Explore every episode of the podcast Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātņu profesoru Jāni Ikstenu par partiju priekšvēlēšanu tēmām un vēlētāju vērtībām, Latvijas vēlēšanu iznākuma variantiem un iespējamo koalīciju pēc Saeimas vēlēšanām. Vai vēlēšanu tēmas, ko par politikas dienaskārtību padara partijas, patiesi ir tās tēmas, par ko pēc trim nedēļām gaidāmajās Saeimas vēlēšanās mēs arī balsosim? Vai jautājums par nākamo koalīciju un skaidrām "sarkanajām līnijām" ir būtisks Latvijas valsts pastāvēšanas kontekstā? Vai un kā mēs redzam vai neredzam Krievijas ietekmi uz mūsu vēlēšanu procesu? Vai un kā mainās Latvijas demokrātija? Vairāki politiskie komentētāji medijos saka, ka šīs vēlēšanas ir arī par valsts aizsardzību, drošību, valsts pastāvēšanu. "Eirobarometra" mērījumi rāda, ka Latvijas iedzīvotājus visvairāk uztrauc karš Eiropā, 72% par to ir ļoti nobažījušies. Vai  redzam arī tēmās, kā partijas šobrīd mēģina mobilizēt vēlētājus? Jānis Ikstens: Droši vien ir abi atbilžu varianti - jā un nē. No vienas puses, Kulberga valdība izveidojās, lielā mērā pateicoties tam, kas notika aizsardzības resorā. Arī Kulberga valdības veidošanas procesā valsts drošība biju viena no lielajām prioritātēm. Tas arī pēc pirmajām simts dienām nav būtiski mainījies. Publiskajā apritē ir nonākušas arī ziņas, ka ir kaut kādas nekārtības iepriekš bijušas un pašreizējais ministrs mēģina vērst lietas uz labu.  Paralēli ir arī citi jautājumi, kas ir aktualizēti. Imigrācijas jautājums un pastarpināti caur to Latvijas nākotnes profils drīzāk demogrāfiskajā izpratnē, Latvijas kā nacionālas valsts, Latvijas kā latviešu valsts jautājums pastarpināti ir dienaskārtībā. Imigrācija noteikti nav starp pieciem nozīmīgākajiem jautājumiem, kas sabiedrību šobrīd nodarbina. Svarīgākie ir ekonomikas attīstība, dzīves dārdzības samazināšana, veselība, izglītība un, protams, arī drošība. Bet daži no jautājumiem, kuri ik pa brīdim parādās valdības darba kārtībā, ir diezgan tālu no tā, kas satrauc sabiedrību. Diemžēl ir jāsaka, ka pagaidām ļoti maz es dzirdu, redzu un lasu tādus konkrētus piedāvājumus, kā risināt Latvijas ekonomiskās attīstības problēmas. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar pētniecisko žurnālisti un sociālo mediju pētnieci Ingu Spriņģi par Saeimas vēlēšanu kampaņu sociālajos medijos, manipulācijām ar ziņu saturu, dusmīgiem politiķu savstarpējiem uzbrukumiem un šo dusmu izplatīšanās algoritmiem. Priekšvēlēšanu laiks šoreiz Latvijā ir sācies salīdzinoši agri, vairāk nekā pusgadu pirms parlamenta vēlēšanām bija jau kampaņas gan sociālajos medijos, gan arī tradicionālajos medijos. Sociālie mediji un tajos iepakotais kampaņas saturs apvieno vēlētājus veidos, kādos pat mēs nenojaušam. Dažiem liek mainīt izvēles, manipulē ar mums, par to nezinot. Kā mēnesi pirms vēlēšanām izskatās Latvijas priekšvēlēšanu kampaņa, kas ir tās instrumenti no sociālo mediju skatupunkta? Inga Spriņģe: Būtiskais faktors, kas uz šīm vēlēšanām ir ļoti svarīgs, ka nav vairs iespējams par maksu pirkt "feisbukā" politisko reklāmu. Iepriekšējās vēlēšanās tu varēji ielikt savu saturu, samaksāt naudu, lai parādītu algoritms vairāk cilvēkiem. Politiskās reklāmas vairs nav. Tas nozīmē, ka politiķiem ir ar ar dabisku saturu jāsasniedz liela auditorija. It sevišķi, ja tu esi bijis kūtrs politiķis, un tev nav jau izveidota sava kopiena, tagad sākt veidot no nulles trijos mēnešos ir praktiski neiespējami. Es to saku kā cilvēks, kurš jau gadiem strādā pie sava sekotāju skaita. Tāpēc arī viņiem ir jābūt radošiem. Un viens no veidiem, kā ātrāk sasniegt [auditoriju], ir emocionālo tēmu jeb dusmu radīšana. Bet tieši tas, ka viņi nevar vairs par naudu nopirkt, viņiem ir pēkšņi – ā, mums ir kaut kas pašiem jāsāk vairāk darīt, ir jāizdomā, kā piesaistīt auditoriju.  Es domāju, tas ir būtiski visās vēlēšanās. Tāpēc šobrīd Lielbritānijā ļoti runā par viņu patreizējo premjeru, cik viņš atraktīvi panāk uzmanību, tieši strādājot uz sociāliem medijiem.  Mūsdienās vispār jebkurā jomā sociālie mediji ir mainījuši komunikāciju, arī žurnālistikā. Domāju, ka nākamajos gados arī žurnālistus tas ļoti mainīs. Mēs šobrīd joprojām daudz "guļam" attiecībā uz saturu. Un politikā ir tieši tas pats. Viss ir balstīts mūsdienās uz personībām. Cilvēki seko cilvēkiem, tev ir jābūt personībai. Tu neseko "Jaunajai Vienotībai", tu seko konkrētam politiķim, kurš tev patīk.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Kultūras akadēmijas zinātņu prorektori un Kultūras un mākslas institūta vadītāju socioloģi Andu Laķi par zinātnes brīvību, pētījumu lietderību un nozīmīgumu un to, kāpēc politiķi šobrīd zinātni izmanto savai priekšvēlēšanu kampaņai. 21. augustā apritēja 35 gadi, kopš atjaunoja Latvijas Republikas konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu, proti, Latvijas valsts un varas atjaunošanai de facto. Tikai divas dienas pirms šī vēsturiski nozīmīgā datuma notika Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde, kuras uzmanības centrā bija zinātne, fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas efektivitāte vai jautājums par to, kā valstij vērtēt zinātnē ieguldīto publisko finansējumu. Par ko mēs diskutējam 35 gadus pēc valstiskās neatkarības de facto atjaunošanas, kāpēc zinātne pēkšņi kļūst par priekšvēlēšanu kampaņas instrumentu un kas ir antiintelektuālisma cēloņi Latvijas sabiedrībā un pasaulē? "Pats fakts, ka politiķi lemj vai ir apņēmīgi izdarīt secinājumus par to, vai ir izvēlētas pareizās tēmas, vai ir lietderīgi iztērēta nauda jeb dažkārt tiek lietots jēdziens "izpļekarēta nauda", tas jau vien parāda, ka mūsu politiskajā domā jeb politiskajā kultūrā pastāv kā norma, ka politiķi ir eksperti zinātnieku tēmu izvēlē un zinātnisko zināšanu lietderīgumu novērtēšanā," vērtē Anda Laķe. "Tas, ka notiek cenzūra jeb politiķi cenšas rekomendēt vai ieteikt to, kādas tēmas tiek izvēlētas pētniecībā, tā nav tikai Latvijas situācija. Kad izveidojās pirmā Trampa valdība Amerikas Savienotajās Valstīs, tika izveidota īpaša politiski administratīvā struktūrvienība, kurai bija dots uzdevums izvētīt ieguldījumus zinātnē. Bija apdraudēti pat tādi ieguldījumi, kas bija saistīti ar pētījumu virzieniem, kas ir Nobela prēmijas saņēmuši."

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu un Latvijas Universitātes lektoru Krišjāni Lāci par konservatīvismu vēsturē un šodien. Latvijas sociālo vērtību jautājumos apmēram puse vēlētāju sliecas būt liberāli, puse – konservatīvā virzienā. Citādāka aina esot ekonomikas jautājumos – vairākums ir kreisi noskaņoti un vēlas labklājības valsti, kas rūpējas par iedzīvotājiem. Tā liecina kā nule publicētais pētījums "Politiskie spektri Latvijā". Tas arī parāda paradoksu Latvijas politikā. Politikas leksikā pēdējā laikā mēs bieži dzirdam jēdzienu konservatīvisms. Mums ir konservatīva valdība. Vieni to izmanto kā politisku birku, citi - kā priekšvēlēšanu saukli. Konservatīvisms kā politiska ideoloģija vai vērtību sistēma Rietumos, Austrumeiropā, ASV un Latvijā: pašidentifikācijas un politiskā izdevīguma konstrukcijas – par to saruna ar filozofu, Latvijas Universitātes doktorantu un lektoru Krišjāni Lāci, kurš ir arī viens no aplādes "Telos" veidotājiem.  Konservatīvisms. Vārda etimoloģija ir ielikta šī latīņu valodas nozīme "conserve" (saglabāt). Cik lielā mērā šī semantiskā nozīmē šajā vārdā vēl līdz mūsdienām ir klātesoša? Cik lielā mērā par to ir jāatgādina? Un kas ir tas, ko mēs vēlamies saglabāt, un kas ir tas mūsdienu konteksts, kurš nepieļauj? Mēs bieži vien sakām, ka mēs neprotam realizēt reformas, mēs neprotam izstrādāt lielus projektus, un, iespējams, kaut kas varbūt vērtību orientācijā mums traucē. Krišjānis Lācis: Raivis Bičevskis, kurš Latvijā ir, iespējams, visvairāk pētījis kontinentālo konservatīvisma tradīciju, viņš vienmēr arī tiecas uzsvērt šo semantisko kodolu. Viņš ir nonācis pie skaidras un vienkāršas definīcijas, kas, protams, ir plaša, bet arī paskaidro:  Konservatīvisms kā saglabāšanas vērtu lietu saglabāšana, nodošana tālāk nākamajām paaudzēm.  (..) Savukārt Latvijā, redziet, ko mēs vēlamies saglabāt? Vai mēs vēlamies saglabāt kādas padomju tradīcijas? Vai mēs vēlamies saglabāt tieši to, ka mums ir latviešu valoda, ka mums ir tādas robežas, kādas ir. Armija arī nodarbojas ar saglabāšanu, robežu saglabāšanu. Vai mēs vēlamies saglabāt vismaz kādu daļu no savas suverenitātes iepretim, teiksim, Briseles arvien pieaugošām pilnvarām. Saglabāšana ir. Bet mēs zinām, ka arī liberālie politiķi, jebkura institūcija mēģina saglabāt savu iekšējo koherenci. Jebkurš sabiedrisks veidojums, pat ja tas sabiedriskais veidojums ir kādā bagātā aktīvistu nevalstiskā organizācija, tie iekšējie sociālie mehānismi, kā tiek panākts konsenss šis organizācijas, varbūt pat progresīvas organizācijas, ietvaros, tas būs konservatīvs, saglabājošs. Uz šīs organizācijas iekšējās koherences saglabāšanu vērsts. Jēdzienu definīcijas – šķiet, arī esat rakstījis par to – vienmēr pieprasa laikmeta teoriju, bez kuras tās paliek tukšas. Ja runājam par konservatīvismu, kas būtu tā laikmeta teorija, kura  primāri būtu jāsaprot? Krišjānis Lācis: Man liekas viena lieta, kas arī Latvijā publiskās sarunās, dažādos ierakstos un tai skaitā arī... Jūs atsaucaties uz Hirša pētījumu. Jā, tas bija Eberta fonda veiktais pētījums par Latvijas vēlētāju politikām orientācijām. Krišjānis Lācis: Es gribētu teikt, ka viena būtiska konservatīvisma ideoloģijas vai politiskās doktrīnas tēma ir, tāds sarežģīts vārds – partikulārisms. Proti, ka jāņem vērā, ka konservatīviem būs alerģija pret konservatīvismu ar lielo burtu. Konservatīvajiem vajag konkrētību. Konservatīvisms ir konkrētu tautu, konkrētu politisko veidojumu, no konkrētiem sabiedriskajiem veidojumiem izrietoša vēsturiskā pieredze. Tāpēc, manuprāt, būtu adekvātāk runāt par dažādu tautu dažādām konservatīvisma tradīcijām. Ir amerikāņu konservatīvisms vai angloamerikāņu konservatīvisms, kuram, protams, amerikāņu milzīgās ietekmes dēļ arvien vairāk sliecas piekrist arī cilvēki Austrumeiropā, pat Vācijā. Protams, lielais jautājums ir – kas ir Latvijas konservatīvisms? Jo Latvija kā jauna valsts, kas radusies uz izjukušu impēriju drupām, kas radusies tieši konfrontācijā ar tradicionālajām aristokrātiskajām kārtām, latviešu inteliģentiem konfliktējot ar baltvācu aristokrātiju kā to konservatīvāko tā brīža sabiedrības slāni, vai latviešiem ir kaut kas tāds kā konservatīvisms? Es teiktu, ka veidojas latviešu konservatīvisms, bet kā tāda skaidra politiskā sociālā doktrīna vēl nē. Bet mēs pie tā šobrīd strādājam.   Krišjānis Lācis ir Latvijas Universitātes doktorants, zinātniskais asistents. Viņa pētnieciskās intereses saistītas ar ideju vēsturi, filozofijas vēsturi, Sērena Kirkegora 20. gadsimta politisko un sociālo filozofiju, Karlu Šmitu, filozofijas un teoloģijas sastapšanos, protestantisko teoloģiju un mūsdienu filozofijas aktualitātēm. Viņš ir viens no portāla "Telos" autoriem un veidotājiem.