TELOS sarunas – Details, episodes & analysis

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar politologu Andi Kudoru par Donalda Trampa atgriešanos ASV prezidenta amatā un tās nozīmi ASV, Eiropas un Latvijas konservatīvajiem. Saruna par Trampa fenomenu iepretim citiem republikāņu un demokrātu kandidātiem, liberāļu radikālismu un politiskā piedāvājuma trūkumu, dažādām par Trampu nobalsojušām demogrāfiskajām grupām un to apsvērumiem, kā arī par politiskās retorikas lomu un mēģinājumiem saprast vidusmēra amerikāņa ģeopolitiskā izolacionisma tendences.

Skatīt arī:

https://edwardfeser.blogspot.com/2024/09/trump-buyers-guide.html

Frēnsiss Fukujama par Trampa uzvaru: https://www.ft.com/content/f4dbc0df-ab0d-431e-9886-44acd4236922

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar baznīcas vēsturnieku Uģi Sildegu par Baltijas vācu luterāņu mācītāja Johana Ernsta Glika dzīvi, darbību un devumu latviešu tautai, pieminot Glika jubilejas 360. gadu. Sarunā apskatīts Glika darbības Vidzemē konfesionālais un politiskais ietvars robežjoslā starp luterisko Zviedriju, pareizticīgo Maskaviju un katolisko Poliju, Glika izglītība Vitenbergā un Leipcigā un Glika nopietnā pievēršanās grieķu, senebreju un latviešu valodas studijām. Izvērtētas gan Glika latviešu valodas īpatnības, gan viņa teoloģiskais novietojums starp luterisko ortodoksiju un piētismu. Tāpat apskatīta Zviedrijas karaļa aizgādība par latviešu zemnieku garīgo un tiesisko stāvokli, Glika aktīvā iesaiste latviešu zemnieku tautskolu izveidē, kā arī viņa pārraudzītā pirmās rietumnieciskās ģimnāzijas nodibināšana Maskavā.

Literatūra:

Helmut Glück, Ineta Polanska. Johann Ernst Glück (1654-1705): Pastor, Philologe, Volksaufklärer im Baltikum und in Russland. Wiesbaden: Harrassowitz, 2005.

Christiane Schiller, Mara Grudule (Hrsg.) "Mach dich auf und werde Licht. Celies nu un topi gaišs": Zu Leben und Werk Ernst Glücks (1754-1705). Akten der Tagung anlässlich seines 300. Todestages vom 10. bis 13. Mai in Halle (Saale). Wiesbaden: Harrassowitz, 2010.