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Vašingtonas Kara pētījumu studiju institūta (ISW) vadošo pētnieci Katerinu Stepanenko par to, vai Krievija gatavojas karam ar NATO un kas ir Krievijas realizētais kognitīvais karš. Ukraina pirmajā jūnija nedēļā veikusi vairākus uzbrukumus Krievijas reģionos, sasniedzot Krievijas teritoriju līdz pat tūkstošiem kilometru dziļumā un trāpot vairākiem mērķiem. Dažas dienas iepriekš Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atklātā vēstulē Krievijas diktatoram Putinam piedāvāja tikties klātienē, lai apspriestu kara izbeigšanu, un paziņoja, ka Ukraina ir gatava abu valstu līderu sarunām. Vācija, Francija Lielbritānija kopā ar Ukrainu šobrīd strādā pie plāna, lai piespiestu Krieviju iesaistīties sarunās par kara izbeigšanu, tā rakstīja ziņu aģentūra "Bloomberg".  Ukrainas panākumi frontē un sekmīgie triecieni dziļi Krievijas teritorijā ir stiprinājuši Ukrainas prezidenta Zelenska pozīcijas, tāpēc Londona, Berlīne un Parīze saskata iespēju panākt Krievijas diktatora Putina sēšanos pie galda. Rīgā notikušajā Starkom ikgadējā konferencē kādā no diskusijām izskanēja viedoklis, ka Krievija šobrīd ir ievainots dzīvnieks, tādēļ ļoti bīstams. Jūs bijāt komandā, kas apkopoja un veidoja krievu ofensīvas kampaņas izvērtējumu kopš 2022. gada februāra. Pirms tam jūs ziņojāt ari par Krievijas gatavošanos pilna mēroga iebrukumam Ukrainā. Vai ir iespējams pateikt, ko Krievija gatavojas darīt tagad? Katerina Stepanenko : Manuprāt, Krievija turpina virzīt savu stratēģisko mērķi, tas ir, dzīties pēc "gravitācijas centriem", kas atrodami rietumu galvaspilsētās. Tā cenšas iznīcināt atbalstu Ukrainai. Ja skatāmies uz Krievijas stratēģiskajiem mērķiem, numur viens ir iekarot Ukrainu. Krievija zina, ka tas nav iespējams tikai ar militāru spēku vien. Kā pierādījuši līdzšinējie kara gadi, ukraiņi ir apturējuši daudzas krievu ofensīvas, krievu progress šobrīd ir pietuvojies absolūtai nullei, pateicoties ukraiņu pretuzbrukumiem un formējošajām operācijām. Krievijas mērķis ir bijis tēmēt pa gravitācijas centriem Vašingtonā, Briselē, Parīzē, Londonā, lai liktu Ukrainas partneriem to pamest, tādējādi liekot Ukrainai priekšlaicīgi piekāpties Krievijas nosacījumiem. To Kremlis ir virzījis jau kādu laiku, un visdrīzāk turpinās virzīt. Izaicinājums ir skatīties uz āru, ko Kremlis darīs tālāk, aiz Ukrainas robežām? Tas ir neparedzams, grūti atbildams jautājums, vismaz pašlaik. Kremlis turpina attīstīt vairākus naratīvus. Ja skatāmies salīdzinoši, piemēram, 2022. gads un situācija šobrīd. Vai to vispār ir iespējams salīdzināt? Katerina Stepanenko: 2022. bija interesants gads, jo man tolaik šķita, ka Kremlis vēl nebija izveidojis pareizo informatīvo stāvokli kara uzsākšanai. Ja skatāmies uz iekšējiem vēstījumiem, ko Kremlis izplatīja, daudzi no tiem bija haotiski. Tie krievu sabiedrībai klāstīja, ka nekāda kara nebūs, ja nu kaut kas tomēr notiks, tas būs maza mēroga iebrukums, kurā Krievija uzvarētu pāris dienu laikā. Šeit arī rodama problēma – Kremlim neizdevās savu sabiedrību sagatavot ilgstošam konfliktam, likt tai ziedoties. Tas ir izaicinājums, ar ko Krievijas informatīvā telpa saskaras jau pēdējos četrus gadus. Katru reizi, kad ukraiņu spēki dodas uzbrukumā un gūst panākumus kara laukā, vai apdzen Krievijas spēkus militārās inovācijas lauciņā, tas rada atgriezenisko saiti Krievijas sabiedrībā. Redzam, kā krievvu ultranacionālisti sūdzas par Aizsardzības ministrijas vai bruņoto spēku amatpersonām. Lielā problēma ir šāda – Krievija domāja, ka karu uzvarēs ļoti ātri, bez lielas ziedošanās no tautas, taču, kad tas nenotika, valsts ir centusies pielāgoties, sabiedrību "atpakaļejoši" sagatavot karam, cerībā, ka tā pieņems arvien augošos zaudējumus.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Vašingtonas Kara pētījumu studiju institūta (ISW) vadošo pētnieci Katerinu Stepanenko par to, vai Krievija gatavojas karam ar NATO un kas ir Krievijas realizētais kognitīvais karš.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu un vēlēšanu ekspertu Hariju Kārkliņu par  Latvijas vēlēšanu sistēmu, vēlēšanu prognozēm un Latvijas vēlēšanu sistēmas nacionālajām īpatnībām.  Latvijā priekšvēlēšanu periods ir sācies, un arī jauna valdība ir kļuvusi par šo priekšvēlēšanu daļu. Saruna ar Hariju Kārkliņu par to, kas ir vēlēšanu tendences, balstoties uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, un kas ir tas, ko mēs varētu sagaidīt šī gada oktobrī.  Jūs analizējāt detalizēti portālā "Delfi" situāciju pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām. Kuras ir tās tendences, kuras ir samērā tipiskas Latvijas politiskajai kultūrai, par kurām var teikt - tās saglabāsies, jo tā ir "Latvijas nacionālā īpatnība". Harijs Kārkliņš: Mūsu nacionālā īpatnība ir augstais mainīgums tieši no vienām vēlēšanām uz nākamajām. Cik ļoti mainās partijas, cik mazs ir lielākās partijas īpatsvars, spēks parlamentā. Mums ir augsta sadrumstalotība ne tikai skaita ziņā, cik ir partijas, bet arī no tā, ka mums nav izteikta līderība starp šīm partijām. Mums ir apmēram līdzvērtīgi spēlētāji. Skatoties uz pašreizējiem reitingiem, šķiet, ka šī situācija arī saglabāsies. Bet, ja vēlēšanas notiktu tagad - tas ir viens no jautājumiem, ko sociologi uzdod iedzīvotāju aptaujās. Vai, jūsuprāt, koalīcija būtu apmēram tāda pati, kādu iepriekšējā nedēļā izveidoja Saeima un apstiprināja? Harijs Kārkliņš: Īsa atbilde - nē.  Garā atbilde. Ja mēs varam uzticēties reitingiem, un pieredze rāda, ka reitingiem var uzticēties, jo tie reitingi, kas ir tieši ap Saeimas vēlēšanām, ir diezgan tuvi īstiem rezultātam. Jaunākie reitingi rāda, ka astoņas partijas pašlaik pārvarētu 5% barjeru. Skaitot, cik šīs partijas katra iegūtu pa vietām, redzam, ka pašreizējā četru partiju koalīcija nevarētu izveidot valdību. Nevarētu izveidot arī valdību iepriekšējā [koalīcija] - "Progresīvie", "Jaunā Vienotība" un Zaļo un Zemnieku Savienība (ZZS). Vienīgais variants ir, ja visas piecas - "Progresīvie", Apvienotais saraksts, ZZS, Nacionālā apvienība un Jaunā Vienotība - saliek kopā, tad mums varētu būt valdība no iepriekš esošajām partijām.  Tā ir vēl viena tendence, kas ir bijusi, varbūt kādai partijai iet uz augšu, kādai iet uz leju, bet pēc vēlēšanām tās partijas, kuras tobrīd ir veidojušas valdību, kopā saņem mazāk, nekā tas bija pirms vēlēšanām.  Līdz ar to ir izskanējuši viedokļi, ka šie četri mēneši varētu būt arī ģenerālmēģinājums.  Bet jūs tā nedomājat. Harijs Kārkliņš: Maza iespēja. Es domāju, ka nebūs šī pati valdība. Tīri dēļ matemātikas, vienkārši nepietiks [mandātu]. Es varu kļūdīties, tā ir mana prognoze. Par kurām Latvijas politikas nacionālajām īpatnībām jūs esat drošs, ka tās nemainīsies arī nākamajās vēlēšanās?  Harijs Kārkliņš: Es varu tikai prognozēt, nevaru garantēt simtprocentīgus rezultātus. Ar to tas ir interesanti tāpat kā sportā. Es sagaidu, ka esošās valdības partijas neiegūs pietiekami daudz mandātu, lai varētu izveidot valdību, un ka būs jauni spēki iekšā valdībā. Es sagaidu arī to, ka "Mēs mainām noteikumus" iegūs vairāk, nekā pašreiz uzrāda piecus procentus, ka viņi kā jauns spēlētājs tieši vēl pieaugs. Līdz cik, es nezinu, grūti spriest. -- Harijs Kārkliņš ir politologs, vēlēšanu pētnieks, Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu politikas zinātnē, bakalaura grādu matemātikā un statistikā un studējis doktorantūras programmā "Politikas zinātne". Studiju laikā vadījis lekcijas par vēlēšanu sistēmām un citiem saistītiem tematiem. Līdzautors pētījumā par sabiedrības drošības uztveri un profesionālā jomā deviņus gadus strādājis valsts pārvaldē. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar žurnāla "Ir" politisko komentētāju Aivaru Ozoliņu par valdības demisiju un jaunas valdības veidošanas procesu priekšvēlēšanu kontekstā. Priekšvēlēšanu posms Latvijā: valdības krišana un jaunas valdības veidošanās aprises, un ārējā apdraudējuma konteksts. Kas ir šī politiskā tirgošanās, kas ir atbildīga rīcība šajā kontekstā un kādēļ tas viss notiek tieši pusgadu pirms parlamenta vēlēšanām?  Tu jau vairāk nekā 30 gadus vēro politiskos procesus. Vai tam, kas šobrīd notiek, ir kaut kādas analoģijas ar to, kas jau ir bijis pēdējo 30 gadu vēsturē? Aivars Ozoliņš: Gluži šādu valdības krišanu, ka premjerministre kopā ar vienu koalīcijas partneri paši nogāzt valdību, tādu es īsti neatceros. Bet citādi jau tas politisko spēku salikums nav nekas oriģināls, vienīgi partiju nosaukumi ir citādi un birkas, ko viena otrai piekar, mazliet mainās. Bet partiju struktūra Saeimā atspoguļo apmēram to pašu vēlētāju struktūra, kas mainās lēnāk nekā partijas. Vai kaut kādā ziņā Latvijas demokrātija ir apdraudēta, ja pusgadu pirms vēlēšanām ... Šis process neizskatās īpaši atbildīgs, no vienas puses. Aivars Ozoliņš: Demokrātija nav apdraudēta. Tas būtu pārspīlēti. Nav noticis nekas dramatisks vai traģisks. Bijuši neveikli politiski gājieni, kas noveduši pie pašiem spēlētājiem negaidīta rezultāta. Es neapgalvotu, ka būtu apdraudēta demokrātija. Redzēsim, kā būs pēc vēlēšanām, kāds būs politisko spēku salikums. Kaut gan man šķiet, ka nekas traģisks arī nenotiks. Un, protams, visādi lielie pavērsieni, ko mēs visu laiku, šos 30 gadus, cenšamies nepieļaut, ir vienkārši prokremliska valdība. Diezin vai tāda būs arī pēc šīm vēlēšanām. Ja atgriežamies pie šīs 30 un vairāk gadu terminoloģijas, par kuriem spēlētājiem tev vairāk vai mazāk ir skaidrs, ko viņi dara Latvijas politiskajā sistēmā? Aivars Ozoliņš: Var minēt vairākus. Ir skaidrs, ko dara "Jaunā Vienotība", ir skaidrs, ko dara Nacionālā apvienība, un ir skaidrs, ko dara "Latvija pirmajā vietā" ar Aināru Šleseru. Kā jau es teicu, struktūra ir līdzīga, kā ir bijusi, kaut gan partiju nosaukumi ir mainījušies mazliet.  Ir daļa vēlētāju, kuri vēlētos Kremlim draudzīgāku valdību. Tos pārstāvēja "Saskaņas centrs", tad "Saskaņa", tagad lielāko daļu ir pārņēmis Ainārs Šlesers. Mazāko, radikālāko ... tagad būs Jūlija Stepaņenko ar "Jaunlatviešiem". Bet struktūra ir tā pati. "Suverēnā vara" un "Jaunlatvieši" ir paņēmuši to, kas bija Ždanokai, kas bija Rosļikovam, bet lielāko daļu paņēmis Šlesers. Viņš vēl arī paņēmis tos, kuri bija balsojuši par Artusu Kaimiņu un Aldi Gobzemu savulaik. Tos, kuriem vienmēr viss ir slikti. Nekā principiāli jauna tajā salikumā nav. Ir mainījies šo partiju apzīmējums. Kādreiz prokremlisks bija sinonīms kreisam. "Saskaņa" – tie bija prokremliski, tātad kreisi. Tagad prokremliski ir "Latvija ir pirmajā vietā", bet viņi pēkšņi ir labēji. Tas ir tāds interesants pavērsiens. Bet citādi nekas principiāli jauns nav. Pirms dažiem mēnešiem tu teici kādā no žurnāla "Ir" raidierakstiem, ka nākamās vēlēšanas būs par drošību. Aivars Ozoliņš: Par drošību. Kamēr ir karš, kamēr mums blakus ir agresīva impērija, no kuras var sagaidīt jebkādus iracionālus izlēcienus, drošība, protams, ir pats pirmais. Bet vai tas, kā notika valdības krišana vai notiek valdības sastādīšana, ir iemesls veidot vēlēšanu procesu, kurš ir par drošību? Aivars Ozoliņš: Protams, valdības krišana sanāca par drošību. Siliņa gribēja izdarīt labāk, lai ir drošība, nomainīt aizsardzības ministru, kurš acīmredzami netika galā ar saviem pienākumiem. Bet izdarīja to tik neveikli, ka valdība krita. Tas bija viss par drošību, kas nenāca par labu drošībai. Bet šī būs viena no divām lietām, kas Kulberga valdībai būs jāizdara, būs jāsakārto aizsardzības lietas pēc iespējas ātri. Piecos mēnešos var ļoti daudz izdarīt tajā jomā. Nevar izdarīt visu. Kā man stāstīja – "nevarēs jau uzreiz nosusināt to purvu, kas tur palicis pēc Mūrnieces un Sprūda", bet tur ir konkrētas lietas, kuras var izdarīt. Un otra konkrēta lieta, kura arī būs šai valdībai jārisina, tas ir "airBaltic". Skaidrs, vai viņi atdos vai neatdos to 30 miljonu aizdevumu, viņiem vajadzēs naudu vēl, un tad valdībai nu būs izvēle – ļaut bankrotēt nacionālajai aviosabiedrībai vai atkal to atbalstīt.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar "Providus" direktori Sandu Liepiņu par valdības efektivitāti, priekšvēlēšanu procesu un kampaņas tematiku. Līdz Saeimas vēlēšanām ir mazāk nekā pusgads. Latvijas politika piedzīvo satricinājumus, kas dod iespēju izstrādāt un runāt par dažādiem scenārijiem, kas notiks līdz Saeimas vēlēšanām. Taču šoreiz saruna ar "Providus" direktori Sandu Liepiņu par to, kas notiks pēc vēlēšanām, kā sistēma, kas tiks iegūta vai nodota varas maiņas rezultātā vai saglabāšanās rezultātā, funkcionēs attiecībā pret tām pārmaiņām, kuras mēs visi tik ļoti gaidām.  Kas Latvijas politikā un tās aktuālajos procesos jūs uztrauc visvairāk? Sanda Liepiņa: Laikam atbildības par rezultātu jebkāds trūkums. Tas ir fokuss, ko mēs no domnīcas "Providus" puses mēģinām dažādās tēmās, kuras mēs uzrunājam, akcentēt. Piemēram, pēdējās divās nedēļās prezentējām pētījuma rezultātus par latviešu valodas mācību sistēmu, kuru pirms pieciem, septiņiem gadiem dažādos brīžos bija nepieciešams uzlabot. Ir pagājis laiks, un faktiski nekādi uzlabojumi nav panākti. Šīs ir lietas, kas ir konsekventi un daudz uzstājīgāk mums visiem, kas ir ap šo sabiedriski politisko procesu, jāizgaismo un ir jāprasa rezultāts. (..) Sanda Liepiņa: Pietrūkst sistēmiski vairāk tāda veida cilvēku, kas starptautiski tiek arī saukti par politikas inovatoriem, kas iet iekšā, meklē risinājumus, aktīvi strādā. Jūs domājat no ekspertīzes viedokļa vai no politikas veidotāju viedokļa? Sanda Liepiņa: Ekspertīzes, bet pamatā attieksmes [viedokļa]. Nebūs neviens cits, kas atnesīs Latvijai šobrīd tos risinājumus. Tie risinājums šeit, Latvijā, Rīgā, novadu pilsētās, būs jāsameklē pašiem, pacietīgi sēžot, diskutējot, runājot un liekot kopā. Neviens cits mums no ārpuses šobrīd, izņemot kā bija "Moneyval" vai augsta riska finanšu transakcijas, kur Latvija palika par apdraudējumu starptautiskajai finanšu sistēmai.  Jūs bijāt viena no pētījuma autorēm tieši par birokrātiju, par to, cik salīdzinoši liela ir birokrātija pārvaldes procesos. Kas bija secinājumi, ko redzējāt salīdzinoši ar citām valstīm? Sanda Liepiņa: Šobrīd esmu iesaistīta Birokrātijas atmešanas grupā, ko vada Endziņa kungs. Arī šeit mans pienesums bija - aicināt grupu mēģināt definēt skaitliski izmērāmā veidā, kas būtu rezultāts, ko būtu jāsasniedz. (..) Ja mēs skatāmies ilgākā laika perspektīvā, ejot atpakaļ līdz laika periodam, pirms Latvija iestājās Eiropas Savienībā, tajā brīdī panācām būtisku uzrāvienu dažādu administratīvo procedūru šķēršļu mazināšanā. Bet tas bija laika periods, kad lēmumu pieņemšana bija salīdzinoši ātra, sagatavošanas posms īss un lēmumi Ministru kabineta noteikumu, grozījumu un likumu veidā tika pieņemti 2-3 mēnešu laikā, tādā veidā arī panākot to ātrumu, kas bija nepieciešams. Tagad šie jautājumi tiek skatīti vienas Saeimas darbības periodā. Sanda Liepiņa: Ir starptautiski vispārzināms, ka, piemēram, Eiropas līmenī normālā procesā jebkāds regulējums top sešu līdz astoņu gadu laikā, izejot visas politikas plānošanas cikla stadijas. Tur mēs vēl neesam, bet mēs strauji arī Latvijā virzāmies apmēram uz tādiem laika rāmjiem jebkādai lēmumu pieņemšanai. Visam fokusam šobrīd būtu jābūt, ka mēs atrodam veidus, kā tomēr no virziena uz sešu līdz astoņu gadu jebkādu lēmumu pieņemšanai Saeimā likumdošanas akta veidā tomēr virzāmies tuvāk kaut kam, kas būtu saprātīgi. Gads līdz divi, kuru laikā tiek izdiskutētas, iespējams, arī seši mēneši atsevišķos gadījumos. Faktiski to pieprasījumu šobrīd redzam. -- Sanda Liepiņa ir domnīcas "Providus" direktore, studējusi gan Latvijā, Latvijas Universitātē politikas zinātni un jurisprudenci, gan ASV, Sirakūzas universitātes Maksvela skolā ieguvusi maģistra grādu sabiedrības vadībā. Sanda Liepiņa ir vadījusi Latvijas Finanšu nozares asociāciju. Kopumā vairāk nekā 20 gadus dažādās lomās strādājusi Pasaules Bankas grupā un Starptautiskajā finanšu korporācijā. Bijusi valsts sekretāre Izglītības un zinātnes ministrija un kā Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidente bijusi atbildīga par budžeta un finanšu jomas trīspusēju dialogu, kā arī bijusī finanšu ministra padomniece rīcībpolitikas jautājumos un Rīgas Tehniskās universitātes padomes sastāvā vadījusi iekšējo audita komisiju.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar kinozinātnieci Ditu Rietumu par kinofestivālu politisko vēsturi, Krievijas tiešu un pastarpinātu dalību šajos festivālos un to saistību ar Latvijas reputāciju. 11. un 12. maijā Eiropas Savienības Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta ministru padomes darba kārtībā Latvija ir ierosinājusi jautājumu par kopīgas Eiropas Savienības pieejas nodrošināšanu saistībā ar Krievijas atgriešanos Venēcijas biennāles starptautiskajā mākslas izstādē, kā arī dalību starptautiskajās kultūras platformās kopumā. Lai nākotnē vairs nepieļautu, ka Krievija izmanto kultūras platformas kā manipulācijas instrumentu propagandas mērķiem, lai apietu sankcijas un uzlabotu savu reputāciju Eiropas Savienībā un tās dalībvalstu līdzfinansētajos pasākumos, Latvija aicinās Eiropas Savienības dalībvalstis nodrošināt konsekvenci starp Eiropas Savienības lēmumiem attiecībā uz Krieviju un sankciju politiku. Tostarp novēršot Krievijas maigās varas aktivitātes pasākumos un organizācijās, kuras līdzfinansē Eiropas Savienība.  Šajās dienās arī sākas Kannu starptautiskais filmu festivāls, kura programmā ir iekļauta krievu režisora Andreja Zvjaginceva filma, kura pieteikta kā Latvijas kopprodukcija.  Vai krievu kultūra starptautiskajā apritē un platformās atgriežas un dara to gan tiešā, gan pastarpinātā formā - par to saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes lektori un docētāju un Nacionālā kino centra direktori un filmu kritiķi Ditu Rietumu. Kultūra kā manipulācijas mehānisms un kino. Kannu un Venēcijas festivāli nav bijuši pasargāti no šīm politiskajām manipulācijām ne pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, ne pēc. Vai cēlonība tam būtu meklējama šo festivālu pirmsākumos, respektīvi, kad festivālu Venēcijā dibināja Gēbelss sadarbībā ar Musolīni un Kannu festivāls radās kā reakcija uz to pēc Otrā pasaules kara sadarbībā ar sabiedrotajiem no ASV? Vai šiem vēsturiskiem pirmsākumiem ir kāda nozīmība attiecībā uz to, kā šie festivāli kā politiskā skatuve veidojas šodien? Dita Rietuma: Visi šie fakti norāda uz to, ka politika un šīs lielās, ietekmīgās mākslas skates vienmēr ir bijušas ārkārtīgi cieši saistītas. Venēcijas festivāls ir vispār pasaulē senākais festivāls, festivāla formāta aizsācējs, jo 1932. gadā Venēcijas mākslas biennāles kontekstā tika radīts Venēcijas kinofestivāls. Protams, tur klāt stāvēja Musolīni tēls un viņa mīlestība pret kino. Mēs zinām, ka autoritāri režīmi un diktatori ļoti mīl kino. Ja nemaldos, Musolīni dēls bija kino teorētiķis, kinokritiķis. Ja mēs skatāmies bez šādas ģimenisko attiecību lirikas, tad, protams, šīs lielās, ietekmīgās mākslas skates ir ļoti nozīmīgas arī politiski. Un mēs varam teikt, ka mediju ainava ir krietni mainījusies kopš 20. gadsimta vidus un tā izskaņas. Iespējams, ka tādam, normālam cilvēkam, kurš īsti nesaprot festivāla nozīmi, liekas - ko var ņemties, festivāls tur, festivāls šur, vēl kaut kur. Gribu uzsvērt, ka Eiropas kinofestivāli ir vārti Eiropas filmām gan uz pasaules atzinību, gan atpazīstamību, gan uz iespēju tikt izrādītām ārpus savas valsts un tikt nopirktām izrādīšanai. Tie ir tie vārti, ko Eiropā sargā būtībā pāris festivālu - Kannu festivāls un Venēcijas festivāls. Berlīnes festivāls tomēr ieņem mazliet nīkulīgu pozīciju, lai gan šim festivālam arī ir ļoti komplicēti politiskie konteksti. Šie vārti ir svarīgi. Visi tie tūkstoši saražoto Eiropas un ne tikai Eiropas filmu tad arī gāžas uz šiem vārtiem, un ir ļoti būtiski, kuras ir tās filmas, jo filmu, kuras nonāk šo festivālu oficiālajās skatēs, ir ļoti maz. Filmām tiek pievērsta liela globāla preses uzmanība. Tāpēc lieliem spēlētājiem, Krievijai tai skaitā, ir svarīgi tur būt dažnedažādās formās, legāli, mazliet lavierējot. Festivāli ir ārkārtīgi svarīgi.   Ukrainas Kinematogrāfistu savienība 2022. gada pavasarī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā izplatīja petīciju, aicinot boikotēt Krievijas kinematogrāfu. Petīcija savāca vairāk nekā 10000 parakstu, to publicēja "The New Yourk Times". Tajā teikts, ka Krievijas filmu demonstrēšana festivālos rada ilūziju par Krievijas iesaistīšanās civilizētās pasaules vērtību veidošanā. Šī petīcija aicināja arī izplatītājus nestrādāt Krievijā. Ukrainas Kino akadēmijas aicinājumam atsaucās arī Kannu festivāls, kas vēl 2022. gada konkursa programmā bija iekļāvis jau vairākus gadus mājas arestā esošā krievu režisora Kirila Serebreņņikova filmu "Čaikovska sieva". Tiesa, Serebreņņikovs festivāla preses konferencē aicināja atcelt sankcijas visu mākslu patronam, kā viņš teica, Romānam Abramovičam, par ko saņēma pretrunīgu reakciju un nosodījumu. Aicinājumam neiekļaut turpmāk A klases festivālu oficiālās programmas filmas, kuru finansējums ir no Krievijas, atsaucās lielākā daļa festivālu. Viens no tiem, kurš pirmais reaģēja uz šo aicinājumu, bija Venēcijas festivāls, norādot, ka krievu izcelsmes kinematogrāfisti ir jānodala no finansējuma avotiem, kādā veidā šīs filmas ir veidotas. Bet pēdējos gados redzam, ka visos šajos festivālos parādās filmas, kuru autori ir krievu izcelsmes kinorežisori, vai arī naratīvi, kas attiecas uz aktuālo vai vēsturisko Krievijas politisko situāciju, kurus ir veidojuši lielie Eiropas kinorežisori. Šo naratīvu klātbūtne nav pazudusi arī pēc 2022. gada. Kāds tam ir iemesls? Dita Rietuma: Es domāju, ka šī tēma nevis nav pazudusi, bet ir aktualizējusies. Tās realizācijas formas ir kļuvušas daudz izsmalcinātākas, daudz ciniskākas. Ja mēs atgriežamies pie nesenā piemēra - franču režisora Olivjē Asajass filmas "Kremļa burvis", kas - kā nu bija, tā bija, tika filmēta Rīgā, Latvijā; kas nodrošināja būtībā Kremlim labvēlīgu naratīvu izplatīšanu. Pirmizrāde bija Venēcijas festivālā. Pēc tam bija viss, kas seko festivāliem, diezgan plaša, bet arī kritiska prese, pēc tam izrādīšana Francijā, kur filmai gāja komerciāli ļoti labi. Paldies dievam, filmai gāja komerciāli ļoti slikti Latvijā.  Bet kāpēc vispār šāda filma var tapt? Tāpēc ka pēc saistošajiem kritērijiem šī nav Krievijas filma. Tā ir lielas un senas franču kompānijas producēta filma, ko viņi uzņēma tur, kur viņiem šķiet piemērota lokācija, tur, kur meklē arī kaut kādu finansiālu atbalstu. Šīs filmas gadījumā viņi nesaņēma Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalstu. Bet tā ir franču filma, Francijas kino, viena no vairāk nekā 300 filmām, ko Francija ražo ik gadu. Viņa stāsta šādu stāstu. Bet acīmredzot vilinājums un labumi, ko šie Rietumeiropas dzīvie klasiķi gūst, piedaloties šādos, es teiktu, prokrieviskos projektos, prokrievisku naratīvu veidošanu... Tad ir jautājums: kā tiek uzbūvēts šis mehānisms, vai tiešām visi iesaistītie, tai skaitā Olivjē Asajass, ir tik naivs, īsti nesaprot, ko viņš dara, būdams ļoti spilgts un līdz tam ļoti cienījams Francijas kino klasiķis?