L. Bērziņš, Ernsts Gliks. Rīga: Latvijas ev.-lut. Baznīcas virsvalde, 1935.

E. Dunsdorfs, Pirmās latviešu Bībeles vēsture. Minneapolis: Latviešu Ev.-lut. Baznīca Amerikā, 1979.

G. Hilners, Ernsts Glucks, latviešu Bībeles tulks, miera darbos un kara briesmās, Rīga: W. F. Häcker, 1918.

K. Karulis, Glika Bībeles valoda un stils: https://telos.lv/glika-bibeles-valoda-un-stils/

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Johana Volfganga Gētes 1774. g. vēstuļu romānu “Jaunā Vertera ciešanas”. Iesākumā Bičevskis piesaka darbu kā Gētes jaunības gadu zvaigžņu stundu Eiropas mēroga lasītāju telpā, Irbe darbu izceļ kā vienu no pieejamākajiem 18. gs. romāniem, bet Lācis norāda uz darba visai agrīno romantismu Apgaismības laikmeta viducī. Bičevskis raksturo vēstuļu formāta personiski uzrunājošo kvalitāti un Gētes nelaimīgo mīlestību pieredzi, un Irbe tālāk pārstāsta romāna gaitu, uzsverot Vertera sākotnējo pastorālo jūsmu par apkārtējo pasauli, dedzīgo iemīlēšanos tikumīgajā Šarlotē un pakāpenisko iekšējās pasaules aptumšošanos, saprotot, ka Šarlote ir salaulāta ar krietno Albertu. Bičevskis jautā, vai stāsts tiešām ir tikai par nelaimīgu mīlestību, un norāda uz iztēles spēka centrālo lomu darbā, savukārt Lācis atzīmē, ka paša Vertera heidegeriskā “uzskaņotība” nosaka to, kā noteiktas ainavas viņam parādās vai aizslēpjas. Bičevskis darbā saskata apdāvināta un jūtīga cilvēka cīņu par vietu pasaulē, kā arī apnikumu no būšanas pasaulē, bet Irbe atzīmē darbā pārliecinoši attēloto slimīgo apsēstību kā jaunu, unikālu tēmu sava laika literatūrā. Tālāk Lācis pievērš uzmanību Vertera un Alberta diskusijai par pašnāvības ētisko attaisnojumu, kurā Alberts pārstāv apgaismības saprātīgo un morālajam pienākumam sekojošo pusi, savukārt Verters pārstāv kaislību varā nonākušu indivīdu, ko pārējai sabiedrībai grūti tiesāt. Irbe turpina izcelt Gētes zinātnisko interesi par morbidām apsēstībām un apraksta Vertera pakāpenisko samaitāšanos, kā arī pašas Lotes līdzatbildību par Vertera pašnāvību, izvērtējot Lotes apsvērumus un alternatīvas Vertera glābiņa iespējas. Lācis jautā, kāpēc darba kulminācijas brīdī tik nesaprotami liela loma ir atvēlēta Džeimsa Makfērsona “Osiāna poēmu” lasījumam, uz ko Bičevskis atbild, ka Gētes teksts ir apzināti veidots kā literārs eksperiments ar negaidītu eksistenciālo iespēju un niansētu pārdzīvojumu lauku. Tālāk Irbe ieskicē darba pārpratumu pilno recepcijas vēsturi un tam sekojošo “Vertera māniju”, uz ko Gēte reaģējis ar vilšanos, bet Bičevskis apcer dažādos Gētes darbus kā ceļojumus pašizpētes bezdibeņos. Noslēgumā Lācis šaubās par “Vertera ciešanu” derīgumu šodienas pārjūtīgajā un pārkairinātajā subjektīvisma laikmetā, Bičevskis izceļ izglītības nozīmi un uzskata, ka šādu iekšējo pasauli tomēr ir vērts celt dienasgaismā, savukārt Irbe atzinīgi vērtē darbu kā pārlaicīgu stāstu par jauna cilvēka nobriešanu, kas varētu uzrunāt arī šodienas identitāti meklējošos jauniešus.

Literatūra:

J. V. Gēte, Jaunā Vertera ciešanas, tulk. V. Balode, Rīga: Liesma, 1979.

John Armstrong, Love, Life, Goethe: Lessons of the Imagination from the Great German Poet, Farrar, Straus & Giroux, 2007.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠Telos⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠Spotify vai⁠⁠ ⁠⁠Google podcasts⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par #MeToo jeb #EsArī kustību – kas vērsta pret seksuālo uzmākšanos –, tās panākumiem un trūkumiem. Iesākumā Lācis atzinīgi vērtē #MeToo puritānismu, bet vienlaikus nosoda par rupjiem 8. baušļa pārkāpumiem, savukārt Zvaigzne kustību vērtē kā likumsakarīgu reakciju uz 1960. gadu seksuālo revolūciju un norāda uz seksuālās morāles sociālo stratifikāciju. Irbe iezīmē īsu #MeToo kustības vēsturi, kas aizsākās ar Hārvija Vainstīna seksuālās uzmācības atmaskošanu, Lācis atgādina par Trampa vēlēšanu kampaņas sakairināto gaisotni, bet Zvaigzne jautā, kāpēc uzmanība tika pievērsta tikai Vainstīnam, nevis daudziem citiem Holivudas darboņiem vidē, kurā seksuālā izlaidība un uzmākšanās ir noklusējuma stāvoklis. Tālāk Zvaigzne pievērš uzmanību linča tiesas iezīmēm #MeToo kustībā, kas norāda uz oficiālo taisnīguma nodrošināšanas institūciju bezspēcību, bet vienlaikus arī uz atsacīšanos no nevainīguma prezumpcijas. Irbe turpina ar Džonija Depa un Amberas Hērdas prāvas aprakstu, apgalvojot, ka tas ir pavērsiens #MeToo kustībā, jo plašākā sabiedrībā lika pārvērtēt automātisko reakciju “ticēt sievietei”, savukārt Lācis apraksta Kevina Speisija prāvu un attaisnošanu, kurā apsūdzēto pusei izdevās pierādīt, ka liecinieku apgalvojumi nav pilnībā patiesi. Zvaigzne atgriežas pie Depa gadījuma, izceļot abu iesaistīto destruktīvās attiecības un aicina nošķirt ekrāna tēlu un māksliniecisko veikumu no pašas personas. Tālāk Irbe analizē Toda Fīlda 2022. g. filmu “Tāra” par fiktīvu talantīgu diriģenti, kas seksuālās uzmācības dēļ zaudē visu, bet vienlaikus paaudžu atšķirības dēļ nespēj saprast, ka 80. un 90. gados mākslas nozarē ierastās seksuālās izlaidības laiks ir beidzies. Domājot par “Tāru”, Irbe un Zvaigzne aicina novērtēt mākslinieciskā sniegumā ieguldīto darbu neatkarīgi no paša mākslinieka personīgajiem trūkumiem, savukārt Lācis mēģina atbalstīt jaunākās paaudzes atcelšanas kultūru, ko varētu izmantot konservatīvu mērķu vārdā. Noslēgumā Lācis #MeToo kustību saredz kā iespēju aktualizēt t. s. Billija Grēema likumu un Zvaigzne pievēršas #MeToo izpausmēm Latvijā, Punctum publikāciju sēriju nosaucot par piemēru, kā tieši nevajadzētu darīt, bet Irbe atgādina, ka vēl pavisam nesen Romāna Poļanska sakarā publiskā attieksme bija pilnīgi citāda, tādēļ jābūt godprātīgiem.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas par amerikāņu kinorežisoru Terensu Maliku, iespējams, pēdējo lielo reliģiski metafiziskā autorkino pārstāvi. Lācis uzsver Malika filmu spēju uzasināt jūtīgumu pret apkārtējo pasauli, savukārt Irbe izceļ Maliku kā pirmšķirīgas kristīgās mākslas radītāju ar kultūrvēsturisku nozīmi, stāvot līdzās Mikelandželo vai Baham. Lācis ieskicē Malika filozofa izglītību un neaizstāvēto disertāciju par Mārtinu Heidegeru, bet Irbe raksturo Malika darbus kā veselumu un viņa filozofisko attīstību, pēdējās desmitgades darbus aprakstot kā "liturģiskus". Tālāk Irbe īsi piesaka divas agrīnās filmas "Sliktās zemes" un "Debešķīgās dienas" ar naivo, nedidaktisko un pat atsvešināto stāstītāju. Abi secīgi analizē Malika "otrā posma" galvenās filmas, nereti strīdoties par to, kas vispār filmā tiek pateikts un kāds ir tās vēstījums. "Tievo sarkano līniju" Irbe un Lācis apspriež kā pavisam netipisku kara filmu par cilvēka mirstīgumu, kas neierakstās nevienā žanriskajā standartā. Lācis mēģina pamatot, kāpēc, viņaprāt, Malika labākā filma ir "Jaunā pasaule", redzot to kā vienīgo, kurā pienācīgi "atrisināta" visās pārējās filmās piesauktā mīlestības tēma. Abi iesaistās diskusijā par filmas vēstījumu, un Irbe uzsver, ka garā eposa vidējo haotisko daļu izglābj un atrisina pēdējās sešas minūtes. Irbe slavē "Dzīvības koku" un vērienīgos līdzekļus, ar kuriem mēģina atbildēt uz filmas sākumā uzdoto jautājumu par nāvi un zaudējumu. Abi diskutē par to, vai filmā attēlotā ģimene ir tiešām disfunkcionāla un kādas būtu dabas un žēlastības pareizās attiecības. Saruna noslēdzas ar "Slēptās dzīves" apskatu: Irbe raksturo franciskānisko harizmu šajā filmā, bet Lācis slavē veidu, kā filmā apvienoti Kirkegors, Heidegers un mīlestības visaugstākā izpausme. Nobeigumā Irbe skaidro, kāpēc Malika estētiskā forma ir neatdarināma, bet Lācis norāda uz Malika metodes trūkumiem dažos viņa neveiksmīgajos darbos, kuros daļas neturas kopā veselumā.