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnes profesoru Dauni Aueru par Latvijas politiskās sistēmas izvērtējumu priekšvēlēšanu gadā. "Politiskajai sistēmai ir jākļūst tālredzīgai un partijām jāpāriet no lozungiem uz reāli īstenojamu rīcībpolitikas izstrādi. Sabiedrības uzticēšanos var palielināt, veicinot salīdzinoši nelielas izmaiņas vēlēšanu sistēmā, kas tuvinātu kandidātus vēlētājiem. Un parlamentam jākļūst profesionālākam, pārtopot no teātra par nopietnas politikas veidošanas institūciju un stiprinot ekspertu kapacitāti. Nedrīkstētu būt, ka Saeimā uz astoņiem šoferiem ir tikai viens pētnieks." Tie ir daži no secinājumiem, kas analizē jaunāko laiku Latvijas politiku domnīcas "LaSER" pētījumā "Latvijas politikas sistēma: ceļš uz rīcībspēju".  Raidījuma viesis ir politikas zinātnieks un viens no šī pētījuma autoriem, Latvijas Universitātes politikas zinātnes profesors Daunis Auers.  Ungārijas vēlēšanu rezultāti tika pieteikti, ka tā būs kaut kāda veida indikācija demokrātiskajiem procesiem arī citās Eiropas valstīs nākotnē. Arī Lietuvā pagājušā gada procesi, kas bija saistīti ar situāciju, kad makaronu fabrikas īpašnieks kļuva par kultūras ministru, kas izsauca plašu sabiedrības reakciju un jaunu pilsonisku iniciatīvu veidošanos, kas pat nav īsti nevalstiskās organizācijas, bet kaut kāds jauns politiskās līdzdalības fenomens. Vai šos aspektus kopā raugoties, varam teikt, ka redzams neskaidri kā tie ietekmēs to, kas notiek Latvijā? Daunis Auers: Noteikti ir zināmas līdzības. Ir līdzīgas problēmas, kas galvenokārt ir saistītas ar stagnāciju un sabiedrības neapmierinātību, kas skar visas Eiropas demokrātijas. Mūsu pētījumam līdzīgi iznākuši pēdējos gados Eiropā. Piemēram, Apvienotajā Karalistē pēdējos gados ir divas grāmatas, kas līdzīgi kā mēs dziļi izpēta politisko ciklu. Vienam nosaukums ir "Neizdevusies valsts". (Failed State), otras grāmatas nosaukums ir "Kāpēc Vestminstere strādā? Kāpēc nestrādā?" (How Westminster Works … And Why it Doesn’t). Mēs līdzīgi pētījām politisko ciklu Latvijā, lai saprastu, kāpēc ir vilšanās sabiedrībā. Arī kāpēc lēmumi netiek pieņemti, un kāpēc politiskā sistēma - un ne tikai Latvijā, bet arī Ziemeļamerikā, Rietumeiropā, Ziemeļeiropā, kāpēc tā ir kļuvusi faktiski nekompetenta. Mēs vairāk, piemēram, neprotam būvēt. Bija laika posms – 50. - 60. gadi, kad mēs paplašinājām infrastruktūru Rietumos – Ziemeļamerikā, Rietumeiropā. Dzelzceļa tīkli, jauni, plaši motorceļi, uzbūvējām jaunas lidostas. Tas viss notika pietiekam ātri, kompetenti, kvalitatīvi. Reti kad bija kādas problēmas. Mūsdienās mēs to vairāk neprotam. Latvijā mēs runājam par "Rail Baltica", Lielbritānijā viņi runā par neizdevušos ātro dzelzceļa līniju, kas tika plānota no Londonas uz ziemeļiem, kas pilnīgi izgāzās. Miljardi tika iztērēti, nekas netika uzbūvēts. Tagad kaut kāds neliels pēctecis būs, bet faktiski nebūs tas, kas tika ieplānots. Līdzīgi Amerikā jau gadus 30 plāno ātro vilcienu no Losandželosas uz Sanfrancisko, un nekas nenotiek. Iztērēti ir miljardi, vilcieni nebrauc. Arī Vācijā, mēs zinām, ir līdzīgas problēmas. Vācijā agrāk bija tāds stereotips, ka vilcieni vienmēr laicīgi izbrauca, laicīgi ieradās, tagad viņi vispār bieži neierodas. Ir retums, kad laicīgi atstāj staciju. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka autobāņu sistēma ir degradēta un tikai lēnām tiek atjaunota. Elementāras lietas. Nemaz nerunājot par sarežģītākajiem jautājumiem, kas ir saistīti ar izglītības sistēmas modernizāciju, demogrāfiju, pilsētu konkurētspēju. Problēmas, ko mēs redzam Latvijā, atkārtojas arī citās Eiropas valstīs. Līdzīgi arī tur pēta politisko sistēmu, lai mēģinātu saprast, vai nevaram kaut ko uzlabot, lai iznākums būtu labāks. Pētījums sākās ar samērā pozitīvu atsauci uz to, ka pēdējā desmitgadē Latvijas politiskā sistēma ir kļuvusi par vienu no stabilākajām, ir bijuši tikai trīs premjerministri, kamēr lielākajā daļā Centrāleiropas un Rietumeiropas valstu ir saskatāma demokrātijas kvalitātes lejupslīde. Kaut kādā ziņā šo pētījumu var uzskatīt arī par demokrātijas auditu. Tur ir arī socioloģiskie dati pietiekami daudz. Bet jūsu secinājums ir, ka sistēma strādā, bet ir nepieciešami nelieli strukturāli uzlabojumi.  Daunis Auers: Es to gan neuzskatīju par demokrātijas auditu, mēs drīzāk pētām politisko sistēmu un kā stiprināt šo politisko sistēmu. Demokrātija Latvijā, manuprāt, nav apdraudēta. Arī kopumā Eiropā ir jaunas politiskās partijas, kas izmanto to, ka ir šī nekompetence, ko arī varētu aprakstīt kā zināmu tādu amatierismu, kas ienāca politiskajā sistēmā, domājot gan par politiķiem, gan ierēdņiem. Viņi izmanto šo nespēju, lai kritizētu esošos politiķus. Jūs sakāt, sabiedrība ir vīlusies nevis sistēmā, bet tās darbībā un rezultātos. Daunis Auers: Jā.  Atbalsts demokrātijai Latvijā un kopumā Rietumeiropā ir, bet cilvēki taču redz, viņi izjūt to, ka buksējas politiskā sistēma, un tāpēc arī ir laiks to modernizēt. Mums nebūtu jābaidās no politiskās sistēmas modernizācijas. Tas ir kaut kas līdzīgs operētājsistēmai datorā - mainās datoru jauda, mainās pieejamās programmas, mainās tas, ko mēs gribam izdarīt ar datoru, un tad periodiski parādās arī jaunas operētājsistēmas. Vai mēs varam ar pavisam jaunu datoru, teiksim, 2026. gada modeli, operēt ar "Windows 95"? Mēs varētu, bet droši vien rezultāts nebūtu īpaši labs. Mums visu laiku ir jāuzlabo mūsu operētājsistēma, kas ir mūsu politiskā sistēma. Bet tajā pašā laikā, analizējot sabiedrības noskaņojumu, ir pilnīgi skaidrs, ka nav atbalsts lielām pārmaiņām. Piemēram, fundamentāli mainīt, pārrakstīt Satversmi. Bet, mūsuprāt, ir, un arī ziņojumā tas tiek aprakstīts, kaut kādas nelielas lietiņas, ko var izdarīt, lai uzlabotu politiskās sistēmas darbību, faktiski nelabojot Satversmi, vienkārši mainot likumus. -- Daunis Auers ir domnīcas "LaSER" valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes politikas zinātnes profesors un Latvijas Universitātes doktora studiju programmas direktors. Studējis Londonas Ekonomikas augstskolā, Londonas Universitātes koledžā Apvienotajā Karalistē. Bijis ASV Fulbraita programmas pētnieks Kalifornijas universitātē Bērklijā un Fulbraita profesors Vašingtonas universitātē Sietlā un Baltijas - Amerikas Brīvības fonda pētnieks Vainsteitas universitātē Detroitā. Arī ASV bāzētās Baltijas Studiju apvienības prezidents un Latvijas Valsts prezidenta izveidotās Valsts konkurētspējas komisijas loceklis, Rīgas Stradiņa universitātes Padomnieku konventa loceklis un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Goda konventa padomnieks. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģi Oksanu Žabko par vārda brīvības un politikas uztveri Latvijā un Igaunijā un sabiedrības radikalizēšanās riskiem. Starp tiem, kas ģimenē runā latviski, 54% uzskata, ka vārda brīvība Latvijā pastāv. Savukārt krievvalodīgo vidū 64% ir pārliecināti par pretējo. Tie ir daži no secinājumiem nule kā publicētajā divu gadu pētījumā par mediju attiecībām un sabiedrības attiecībām, ko veica Rīgas Stradiņa universitāte. Viena no šī pētījuma autorēm ir arī Oksana Žabko, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas socioloģijas institūta pētniece.  Jūs kādā publikācijā, kas jau analizējusi šī pētījuma, kurā salīdzinoši tika pētīta Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju attieksme pret medijiem, rezultātus, teicāt, ka tas principā nav objektīvs vērtējums par to, vai Latvijā ir vai nav vārda brīvība. Tas vairāk ir jautājums par cilvēku uztveri. Oksana Žabko: Jā, tieši tā arī ir. Jo mērījumi, ir vai nav vārda brīvība, ir atšķirīgi, tie iekļauj daudz dažādu rādītāju. Šajā gadījumā mūs interesēja iedzīvotāju priekšstati par to, vai pastāv vai nepastāv ne tikai vārda brīvība, bet dažādi izteikumi tika mērīti. Pētījuma kopējais ietvars bija par to, kā tas, kā cilvēks vispār dzīvo sabiedrībā, kāda ir viņa attieksme ir pret dažādiem procesiem, pret politiku, pret savstarpējām attiecībām ar citiem cilvēkiem, cik viņš jūtās ekonomiski droši par savu nākotni, kā tas veido arī viņa attieksmi pret medijiem. Ņemot vērā ģeopolitiskos notikumus, ir mainījusies sabiedrisko attiecību dinamika. Latvijas sabiedrībā ir pieņemti stingrāki lēmumi attiecībā uz latviešu valodas lietojumu dažādās vietās, Latvijas valdība skaidri paudusi savu nostāju Ukrainai, līdz ar to, kā cilvēki reaģē uz šiem dinamiskajiem notikumiem, kā mainās sabiedrības attieksme. Protams, cilvēki paši izjūt, cik viņi jūtās brīvi paust [viedokli].  Mēs runājam par iedzīvotāju priekšstatiem, jo iedzīvotāju priekšstati kā spogulis parāda, kāda ir izveidojusies mediju telpa šobrīd. Par ko tad mēs runājam? Ka mums daudzu gadu procesu laikā ir sašaurinājusies pētnieciskā žurnālistika. Ļoti daudz ziņām cilvēki piekļūst nevis pa tiešo, bet caur sociālajiem tīkliem, kur vienā katlā maisās gan dažādas... ...sabiedrisko mediju veidots saturs, ga arī nezināms saturs, kas uzdodas par mediju. Oksana Žabko: Ne tikai sabiedrisko mediju, bet arī komerciālo mediju veidots saturs, Latvijas mediju veidots saturs un dažādu citu - gan ārvalstu mediju, gan blogeru, gan interesentu veidots saturs. Īsi sakot, tas viss nonāk vienā katlā, un tad tas patiesībā arī zināmā mērā devalvē žurnālistu darba vērtību. Ņemot vērā, ka sociālajos medijos strādā algoritmi, tad vēl tiek radītas arī dezinformācijas un maldu ziņas. Vēl pa vidu ir arī mākslīgā intelekta ģenerētas dažādas gan ziņas, gan fotogrāfijas. Ir palicis arvien grūtāk atšķirt, saprast, kas ir autentiska ziņa un kas ir kaut kādu manipulatīvu rīku veidota.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku un bijušo diplomātu Mārtiņu Virsi par vēstures attīstības gaitu, Krieviju un Latvijas pozīciju jaunāko laiku ģeopolitikā. Globālā, uz noteikumiem balstītā kārtība, kāda radās pēc Otrā pasaules kara, ir beigusies, un mēs redzam grūtības saprast, kas ir tā kārtība, kuras ietvaros ģeopolitika notiek tagad. Vai to saprast var palīdzēt vēsture un cik derīga ir mūsu jaunāko laiku vēsture un politikas pieredze - par to saruna ar ilggadējo diplomātu un vienu no atslēgas personām Krievijas armijas izvešanas procesā pirms vairāk nekā 30 gadiem Mārtiņu Virsi. Ir tāda sajūta, ka šobrīd atrodamies kaut kādā vēsturiskā brīdī, bet ir grūtības formulēt, kas īsti notiek. Mārtiņš Virsis: Ir dažādi līmeņi kā cilvēki saprot, kas notiek. Tik tiešām situāciju jau no kāda 2022. gada, ja ne agrāk, varētu ilustrēt ar mazu vācu karikatūru, ko es redzēju: cilvēks pamodies, mazgā zobus un klausās radio. Un radio saka: tagad ziņas - visi sajukuši prātā; tagad laika ziņas. Varbūt vienai lielai daļai pasaule tagad arī tā izskatās. Jeb kā Valsts prezidents "Krustpunktā" teica - šis ir traks laiks. Patiesībā tas ir drusku iracionāli, jo visu jau var atrast, pa daļām sadalīt un saprast.  Es domāju, ka tas, kā mainās tektoniski ģeopolitiskās plates, ir jau ilgstošāks periods. Varētu droši teikt, ka jau sākot ar 2000. gadu bija skaidri redzams, kādu lomu sāk ieņemt Ķīna pasaules lielajā politikā, kā Amerikas Savienotās Valstis lēnām virzās uz Kluso okeānu. Neaizmirsīsim arī 2003. gada Putina runa Minhenes drošības konferencē, kur pirmo reizi skaidri un gaiši varēja saklausīt to, ka... ...par lielāko ģeopolitisko traģēdiju? Mārtiņš Virsis: Daudzas lietas. Jā, ka ir šīs ambīcijas. Protams, mums kā mazai valstij, kā Eiropas Savienības un NATO robežvalstij tas ir tāds papildus vai pat dubults izaicinājums - atrast veidu un vietu, kā mēs reaģējam. Neraugoties uz to, ka mēs esam NATO, neraugoties uz to, ka mēs esam Eiropas Savienībā, atbildība par valsts drošību un tās pilsoņu drošību ir katras dalībvalsts politiķu uzdevums. Jūsu kolēģi Feldmanis un Taurēns "Latvijas diplomātijas vēsturē" arī iezīmē to, kādu lomu spēlē Amerika. Karls Bilts norāda, ka amerikāņi ir pārāk draudzīgi pret Krieviju šajā procesā. Dažādus interešu lokus var redzēt jau tobrīd. Mārtiņš Virsis: Varētu teikt, ka amerikāņi varēja domāt tā vai savādāk, tāpat kā zviedri vai vācieši, vai pat somi. Man un maniem kolēģiem vēsturniekiem, kas strādāja ministrijā, mums nekad nav bijušas ilūzijas par to, kas ir Krievija. Kas ir koncepts Maskava - trešā Roma. Kad sākās sarunas, es, protams, ar interesi gaidīju, kad arī šī aspekts parādīsies, ne tikai armijas izvešana. Un tiešām 1992. gada 1. vai 2. februārī parādījās. Kāda veidā? Mārtiņš Virsis: Krievijas delegācijas loceklis Dubiņins, laikam viņš bija bankas priekšsēdētājs vai priekšsēdētāja vietnieks, kurš iesāka savu uzstāšanos ar to, ka sāksim tad ar Nīstates mieru, 1710. gadu, tas kaut kā nesanāca. Liepājas kara osta, kurā ir cariskā Krievija ieguldījusi milzīgas investīcijas. Tas viss lēnām attīstījās. Līdz ar to paralēli pašā Krievijas delegācijas vidē tajā brīdī nē, bet vēlāk jau varēja skaidri redzēt, ka lielvalstnieciskā domāšana jau nekur nav palikusi. Mēs bijām diezgan uzmanīgi. -- Mārtiņš Virsis ir latviešu vēsturnieks, politiķis un diplomāts, savulaik bijis Latvijas vēstnieks Vācijā, Lietuvā, Baltkrievijā. 1992. gadā ieguvis vēstures doktora grādu, 90. gadu sākumā sācis strādāt Ārlietu ministrijā par ministra vietnieku un no 1993. līdz 1995. gadam bijis Latvijas 5.  Saeimas deputāts no partijas "Latvijas ceļš". 1994. gadā kā Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs vadījis sarunas par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas Republikas un 1995. gadā kļuva par Latvijas Republikas vēstnieku Austrijā. Ieņēma arī šo amatu Šveicē, Lihtenšteinā, Ungārijā, Slovēnijā un Slovākijā. 1995. gadā žurnāls "Rīgas Laiks" citēja dzejnieku Jāni Peteru, kurš rakstīja, ka Mārtiņam Virsim piemītot dziļa vēstures telpas izjūta, un, ja būs tāds vēstures šķirklis enciklopēdijā par Mārtiņu Virsi, tad būs teikts, ka deviņdesmitajos gados viņš redzējis tālu uz priekšu. 

"Karš plosās ne tikai ar pārtraukumiem Persijas līcī vai Ukrainā, bet arī mūsu vidū. Ugunsbumbas, bezpilota lidaparāti, propagandas vētra un kiberuzbrukumi no Krievijas un citiem ienaidniekiem gan neizraisa bruņotu konfliktu, taču tie mums izmaksā milzu summas, apdraud dzīvības un grauj mūsu drošību. Pārāk ilgi esam vilcinājušies, lai sevi aizstāvētu," – tā pagājušajā nedēļā laikrakstā "Times" rakstīja Edvards Lūkass. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Eiropas politikas analīzes centra padomnieku un politisko komentētāju Edvardu Lūkasu par ģeopolitikas krīzi, Ungārijas vēlēšanām un Baltijas aizsardzības scenārijiem.

"Karš plosās ne tikai ar pārtraukumiem Persijas līcī vai Ukrainā, bet arī mūsu vidū. Ugunsbumbas, bezpilota lidaparāti, propagandas vētra un kiberuzbrukumi no Krievijas un citiem ienaidniekiem gan neizraisa bruņotu konfliktu, taču tie mums izmaksā milzu summas, apdraud dzīvības un grauj mūsu drošību. Pārāk ilgi esam vilcinājušies, lai sevi aizstāvētu," – tā pagājušajā nedēļā laikrakstā "Times" rakstīja Edvards Lūkass. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Eiropas politikas analīzes centra padomnieku un politisko komentētāju Edvardu Lūkasu par ģeopolitikas krīzi, Ungārijas vēlēšanām un Baltijas aizsardzības scenārijiem. Mans pirmais jautājums saistās ar Jūsu veikto Eiropas drošības situācijas analīzi. Jūs liekat lielu uzsvaru uz Austrumeiropas un Baltijas valstīm. Kāpēc šis reģions Jums šķiet īpaši svarīgs? Edvards Lūkass: Pirmkārt, lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis, aplūkojot šo valstu brīvību, drošību un neatkarību – tas sākās jau 70. gadu nogalē. Tāpat uzskatu, ka plašākā Eiropas drošības sakarā jūs redzat lietas, ko neredzam mēs, saožat lietas, ko mēs nespējam saost, saprotat un darāt to, ko nesaprotam un nedarām mēs. Dažās Rietumeiropas valstīs ir modīgi uzskatīt, ka austrumu flangā un Baltijā mūs sagaida nopietnas problēmas, un, ka reģions rada raizes NATO valstīm. Manuprāt, ir tieši pretēji – mums būtu jāmācās no jums, jūsu modrības, gatavības, no spējas uzņemties riskus un ziedoties. Mums šis modelis jāeksportē uz miegainajām seno rietumu valstīm. To, kas pašlaik notiek pasaulē, Jūs esat nosaucis par "lielāko ģeopolitisko krīzi tiem eiropiešiem, kas ir dzīvi". Tā ietekmē visas viņu ikdienas dzīves šķautnes un pieredzi. Vai Jums šķiet, ka ir iespējams scenārijs, ar kā palīdzību šo krīzi varētu atrisināt? Edvards Lūkass: Galvenā lieta, kas vienmēr jāatceras – Krievija nav "Karalis Kongs", milzu spēks, no kā jābaidās. Mani ļoti uztrauc Ķīna, jo to veido pusotrs miljards cilvēku – neiedomājami liela ekonomika. Viņiem ir lieliskas tehnoloģiskās spējas, dažkārt pat pārākas par mūsējām, un tā ir liela un nopietna problēma. Krievijas ekonomiku var pielīdzināt Itālijai. Ja ņemam valstis Baltijas jūras apkārtnē – četras ziemeļvalstis, trīs Baltijas valstis un Poliju, to IKP kopā pārsniedz Krievijas. Pievienojot pārējo Eiropu – Vāciju, Franciju, Lielbritāniju, Nīderlandi – esam daudz lielāki un bagātāki. Šis savā būtībā nav konflikts par resursiem – tas ir konflikts par varas pārņemšanu visā pasaulē. Mums jābūt izlēmīgākiem, jāveido spēcīgākas savstarpējās saites un jārīkojas kopā ar citām valstīm, labāk jākoordinē darbības. Un ir jātērē nedaudz vairāk naudas un jāizdara dažas lietas, kas šķitīs neērtas un traucējošas. Bet mēs to varam. Un, man šķiet, kad Krievija sapratīs mūsu nolūku nopietnību, mēs būsim krietni drošākā pozīcijā, taču priekšā ir pāris grūti gadi. Mans mērķis ir paātrināt šo procesu, panākt to, lai cilvēki darītu vairāk, labāk un ātrāk. Kad domājam par ģeopolitisko krīzi, kā tieši mūsu vēstures zināšanas var noderēt tās risināšanā? Vai tās var arī kaitēt? Edvards Lūkass: Baltijas valstu un Somijas, Polijas vēsturiskā pieredze ir gaužām vērtīga. Jūs saprotat kā ir zaudēt savu brīvību, visai nesen esat cīnījušies, lai to atgūtu, tā jums ir ļoti svarīga. Pret drošību jūs izturaties ar eksistenciāla svarīguma sajūtu, kas ļoti atšķiras no, piemēram, Beļģijas, kur tikai retais atceras nacistiskās okupācijas laikus. Tas ir svarīgi. Jūs apzināties Krievijas metodes, atpazīstat ne tikai konvencionālu kara apdraudējumu vien. Tas nav tikai tas, ko redzam Ukrainā, vai šantāža ar atomieročiem, ko viņi izmanto kā atbalsta punktu karam – tās ir arī "pagrīdes" lietas, un jūs to piedzīvojāt Rīgā (un visā Baltijā) 90,.gados. Jūs zināt, kā ir būt krievu netīrās naudas upuriem gan finansu sistēmā, gan politikā. Jūs zināt, kā ir, kad Krievija finansē cilvēkus gan kreisajā, gan labajā flangā. Jūs zināt, kā ir izciest krievu propagandas uzbrukumus, piemēram, no PBK un citiem. Jūs visu šo saprotat, un tā ir ļoti vērtīga pieredze mums pārējiem. Pērn noskatījos Jūsu runu Ģeopolitikas nākotnes forumā Polijā. Jūs teicāt, ka Krievijas neokoloniālie instinkti bija novērojami jau 1991. gadā, uzreiz pēc PSRS sabrukuma. Vairākkārt esat teicis, ka nekad neticējāt Krievijas iespējamai dalībai rietumu pasaules iekārtā. Kādēļ? Edvards Lūkass: Es dzīvoju Baltijas valstīs no 1990. līdz 1994. gadam, redzēju, cik grūti bija pierunāt Krievijas armiju izvest savus okupācijas spēkus no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas. Redzēju, kā viņi centās šo saistīt ar valodas un pilsonības likumiem. Atceros, kā Sergejs Karaganovs atklāja savā vārdā nosaukto doktrīnu, kas radīja jaunu, krieviski runājošo pilsoņu kategoriju, kas deva Krievijas Federācijai tiesības iejaukties par labu krievvalodīgajiem visās valstīs. Arī es runāju krieviski, pieļauju, ka jūs tāpat, taču nejūtos kā daļa šīs politiskās kategorijas, ko aizsargā Kremlis. Redzējām visu manis pieminēto. Dzīvojot Krievijā, ko arī esmu darījis daudzus gadus (iespējams, esmu labāk informēts par Krieviju nekā citi rietumnieki), esmu sapratis, cik dziļi imperiālisma idejas ir integrētas krievu tautes psihē. Ne tikai putinisti, bet arī visnotaļ liberāli, pret [Krievijas vadoni Vladimiru] Putinu noskaņoti krievi uzskata, ka Gruzija ir vienkārši piekrastes restorāns un ukraiņi ir apdalītie brālēni no laukiem. Šī impēriskā domāšana ir laidusi dziļas saknes. Dažkārt tā var būt vienkārši kaitinoša un