Filmogrāfija:

"Badlands": https://www.imdb.com/title/tt0069762/?ref_=nm_flmg_t_16_dr

"Days of Heaven": https://www.imdb.com/title/tt0077405/?ref_=nm_flmg_t_15_dr

"The Thin Red Line": https://www.imdb.com/title/tt0120863/?ref_=nm_flmg_t_14_dr

"The New World": https://www.imdb.com/title/tt0402399/?ref_=nm_flmg_t_13_dr

"The Tree of Life": https://www.imdb.com/title/tt0478304/?ref_=nm_flmg_t_12_dr

"To the Wonder": https://www.imdb.com/title/tt1595656/?ref_=nm_flmg_t_11_dr

"Knight of Cups": https://www.imdb.com/title/tt2101383/?ref_=nm_flmg_t_10_dr

"Song to Song": https://www.imdb.com/title/tt2062700/?ref_=nm_flmg_t_6_dr

"A Hidden Life": https://www.imdb.com/title/tt5827916/?ref_=nm_flmg_t_3_dr

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013.

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Arti Šlosbergu par populistu ekonomiskās programmas solījumiem un trūkumiem, vienlaikus atskatoties uz populismu jau kā daļēji noietu nesenās politiskās vēstures etapu. Sarunas iesākumā Lācis piesaka “mazo cilvēku” kā socioloģisku tipu un apraksta joprojām tikai daļēji politiski pārstāvēto Rietumvalstu neapmierinātā elektorāta daļu, kura pieprasa sociāli konservatīvu un ekonomiski kreisu politiku. Šlosbergs apgalvo, ka “mazais cilvēks” ir demagogu termins, tāpēc uzreiz pievērš uzmanību dotās sabiedrības elites kvalitātei. Lācis un Šlosbergs apspriež dažādas elites izpratnes un elites sociālā statusa pieejamību un mainību Šveicē, Lielbritānijā, ASV un Latvijā. Lācis norāda, ka populistu ekonomiskās prasības nosaka relatīvā deprivācija un paradokss – populisti grib lielāku valsts iesaisti noteiktos ekonomikas sektoros, vienlaikus prasot valsts neiejaukšanos citviet. Šlosbergs analizē Apalaču nabadzības sajūgtību ar Ķīnas un Meksikas lētajām ražošanas izmaksām caur ekonomiskās globalizācijas cikliskuma prizmu, kurā vienmēr būs gan kādi zaudētāji, gan ieguvēji. Šlosbergs kā vienu no iespējamiem pašreizējā globālā nemiera cēloņiem min elites pārprodukciju, kā arī kārtējo tehnoloģisko izrāvienu, kura rezultātā lērums profesiju kļūs bezjēdzīgas. Saruna pievēršas ASV populistu un postliberāļu izolacionismam, kas ir bīstams Latvijai, kā arī ekonomiskajam protekcionismam, kurš, Šlosbergaprāt, notiek pats par sevi bez īpašas populistu iesaistes. Irbe norāda, ka populismu vairo tieši vidusslāņa finansiālās drošības trūkums, bet Lācis piemetina, ka vidusslānis vēlas arī dažādus valsts nodrošinātus pakalpojumus, kas kopā ar vispārēju parādu un kredītsaistību pieaugumu norāda uz neizbēgamu valsts intervenci ekonomikā tuvākajā nākotnē. Lācis jautā – kā turpmāk izvairīties no sociālisma? Šlosbergs atbild, ka valsts iesaiste var būt dažāda, piemēram, stimulējot noteiktas industrijas, taču Lācis atgādina, ka visaptveroša labklājības valsts nav savietojama ar konservatīvu, subsidiāru un pašpietiekamu sabiedrības morālo dzīvi. Šlosbergs noslēdz, piekrītot, ka tiešām šobrīd varu ir pārņēmusi tāda elite, kas neatspoguļo vairākuma vērtības, taču vienlaikus aicina sargāties no "viltus praviešiem" un būt uzmanīgiem pret radikāliem sistēmas apvērsumiem.

Literatūra:

Eatwell, Roger, and Matthew Goodwin. National populism: The revolt against liberal democracy. Penguin UK, 2018.

https://nationalpost.com/opinion/peter-turchin-how-elite-overproduction-and-lawyer-glut-could-ruin-the-u-s

https://americanpostliberal.substack.com/p/pilkington-towards-a-postliberal

Mūzika: Yosi Horikawa, "Letter", no albuma "Vapor", 2013.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Frīdriha Šillera 1781. gada lugu “Laupītāji”. Iesākumā Bičevskis ieskicē lugas novietojumu vācu literatūras vēsturē un norāda, ka šis darbs ir nosacīti piemirsts, kā arī apraksta lugas tapšanas apstākļus. Irbe spilgti raksturo vētrainās reakcijas uz lugas pirmuzvedumu un pārstāsta sižetu, uzsverot lugas morālo ambivalenci un ievadošo uzskaņojumu “pret tirāniem”. Lācis meklē atbildi uz jautājumu, kāpēc šī luga savulaik bijusi tik iecienīta latviešu literātu aprindās, norādot, ka izslavētie laupītāji nemaz netiek romantizēti, bet viņu cīņa par sociālo taisnīgumu drīzāk ir tikai aizsegs personisku ambīciju apmierināšanai. Bičevskis norāda uz lugā redzamajiem mēģinājumiem pārvarēt nihilismu un pasaulsuzskatu sadursmi, skatot lugu kā “ideju drāmu”. Irbe apgalvo, ka luga nav par sacelšanos pret pastāvošo kārtību, bet gan par vienas aristokrātiskas ģimenes iekšējo konfliktu. Mēģinot saprast lugas noslēgumu, Lācis uzsver “Laupītāju” kristīgās tēmas, piemēram, vainas apziņu, piedošanas un izlīguma meklējumus, kā arī pakļaušanos augstāka likuma autoritātei. Bičevskis piebilst, ka Šillera galvenais varonis Mors noslēgumā tomēr rīkojas kā Kanta autonomais subjekts. Irbe uzsver Šillera teksta patosu un aizraujošo iedarbību, taču vienlaikus atgādina, ka vēlāk Šillers nosodīja Franču revolūciju, kuras vadoņi tieši atsaucās uz Šilleru. Lācis piedāvā lugas sociopolitisko lasījumu, kurā šķetināts jautājums par to, kādai jābūt īstai, morāli atbildīgai un uzliktos pienākumus pildošai sabiedrības elitei, bet vienlaikus lugas pievilcību latviešu acīs saskata tās kristīgi piētiskajā morālajā patosā, kas kritizē tādus sabiedriskos iedibinājumus, kuri neatbilst saviem augstajiem ideāliem. Bičevskis šo domu turpina, stāstot, kā Latvijā piētistu radikāli reliģiskās kritikas idejas vēlāk pārtapa sociālismā, un apraksta Šillera māksliniecisko tehniku, kurā ģēnijs darbojas kā izteiksmīgs neapzinātā medijs. Noslēgumā Irbe izsaka atzinību par vēsturisko aristokrātu patronāžas iespaidu un skata Šillera dzīvi kā zīmīgu liecību tam, ka 19. gs. vācu zemes nebūt nebija tik apspiedošas, kā varētu nojaust no teksta. Saruna noslēdzas ar aicinājumu apzināt cilvēka tumšās un tirāniskās dziņas, pirms mēģināt reformēt sabiedriskās institūcijas.