principā nekaitīga aizspriedumu kopa, kas ļauj cilvēkus "norakstīt", izturēties pret tiem ar nicinājumu vai nosodījumu. Tomēr tā arī stiprina ideju, ka svarīgas ir tikai lielvalstis, un, ka beigu beigās Krievija, Vācija, Lielbritānija, ASV – tās ir valstis, kas satiekas un lemj, kamēr mazajām valstīm nākas to pieciest. Man tas nepatīk, arī tad, kad redzu to Rietumos, bet pavisam noteikti tad, kad redzu to Krievijā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ekonomisti Līvu Zorgenfreiju par ASV un Irānas kara ietekmi uz pasaules ekonomiku, kara sekām un Latvijas enerģētisko neatkarību. "Trampa karš Irānā pārvērtis šo karu par Trampa karu pret pasaules ekonomiku." Tāds virsraksts bija titulrakstam pagājušajā nedēļā vācu nedēļas žurnālā "Der Spiegel". Tur rakstīts: "Nav vispār skaidrs, kur tas viss novedīs. Skaidrs šķiet tikai viens: ar savu neparedzamo ārpolitiku Donalds Tramps par ķīlniekiem ir paņēmis pasaules ekonomiku, kas tikko bija daļēji pārvarējusi viņa ieviestos sodīšanas tarifus. Šī fatālā atkarība no viena cilvēka lēmumiem saglabāsies pat tad, ja atradīs izeju no viņa paša izraisītās Irānas katastrofas." Vai mums draud pasaules ekonomikas krīze un kas ir šis Trampa karš pret pasaules ekonomiku? Vērtē ekonomiste Līva Zorgenfreija. Vai jūs piekristu "Der Spiegel" apgalvojumam, ka vienu ģeopolitisku kara situāciju, militāru operāciju Tramps ir pārvērtis par karu pret pasaules ekonomiku? Līva Zorgenfreija: Lielā mērā var piekrist šim apgalvojumam. Kāpēc? Tieši tā reģiona dēļ un tā, cik ļoti šis reģions ir ietekmīgs visā pasaules ekonomikā. Tie ir galvenie iemesli. Galvenais pudeles kakls pasaules ekonomikā, kas šobrīd ir apdraudēts, ir Hormuza jūras šaurums. Caur šo jūras šaurumu virzās aptuveni piektdaļa pasaules naftas, aptuveni piektdaļa pasaules gāzes un ne tikai tas vien. Ir vēl virkne citu izejvielu, citu sektoru, kas ir ietekmēti tādēļ, ka tur šobrīd faktiski satiksme ir apstājusies.  Ja paskatāmies uz to, kā tas ir ietekmējis pasaules cenas, redzam, ka ir kāpušas naftas cenas, ir kāpušas gāzes cenas, kā aug mēslojuma izmaksas, un tas var būt būtisks risks nākotnē pārtikas pieejamībai vairāk nabadzīgajās pasaules valstīs. Mūsu reģionā pārtikas cenām tie var būt lieli izaicinājumi. Tāpēc to ietekmi novērtēt par zemu nevajadzētu. Mēs tiešām uztraucamies no ekonomikas perspektīvas par to, kur tas var aizvest.  Ir pilnīgi pareizi, ka "Der Spiegel" apgalvoja, ka nav skaidri kara mērķi. Līdz ar to nav skaidrs, cik ilgi šis vilksies. Pēdējie jaunumi, kas ir likuši tirgiem ļoti pozitīvi reaģēt, ir par to, ka Tramps 2-3 nedēļu laikā taisās šo karu izbeigt. Bet esam dzirdējuši arī citāda veida paziņojumus, ka Tramps tūliņ sakopo spēkus un, iespējams, būs kādas sauszemes operācijas. Ārkārtīgi liela neskaidrība, un tas nekādā veidā nenāk par labu pasaules ekonomikai. "Der Spiegel" šajā publikācijā, kurā analizē pasaules ekonomikas situāciju Irānas kara kontekstā, raksta, ka visi - gan tirgi, gan politiķi - ar aizturētu elpu gaida katru Donalda Trampa paziņojumu sociālajos tīklos. Mēs redzam, kā jūs sakāt, ka tirgi uz to reaģē. Kas ir tas Trampa paziņojuma, nezinu, "tauriņa spārnu efekts", kurš atsaucas pilnīgi citās pasaules vietās? Līva Zorgenfreija: Viņš viens būtībā ir sācis šo karu un iepriekšējie viņa tāda veida gājieni lielā mērā ir bijuši tādi, ko viņš pats var arī izbeigt. Varam paskatīties, kā pasaules tirgi reaģēja uz iepriekšējiem Trampa lielajiem paziņojumiem, piemēram, par tarifiem. Milzu tarifu uzlikšana bija liels šoks pasaules ekonomikai, liels šoks pasaules tirgiem, tie ļoti strauji nogāzās, bet tajā pašā laikā arī bija kā brīdinājuma signāls prezidentam Trampam. Viņš diezgan ātri - gan tāpēc, ka nogāzās akciju tirgi, gan tāpēc, ka arī obligāciju tirgos varēja redzēt šo stresu, viņš diezgan ātri atkāpās pats no sava lēmuma un situāciju faktiski nolīdzināja. Lai pagājušajā gadā ir bijuši lieli satricinājumi ekonomikai - Trampa tarifu paziņojumi, neskaidrība par to, kas notiks ar tirdzniecības plūsmām akciju tirgos, mēs faktiski redzējām strauju kritumu, bet pēc tam ļoti strauju atkopšanos un jaunus rekordus, jaunus maksimumus.  Šobrīd izskatās, ka tirgi gaida kaut ko līdzīgu zināmā mērā. Bet, protams, ir fundamentāli atšķirīga situācija. Iepriekš tā bija problēma, ko varēja ar pildspalvas parakstu faktiski izlabot. Šajā gadījumā tas ir karš. Pat ja ASV prezidents izlemj, ka viņš ir sasniedzis savus mērķus, lai arī kādi tie būtu, tas nenozīmē, ka šis karš beigsies. Un tas nenozīmē, ka Hormuza šaurums būs tikpat tirdzniecībai pieejams, kāds tas ir bijis iepriekš. -- Līva Zorgenfreija ir "Swedbank" galvenā ekonomiste. Pirms tam strādājusi Eiropas Komisijas Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorātā Beļģijā, Rotšildu investīciju bankā. Kopš 2013. gada bijusi arī Latvijas Bankas Makroekonomikas analīzes daļas darbiniece. 2010. gadā viņas darba pienākumos ietilpa Latvijas un eirozonas ekonomikas analīze, Latvijas izaugsmes prognožu veidošana, kā arī Latvijas pārstāvība Eiropas Centrālās bankas Ekonomikas prognožu darba grupā.  Līva Zorgenfreija ir ieguvusi sociālo zinātņu bakalaura grādu ekonomikā un starptautiskajā politikā Varvikas universitātē Lielbritānijā, savukārt maģistra grādu ekonomikā un publiskajā politikā - Francijā, Sciences Po institūtā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna publicistu un politisko procesu komentētāju Māri Zanderu par Ungārijas vēlēšanām un iespējamām priekšvēlēšanu tēmām Latvijā, elektorāta izvēlēm, autoritārisma riskiem un ģeopolitisko kontekstu. Vēlēšanu kampaņa Ungārijā. Kāds sakars mums ar to? Publicists Māris Zanders pagājušajā nedēļā portālā "Satori" rakstīja arī, ka tuvāko mēnešu laikā mēs no Saeimas deputātu amata kandidātiem daudz dzirdēsim par nākotni - latviešu nācijas, Latvijas valsts, Eiropas civilizācijas, Piena ceļa galaktikas. Bez ironijas viņš rakstīja: "Neko jēdzīgu tur negaidīt."  Tomēr kādā ziņā Saeimas vēlēšanu kampaņa ir sākusies jau šobrīd? Kas ir tās tēmas un iespējamie scenāriji, par to sarunu raidījumā ar publicistu Māri Zanderu. Cik lielā mērā, tavuprāt, vēlēšanas vai vēlēšanu kampaņa šobrīd, kas notiek Ungārijā, mums norāda uz veidiem vai paņēmieniem, par ko būtu jādomā, kādā veidā notiek vai veidojas Krievijas ietekme uz vēlēšanām, piemēram, Latvijā? Vai mēs jau redzam kaut kādus iespējamos scenārijus? Māris Zanders: Vēl nē. Es arī ceru, ka tik netīri tā kampaņa nebūs, kā Ungārijā. Godīgi sakot, mēs esam labākā situācijā nekā ungāri, jo mums autoritārs režīms vēl nav. Viņš būs pēc vēlēšanām. Iespējams, var rasties pēc vēlēšanām. Māris Zanders: Es domāju, ka tur ir diezgan droši, ka tā būs. Protams, ka Ungārijā arī konteksts ir cits. Piemēram, mums nav nācijas, kas dzīvo blakus valstīs un stingri balso par valdošo partiju, kā tas ir Ungārijā. Ungāri ir Rumānijā un Serbijā. Vojvodinā ir stingri Orbana atbalstītāji, kam ir savi iemesli. Mums tādu nav, un līdz ar to it kā tieši paralēles nevajadzētu vilkt. Bet tas, ka, teiksim, imigrācijas stāsts varētu būt, domāju, jā, tā ir paralēle. Mēs varam domāt, ka Ukrainas jautājums Latvijas vēlēšanu kontekstā nerastos. Vai radīsies arī jautājums par Ukrainu, kā motivēt vēlētājus? Māris Zanders: Es domāju, ka nevienam vēl šajā vēlēšanu ciklā mute neveras vaļā, lai teiktu, ka pie visa vainīga Ukraina. Kaut kādas nianses droši vien ir par to, ka varētu būt, ka nevajag dedzināt tiltus ar kaimiņu, kurš tepat būs un nekur neliksies. Ģeogrāfija ir nepielūdzama, un tāpēc Krievija ir jānosoda, bet nav jādara kaut kādas lietas. Grūti iedomāties tik radikālu pavērsienu. Turklāt viņš arī nav īsti nepieciešams. Tu esi rakstījis arī par to, ka tas ir un reizē nav paradokss, kāpēc šāds režīms Ungārijā vai Slovākijā varēja rasties. Mums ļoti bieži šī Višegradas trijstūra dažādība nav līdz galam saprotama un raisa izbrīnu. Kāpēc Baltija ir demokrātiskāka nekā valstis, kuras neatradās tādā tiešā ne totalitārā, ne autoritārā režīma ietvaros? Māris Zanders: Domāju, ka tur arī lielas atšķirības, jo Fico būtībā ir vienkārši oportūnists, principā viņa partija nav atteikusies no tā, ka viņi sociāldemokrāti. Tas viņam netraucē sadarboties ar pilnīgi labējiem nacionālistiem.  Orbāna gadījums varētu būt atšķirīgs. Es domāju, ka tur ir kaut kādas personīgās īpašības. Pēc tam, kad viņš zaudēja uz laiku varu 21. gadsimta sākumā, esmu lasījis, ka cilvēki, kas ir apgrozījušies Ungārijas politikā [rakstīja], ka viņš tā arī teicis, ka otrreiz vairs šitādu kļūdu nepieļaus, ka viņš zaudē varu. Tas nosaka viņa stilu, personīgas īpašības nosaka, ka viņš ne par ko negrib zaudēt varu. Būtībā Orbāna otrā atnākšana pie varas, kura nav beigusies, un es domāju, ka arī nebeigsies, iezīmējas, piemēram, ar to, ka, ja līdz tam bija kaut kāds konsensus, ka 1956. gada sacelšanās ... tur ir skaidrs. Pieļauju, ka daudzus cilvēkus tas mulsina, kā var būt, ka ungāri, kuri ar ieročiem rokās cīnījās pret PSRS, viņi tagad ir tik prokremliski?  Orbāna cilvēki un aprindas, arī akadēmiskās, sāka iesakņot viedokli, ka arī ar 1956. gadu nav tik vienkārši, ka ir bijušie komunisti, kas vienkārši ir "piesmērējušies". Tie ir nepareizie revolucionāri un pareizie nav celti pietiekoši saulītē un gaismā. Viņi spēja šo savu nacionālo mītu samainīt. Ja kāds prasa, kā jūs varat atbalstīt Putinu, ja jums tāda vēsture, atbilde ir - droši vien tā ir, kā jūs sakāt, bet īstenībā 1956. gada revolūciju nozaga komunisti. Tagad tie komunisti atkal grib nākt pie varas. Tur ir ar Ungārijas vēsturi saistītas lietas, es domāju, diezgan stingri. Atšķirībā no Slovākijas. Kas notiek, ja Orbāns zaudē vēlēšanās? Kādā mainās situācija arī Eiropas Savienības kontekstā un ģeopolitiskās arhitektūras kontekstā, ņemot vērā tās problēmas, kuras līdz šim bija Eiropas Savienībai ar Ungāriju. Māris Zanders: Skaidrs, ka nebūtu tāda retorika varbūt pret Ukrainu un tādas izdarības, kā inkasatoru mašīnu nolaupīšana. Bet es domāju, ka tik ātri tur vienalga nekas nemainīsies, jo šis cilvēks un tie, kas viņam apkārt, ir pie varas jau vairāk nekā 10 gadus. Ja ir runa par jaunām atomelektrostacijām, kas ar Krieviju saistītas; ja ir runa, piemēram, par dzelzceļa līniju, kas savieno Ungāriju un Serbiju, ko ceļ ķīnieši, tādas lietas, pat ja mainās vara, nevari... Mēs "Rail Baltica" arī nevaram atcelt. Tu jau nevari pateikt, ka tagad Orbāns vairs nav pie varas, mēs šos ģeopolitiski strīdīgos lielos projektus "kancelejam". Vai mēs vairs neļaujam ķīniešiem celt elektrobateriju automobiļiem rūpnīcu. Tāpēc es domāju, ka tur ilgu laiku nekas nemainīsies. Vienīgi retorika nebūs tik dramatiska. Skaidrs, ka nebūs arī varbūt tāda plēšanās ar pārējām Eiropas Savienības valstīm. Kas jau arī ir labi.