Literatūra:

Frīdrihs Šillers, Laupītāji. Luga piecos cēlienos. Tulkojusi Ērika Lūse, Rīga: Zvaigzne ABC, 2007.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar bijušo politiķi un vēsturisku monogrāfiju autoru Edmundu Krastiņu par viņa šī gada februārī sarakstīto eseju “Kāpēc Latvija nevar labāk?”, kurā apskatīti Latvijas ekonomiskās atpalicības vēsturiskie un sociokulturālie cēloņi salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm. Sarunas ievadā Krastiņš izklāsta savas esejas argumentus un uzsver, ka, viņaprāt, Latvijas atpalicības galvenais cēlonis ir lielāka sabiedrības sovjetizācijas pakāpe, kā arī salīdzinoši vājāk attīstītā nacionālā pašapziņa un identitātes izjūta. Tālākā sarunas gaitā tiek iztirzātas gan dažādas pirmskara Latvijas ekonomikas īpatnības un Rīgas faktors, gan 1990. gadu sistēmiskā korupcija, biznesa ciešā saistība ar politiku, Latvijā ierastā valstisko interešu stādīšana zemāk par privātā pašlabuma gūšanu, kā arī pašreizējās intelektuālās elites hroniskā mazspēja. Krastiņš izceļ padomju vai krievu kultūrai raksturīgo iracionālo un sagrozīto individuālismu, kas atstājis dziļu ietekmi arī uz latviešiem. Sarunas otrajā pusē visi pievēršas ieteikumiem, kā risināt Latvijas samilzušās grūtības. Krastiņš iesaka nopietni ķerties pie paralēlo kultūru problēmas, izglītības pilnveidošanas un valsts iestāžu prestiža un sociālās atbildības uzlabošanas. Lācis piedāvā Krišjāni Valdemāru kā jaunas, tautas labumā ieinteresētas elites pārstāvja piemēru, bet Irbe atgriežas pie sliktajiem demogrāfiskajiem rādītājiem kā steidzamas prioritātes. Sarunas izskaņā Krastiņš pievēršas Krievijas iebrukuma Ukrainā izraisītajām pozitīvajām pārmaiņām un uzsver, ka galvenais ir ne tik daudz valoda, cik identitāte.

Literatūra:

https://www.ekonomisti.lv/wp-content/uploads/2023/02/Kapec-Latvija-nevar-labak.pdf

Edmunds Krastiņš, Latvijas rūpniecība IXI-XXI gadsimtā. Rīga: Jumava, 2018.

Edmunds Krastiņš, Krišjānis Valdemārs. Dzīves hronika. Autorizdevums, 2021.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Zeltītu par latviešu filozofa Paula Jureviča (1891–1981) darbiem un domām. Iesākumā Zeltīts un Lācis apraksta Jureviča dzīves gājumu, akadēmisko un publicistisko karjeru, bet Irbe apskata Jureviču kā morālfilozofu, kuram nacionālkonservatīvisms ir tikumiskas dzīves izvērsums. Tālāk Zeltīts raksturo Jureviča dinamisko ideālismu, Lācis iezīmē Jureviča unikālo novietojumu dažādu starpkaru “kultūras krīzes” filozofisko strāvojumu vidū, bet Irbe uzsver, ka Jurevičs visas savas garās darbības laikā spējis izvairīties no dažādām 20. gs. maldu mācībām. Zeltīts un Lācis apspriež latvietību gan kā ideālu, gan empīriski doto, bet Irbes uzmanību saista Jureviča domas par tām labajām latviešu rakstura īpašībām, kas var palīdzēt Eiropas atdzimšanā. Tālāk visi apspriež Jureviča tēzi par savas tautības nīšanu kā necilvēcīgu rīcību un mērķtiecīga dzīvības spēka izvēršanos dabas formu – t. sk. tautību – daudzveidībā. Zeltīts apskata latviešu censonības un ētiskuma ieguvumus un trūkumus, Lācis pievērš uzmanību Jureviča latviešu individuālismam veltītajai kritikai. Noslēgumā Zeltīts uzsver, ka Jurevičam latvieši nav tikai ārzemju ietekmju sajaukums, savukārt Irbe izceļ Jureviču kā patstāvīgu un oriģinālu domātāju, kas meistarīgi norādījis uz demogrāfiskās krīzes garīgajiem cēloņiem.