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Jāni Taurēnu par ietekmes sfērām pašreizējā pasaulē, ASV un Irānas karu un Latvijas pozīciju Eiropā attiecībās ar ASV. "Karš Irānā nav vienkārši vēl viens karš Tuvajos Austrumos, tas ir jaunākais piemērs pasaulei, kas ir nonākusi haosā." Tā raksta "Der Spiegel". "Kopš gada sākuma ASV prezidents Donalds Tramps ir izdarījis dažāda veida uzbrukumus vienu pēc otra - Venecuēlas valsts vadītāju nolaupīšana, draudi anektēt Grenlandi, naftas eksporta blokāde Kubai un tagad karš pret Irānu. Katrā no šiem gadījumiem vardarbība tiek atklāti izmantota kā politikas līdzeklis." Tā savukārt raksta "Project Syndicate".  Ne no Krievijas puses, ne no Ķīnas puses, bet gan no Amerikas Savienoto Valstu puses. Uz ASV aizsardzību liela daļa Eiropas bija paļāvusies kopš 1945. gada. Kas ir šis vēsturiskais pavērsiens, kas notiek, par to saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu vēstures fakultātes asociēto profesoru un vēstures doktoru Jāni Taurēnu.  Kas, tavuprāt, ir šis vēsturiskais pavērsiens, kas notiek, par ko pagājušajā nedēļā raksta mediji? Vai iespējamais vēsturiskais pavērsiens. Jānis Taurēns: Trampa politika ir katrā ziņā ļoti oriģināla un būtiski atšķiras no iepriekšējo ASV administrāciju politikas. Bet dažnedažāda veida intervences, iebrukumi un militāras kampaņas jau ir bijušas ļoti daudz. Ja runājam tieši par karu Irānā, tas varbūt pat nav nekas sevišķi jauns salīdzinājumā ar to visu, kas ir bijis līdz šim. Ja ir kaut kas jauns, tā noteikti ir attieksme pret Eiropu. Tā pati "Der Spiegel" pieminētā Grenlande. Mēs nevaram iedomāties, ka kāds cits ASV prezidents būtu izteicies, ka vajadzētu anektēt Grenlandi vai pat Kanādu.  Arī, piemēram, tarifi, par ko Tramps visu laiku runā, tad viņš tos uzliek un atceļ. 2025. gada aprīlī nogāza pasaules fondu biržas ar saviem tarifiem, pēc tam tās atguvās kādu pāris mēnešu laikā. Lieta tā, ka Savienotās Valstis jau bija tās, kuras kopš Otrā pasaules kara beigām runā par nepieciešamību pēc brīvās tirdzniecības, pēc muitas barjeru nojaukšanas. Un tagad pēkšņi kaut kas jauns, oriģināls šajā ziņā.  Ja iebrukums Irānā, tad neviens nebija iedrošinājies līdz šim uzbrukt Irānai. Jau 2008. gadā, Buša administrācijas pēdējā gadā, runāja par to, ka varētu būt uzbrukums Irānai. Bet nonāca pie secinājuma, ka labāk tomēr nē, ka tas ir sarežģīti un grūti, diez vai kaut ko dos. Beidzot kāds ir izšķīries par to, ka nepieciešama šāda militāra kampaņa pret Irānu. Gribas citēt hercogu de Taleirānu, kurš savā laikā esot teicis, ka "tas ir sliktāk kā noziegums, tā ir kļūda" par kādu Napoleona soli. Redzēsim, kā tas beigsies. Bet lielākā daļa komentētāju vai analītiķu uzdod jautājumu: kāds tam visam ir mērķis? Jānis Taurēns: Es domāju, ka cerēja, ka Irānas režīms ātri sabruks, ka režīma nomaiņa varētu būt ļoti nozīmīgs mērķis, ja ne Savienotajām Valstīm, tad Izraēlai. Tiek minēti ļoti daudzi citi mērķi, ko vajadzētu sasniegt. Tas ir iznīcināt Irānas kodolpotenciālu, iznīcināt ballistisko raķešu potenciālu, nodrošināt kaut kādu stabilitāti, pārtraukt visu to tīklu, ko Irāna gadu desmitiem ir rūpīgi veidojusi, visus milicijas bruņotos formējumus dažādās pasaules vietās. Šie jau būtu pieticīgāki mērķi.  Man liekas, ka sākotnējais mērķis varēja būt tiešām režīma nomaiņa. Ja sāka ar Irānas valsts galvas ājatollas Alī Hāmenejī nogalināšanu, tas ir līdzīgi kā izņemt no aprites Venecuēlas prezidentu Maduro. Nav teikts, ka šo režīmu izdosies gāzt tik vienkārši. "Project Syndicate" raksta par šo nozīmju vai situācijas maiņu kopumā, ka tas, kas notiek, ir cīņa par ietekmju sadalīšanu šobrīd pasaulē. Tas ir veids, kādā lielvaras zīmē ietekmju sfēras? Janis Taurēns: Vai tad nu Savienotajām Valstīm nebija ietekmes? Bija ļoti daudz. Jautājums ir, vai tas nevarētu novest pie tā, ka ietekme samazināsies. Piemēram, Irākas karš kaut kādā mērā pie tā noveda. Ja runājam par kaut kādām ietekmes pārdalēm, tas it kā būtu pretrunā ar starptautisko attiecību un starptautisko tiesību principiem, kādi veidojās pēc Otrā pasaules kara. Arī saka, ka pirmo reizi kopš 1945. gada ASV, Ķīna un Krievija vienojas par autoritātes suverenitātes koncepciju, nevis balstoties uz starptautiskajām tiesībām. Jānis Taurēns: Mums droši vien nevarētu patikt, ka Savienotās Valstis iet pa šo ceļu, jo tad arī Krievija un Ķīna varētu teikt, ka mēs ne ar ko neesam sliktāki vai ka Savienotās Valstis ne ar ko nav labākas. Ja ASV var uzbrukt Irānai, tad kādēļ, teiksim, Ķīna nevarētu uzbrukt Taivānai? Arī ir dažādas spekulācijas par to, ka tas notiks un kad tas varētu notikt.  Ja skatās no mūsu pozīcijas, diez vai jebkādi rezultāti šī pasākuma nāks mums par labu. No vienas puses, šīs starptautiskās tiesības netiek ievērotas. No otras puses, ja Savienotās Valstis cieš neveiksmi vai nosacītu neveiksmi, tas arī nebūtu labi. -- Jānis Taurēns ir latviešu vēsturnieks, Latvijas Universitātes asociētais profesors. 2016. gadā saņēma balvu Gada vēsturnieks Latvijā. 1999. gadā aizstāvējis disertāciju par tematu "Baltijas virziens Latvijas Republikas ārpolitikā 1934. līdz 1940. gadam". 2009. gadā kļuva par Latvijas Universitātes Rietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras asociēto profesoru.  Viņa zinātniskā darbība galvenokārt saistīta ar Baltijas jautājumiem starptautiskajās attiecībās, Latvijas ārpolitiku periodā starp pasaules kariem, 20. gadsimta Latvijas vēstures historiogrāfiju un Latvija Trešās atmodas periodā. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mākslas teorētiķi un izstāžu kuratoru Kasparu Vanagu par mākslas un maigās varas attiecībām, Krievijas dalību Venēcijas biennālē un Krievijas ārpolitikas mērķiem. Marta sākumā pasaules ziņu aģentūras vēstīja, ka pirmo reizi kopš 2022. gada pilna mēroga iebrukumu Ukrainā Krievija plāno atvērt savu nacionālo paviljonu Venēcijas biennālē. Ukrainas paviljona līdzkuratore Ksenija Malika teica, ka viņa nav īpaši pārsteigta. Intervijā viņa teica: "Es domāju, ka visi, kas šajos četros gados ir bijuši iesaistīti starptautiskos kultūras projektos, diemžēl nav īpaši pārsteigti. Visā šajā laikā Krievija ir meklējusi veidus, kā vienā vai otrā veidā iekļūt svarīgās vietās. Kara noziegumu attaisnošanas skatuve." Tā Venēcijas biennāle tika atspoguļota laikrakstā "The Guardian". Kultūra un maigā vara: publiskā diplomātija un kādu ietekmi ar kultūras starpniecību iespējams panākt - par to saruna ar Kasparu Vanagu. Skatījos, ka 2013. gadā bija 450000 apmeklētāju Venēcijas biennālē. Lai izvērtētu maigās varas ietekmi caur Krievijas paviljonu - tas ir daudz vai maz? Kā mērīt šo ietekmi uz starptautisko politiku? Kā tā rezonanse veidojas? Kaspars Vanags: Domāju, ka mums ir jāiet atpakaļ uz 19. gadsimta beigām, kad Venēcijas biennāle tiek dibināta. Ja vēlamies redzēt Venēcijas biennāli kā forumu, kurā satiekas globālās kultūras norišu līdzdalībnieki kopējam atvērtam dialogam. Tas tā, pirmkārt, nekad nav bijis. Venēcijas biennāle ir dibināta 1895. gadā, kad Itālija ieiet Etiopijā un sevi piesaka starp koloniālajām lielvarām vai mēģina tāda būt. Paviljoni, kuri tajā laikā tiek atvērti un kas joprojām ir dārzos, tās ir lielās impērijas. Tā ir Apvienotā Karaļvalsts jeb Lielbritānija, tā ir Beļģija ar savām kolonijām Kongo, tā ir Francija ar Alžīriju. Būtībā visi paviljoni, kas ir dārzos, ir lielās imperiālās varas, kuras arī rāda savu koloniālo spēku un lomu pasaules civilizēšanā. Līdz ar to grūti teikt, ka Venēcijas biennāle jebkad ir bijusi brīva no politiskajiem kontekstiem.  Un tieši tāpat arī, man liekas, Krievijas paviljons. Tur arī ir ārkārtīgi interesanta vēsture. Paviljona arhitekts ir Aleksejs Šusevs, kuram ir spīdoša arhitekta karjera bijusi cauri desmitgadēm. Viņš sāk 20. gadsimta pašā sākumā kā viens no redzamākajiem jūgendstila jeb nacionālā romantisma arhitektūras pārstāvjiem Krievijā un uzbūvē virkni burvīgas nacionālā romantisma stila pareizticīgo baznīcas, tostarp arī vairākas Ukrainā. Pečoras lavras ikonostass ir viņa veidots. Pāris mēnešus pirms Pirmā pasaules kara sākuma viņš pabeidz Krievijas impērijas paviljonu Venēcijas biennāles dārzos. Pēc tam viņš pieslējās komunistiem, 20. gados Maskavā bija viens no pilsētplānošanas galvenajiem arhitektiem. Viņam uztic trīs reizes pēc kārtas būvēt Ļeņina mauzoleju. Pirmais, kas bija fiksi jāuzceļ 30 grādu salā, kad Ļeņins tikko miris, pēc tam uzbūvēja lielāku, kur ir arī tribīnes, un beigās šis te granīta monolīts. Pēc tam no konstruktīvisma arhitekta, kur viņš ir devis burvīgas pērles Maskavas arhitektūrā, viņš pārmetās uz Staļina baroku un būvē tā sauktās "kāzu kūkas"  - Staļina augstceltnes. Viņš bija Berija draugs, kas ir viņa galvenais pasūtītājs NKVD. Viņš būvē pirmās intūrista viesnīcas. Viņš ir arī Lubjankas [PSRS Valsts drošības komitejas ēkas] arhitekts.  