Literatūra:

Pauls Jurevičs, Idejas un īstenība. Grāmatu Draugs, 1946.

Raivis Zeltīts, Dr. Pauls Jurevičs un latviešu tautas misija, Rīga: Domas spēks, 2019.

https://telos.lv/rietumu-krize-jurevica-skatijuma

https://telos.lv/latviesu-ipatnibas-1

https://telos.lv/latviesu-ipatnibas-2

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Jurģi Klotiņu par Ēriha Marijas Remarka 1928. g. romānu "Rietumu frontē bez pārmaiņām" un neseno vācu ekranizāciju Edvarda Bergera režijā, kas saņēma ASV kinoakadēmijas balvu kā 2022. gada labākā ārzemju filma. Grāmata Klotiņam atgādina, ka miers nav pašsaprotams un rosina uz pārdomām par taisnīga kara teoriju, bet Lācis novērtē dzīvos karadarbības aprakstus un kritizē grāmatas un filmas pacifismu šodienas apstākļos. Irbe kopsavelk romāna gaitu kā galvenā varoņa Paula Boimera pakāpenisku dzīvotvēlmes zudumu. Klotiņš uzsver Pirmā pasaules kara neattaisnojamību, bet Lācis apšauba stāstu par šī kara bezjēdzību, norādot uz sarežģītajiem kara izcelšanās cēloņiem. Irbe pievēršas grāmatas pacifismam, Klotiņš izklāsta Žaka Maritēna uzskatu maiņu Otrā pasaules kara iespaidā, bet Lācis atgriežas pie grāmatas reaktualizācijas kā atbalsta rietumeiropiešu naivajam pacifismam saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Lācis un Irbe slavē filmas estētiskās kvalitātes, bet noraida virspusējo tendenciozitāti, savukārt Klotiņu filma rosina pārdomāt pamatotas un bezjēdzīgas dzīvības ziedošanas nošķīrumu taisnīga kara ietvaros. Noslēgumā Irbe izceļ Remarka gandrīz kristīgo humānismu, Klotiņš mācību par taisnīgu karu nosauc par kristīgās civilizācijas sasniegumu, un Lācis nolasa izteiksmīgu Remarka citātu par cilvēka barbarizēšanos karā.

Literatūra:

Ēriks Marija Remarks, Rietumu frontē bez pārmaiņām, no vācu val. tulkojis Ģirts Bļodnieks, Rīga: Zvaigzne, 1984.

Donald Kagan, On the Origins of War and the Preservation of Peace. New York: Doubleday, 1995.

Jacques Maritain, La personne et le bien commun, Desclée de Brouwer, 1947 (The Person and the Common Good, John J. Fitzgerald (trans.), New York: Charles Scribner’s Sons, 1947);

Jacques Maritain, De la justice politique, notes sur la presente guerre, Collection “Presences”, 1940, Paris: Plon;

Gregory M. Reichberg, "Jacques Maritain: Christian Theorist of Non-Violence and Just War", Journal of Military Ethics, 16:3-4, 2017, pp. 220-238: https://doi.org/10.1080/15027570.2017.1413216;

Stefans Cveigs, "Pēdējie gadi pirms kara": https://telos.lv/pedejie-gadi-pirms-kara

Jünger, Ernst. The Storm of Steel: From the Diary of a German Stormtroop Officer on the Western Front. Howard Fertig Pub, 1996.

Clark, Christopher. The sleepwalkers: How Europe went to war in 1914. Penguin UK, 2012.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā “Ambona”.