Ja skatāmies uz pašu ēku [Krievijas paviljonu Venēcijā], tā pati pēc savas būtības stāsta mākslas un politikas nepārtraukto saistību. Bet man liekas, lai dialogs vispār notiktu, tam ir jābūt no visām pusēm ar godīgu vēlmi to veidot. Kā mēdz teikt, saruna ir notikusi tad, ja katrs, pēc šīs sarunas šķiroties, ir nedaudz mainīja savu viedokli. Krievijas līdzdalība šajā dialogā nekādā ziņā nav ar labiem nodomiem. Ja mēs palūkojamies, kas tad ir Krievijas paviljona vadītāja kopš 2021. gada, tā ir Anastasija Karņejeva, kas ir ne tikai FSB ģenerāļa meita. Nikolajs Volobujevs ir "Rostek", kas ir viena no lielākajām aizsardzības militārajām kompānijām Krievijā, ģenerālā direktora vietnieks. Viņai ir kopīgs bizness tieši mākslas menedžmentā ar Sergeja Lavrova meitu. Tas nav kultūras dialogs, tā ir FSB militārā kompleksa sadaļa. (..) Man liekas interesanti pievērst uzmanību Bolīvijai. Varētu teikt, ka šī maigās varas stratēģija, ja ne pēc Krimas okupācijas, tad pēc pilna mēroga kara sākšanas un iebrukumu Ukrainā Eiropā kaut kādā mērā sabruka. Krievijā pārorientējās no Eiropas uz to, ko varētu saukt par globālajiem dienvidiem. Sadarbība ar BRICS valstīm, ar Ķīnu, atjauno sadarbību ar Indiju. Nolika, tā sakot, plauktiņā Eiropu, pievērsās globālajiem dienvidiem. Tas, protams, ir ārkārtīgi izdevīgi. Tās ir vecas tradīcijas arī Padomju Savienībai, domājot par Latīņamerikas komunistiskajām partijām un sociāldemokrātiskajām kustībām. (..) Aizgāja pa vecajām takām.  -- Kaspars Vanags ir studējis Berlīnes Brīvajā universitātē, Londonas universitātes Kortolda mākslas institūtā, ieguvusi maģistra grādu mākslas vēsturē ar specializāciju muzeju studijās. Kopā ar domubiedriem 90. gados izveidoja radošo apvienību "Open", organizē starpdisciplinārus pasākumus, sadarbojoties ar vizuālās mākslas, elektroniskās mūzikas un jauno mediju mākslas un literatūras pārstāvjiem. Veidojis kritiski sociālas mākslas projektus, meklējot alternatīvas patērētājsabiedrības kultūrai, - "Slaidlugas" 1998. gadā, "Subversija" pilsētvidē, "Tējas sēne" 2022. gadā. Vadījis mākslas galeriju "Kromme" Berlīnē, bijis kurators Latvijas paviljonam 56. Venēcijas mākslas biennālē 2015. gadā Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša projektam "Armpit". Veidojas izstādes "Šķērssvītra - starp normatīvo un fantāziju" un "Tev ir pienākušas 1243 īsziņas. Dzīve pirms interneta: Pēdējā paaudze" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Bijis labdarības fonda ABLV mākslas programmu vadītājs un vadījis radošās koncepcijas izstrādi topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. No 2020. gada ir Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja vadītājs.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociologu Māri Brantu par to, kā pētīt karu, par jaunajiem un vecajiem kariem, cēloņiem bruņotu konfliktu un karu pieaugumam pasaulē pēdējo 50 gadu laikā. Pēc Upsalas universitātes apkopotajiem datiem par bruņotajiem militārajiem konfliktiem vai kariem pasaulē, tie pēdējo 50 gadu laikā ir ievērojami pieauguši. Tos izraisa gan vienas valstis pret citām, gan nevalstiski bruņoti grupējumi pret citiem, gan arī tie ir konflikti valstu iekšienē, pieaugot arī kopējam upuru skaitam. Upsalas universitātes kontaktu datu programma galvenokārt pēta 21. gadsimta sākuma konfliktus Tuvajos Austrumos. Ko šis konfliktu un kara pieauguma apjoms nozīmē? Kā šos datus izmantot var pētīt? Saruna ar sociologu Māri Brantu, kura interešu lokā ir arī kara socioloģija. Ar ko nodarbojās kara socioloģija, un kas ir tie konteksti, kurus ir iespējams tajā ieraudzīt? Māris Brants: Ar ko šī nozare nodarbojas? Es droši vien to dalītu divās lielās grupās. Vieni ir tie gadījumi, kad mēģina saprast lielās lietas. Tad tā būtībā ir kaut kāda konkrēta atsevišķu gadījumu analīze, mēģinājumi atrast tajā kaut kādas likumsakarības. Otrs ir tad, kad nonāk kādas konkrētas valsts interešu lokā. Tad tā būtībā ir  savas valsts militāro vai drošības dienestu apkalpošana. Par to mēs, protams, zinām stipri mazāk, tāpēc ka to neafišē.  Ja mēs redzam, ka šī Upsalas universitātes konfliktu datu programmas apkopotā līkne patiešām ir ļoti augšupejoša pēdējo 50 gadu laikā - gan viena valsts uzbrūk citai arvien vairāk, gan arī bruņotu grupējumu uzbrukumi citiem bruņotiem grupējumiem arvien vairāk. Kas ir tas, ko ir iespējams identificēt kā cēlonību, kāpēc tas notiek?  Māris Brants: Pirmais un galvenais iemesls, kas man nāk prātā, tās ir aukstā kara beigas. Tā ir situācija, kad vairs nav divi pretim stāvoši grupējumi, kuriem ir grūti nepievienoties. Jā, bija nepievienojušos valstu kustība, bet jebkurā gadījumā ir grūti viņiem nepievienoties, tātad pāreja uz mēģinājumu būvēt monopolāro pasauli, kura acīmredzot izgāžas. Šādā bezsaimnieka vidē, kad Padomju Savienība kā viens no tiem poliem ir pazudis, dažādas peles danco uz galda, kamēr nav runča. Ja pasaule nonāktu atkal pie kaut kāda skaidrāka pretnostatījuma, es domāju, ka vairāk būtu saspīlējumu un mazāk atklātu karu. Kas bija tas, kas tevi piesaistīja tieši pētīt kara socioloģiju savulaik pēc Krimas okupācijas? Māris Brants: Mana interese sākās jau 90. gados. Es nokļuvu Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas misijā Bosnijā - Hercegovinā, tas bija 1997. gads. Tas man pavēra pilnīgi citu skatījumu uz lietām, jo tās bija pirmās pēckara vēlēšanas Bosnijā, attiecīgi pēc visām etniskajām tīrīšanām. Tās bija pašvaldību vēlēšanas, un tur bija jautājumi, par kuru pašvaldību kurš balsos, jo iepriekš kādā ciemā dzīvoja vieni, tagad - dzīvo citi. Šo perspektīvu, atgriežoties Latvijā, es lielā mērā atnesu līdzi, un tad es par to tēmu arī sāku interesēties. Bet šeit tas, protams, bija absolūti neatbilstoši tai konjunktūrai, kas Latvijā valdīja, jo pie mums tomēr skatījums bija stipri vairāk uz augšu, uz attīstību. Katrā ziņā ne jau karu kontekstā. Būtībā bija savākts materiāls, atradu pat vienu grāmatu par kara socioloģiju, Krievijā izdotu vēl pirms Putina laika, Jeļcina laikā viss kas iznāca. Gribēju piedāvāt tādu kursu Latvijas Universitātē. Kurss nesanāca, tāpēc ka acīmredzot neatbilda kopējai tendencei, kāda bija 2013.-2014. gadā.  Kad Nacionālā enciklopēdija piedāvāja pieteikt kaut kādus rakstu tematus, sapratu, ka materiāli man ir, gribas pētīt, ārējās motivācijas nav. Tas sakrita vienlaikus ar Krimas okupāciju, bet tā ir sagadīšanās, ka tas sakrita tieši tajā brīdī. Pēc tam es par šo tēmu esmu ieinteresējies daudz. Cita lieta, vai tā vienmēr ir saucama par kara socioloģiju? Kaut kādā gadījumā tā droši vien ir kara vēsture.  -- Māris Brants ir sociologs, Rīgas Stradiņa universitātes datu analītiķis. Strādājis kā pasniedzējs Latvijas Universitātē, Liepājas Universitātē, Vidzemes augstskolā, lasījis lekcijas sociālā stratifikācijā un sociālajā gerantoloģijā. Daļa no pasniegtajiem priekšmetiem saistīti ar kvantitatīvajām pētījumu metodēm, kas saistās ar viņa darbu savulaik Latvijas Universitātē un Latvijas Zinātņu akadēmijas institūtā.  Māra Branta  pētījumu tēmas galvenokārt saistītas ar sociālo nevienlīdzību, iedzīvotāju migrāciju, darba tirgu un bezdarbu, iedzīvotāju dabisko un mehānisko kustību, sabiedrības veselību, informācijas tehnoloģijām, izglītību. Viņš arī viens no Nacionālās enciklopēdijas šķirkļu autoriem par tēmām, kas saistītas ar kara socioloģiju.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar nacionālo bruņoti spēku komandieri Kasparu Pudānu par četriem gadiem pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un Eiropas gatavību ilgtermiņa draudiem no Krievijas puses. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ceturtajā gadā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā uzrunāja tautu, sakot: "Protams, mēs visi vēlamies, lai karš beigtos, bet neviens neļaus, lai Ukraina beigtos. Mēs vēlamies mieru – spēcīgu, cienījamu, ilgstošu. Un pirms katras sarunu kārtas es dodu mūsu komandai skaidras norādes. Tās vienmēr ir slēptas instrukcijas, bet es noteikti neatklāšu valsts noslēpumu." "Vēsture mūs uzmanīgi vēro," viņš teica. "Atceroties iebrukuma sākumu un skatoties uz šodienu, mums ir pilnīgas tiesības teikt – mēs esam aizstāvējuši savu neatkarību, neesam zaudējuši valstiskumu. Ukraina pastāv ne tikai kartē." Ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri Kasparu Pudānu runājam par tām mācībām, ko mēs varam pēc šiem četriem gadiem kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā saprast, redzēt un konstatēt. Ja mēs paskatītos retrospektīvi šobrīd, kad ir pagājuši četri gadi kopš kara sākuma Ukrainā, nereti tiek atgādināts, ka labu laiku jau pirms tam, pirms Krievija uzbruka Ukrainai, Rietumu izlūkdienestiem bija zināms, ka šāds uzbrukums tiek gatavots un notiks. Vai, atpakaļejoši skatoties, mēs varam runāt par rīcības variantiem, ko varēja darīt Ukraina, ko – Eiropa, ko – NATO, ja šī informācija bija, un vai šo uzbrukumu varēja novērst? Kaspars Pudāns: Man liekas, tas nebūtu pēdējās nedēļas un mēnešu risinājums. Paskatoties uz mums pašiem un dažām citām Austrumeiropas valstīm, mūsu sabiedrotajiem, mēs palīdzējām Ukrainai jau pirms 2022. gada 24. februāra, nogādājot militāro ekipējumu un veicot arī apmācību. Kopumā mums visiem, man liekas, bija jāpievērš lielāka uzmanība Ukrainas atbalstam jau pēc 2014. gada. Atbalsts bija, bet iespējams, nepietiekams, vairojot viņu spējas, gatavību, rīcību visos komponentos. Bet lielākais, man liekas, neradot pieņēmumu Kremlī, Putina pusē. Tas bija izšķiroši, ka daudzas rietumvalstu aktivitātes, iespējams, kaut kur atkāpjoties no Ukrainas, varbūt kādās diskusijās, disputos neatbalstot Ukrainu, varbūt pat kaut kur šķietami atvelkot mūsu spēkus, pārtraucot apmācību Ukrainas pusē, deva nepareizi pārtulkotu signālu Maskavā, domājot, ka Rietumi ir novērsušies un atstās Ukrainu, un neatbalstīs. Tas ir mans pieņēmums, ka šis bija izšķirošais, kā Kremlis iztulkoja situāciju, ka Ukraina ir atstāta un Rietumi noteikti neiestāsies Ukrainas pusē. Vadoties pēc šāda pieņēmuma, viņi uzsāka [karu], viens, ka Ukrainas spēki nav spējīgi, Ukrainas tauta nepretosies, un trešais arguments, ka Rietumi nav pareizā pusē.   Ja mēs būtu daudz aktīvāk rādījuši savu klātbūtni un atbalstu Ukrainai, un virzību uz kopēju sadarbību, nerunājot pat par virzību uz NATO, kas bija saprotami jautājumi, jo Ukraina daļēji tomēr jau bija karastāvoklī, Donbasā un Luhanskā notiekošās operācijas. Tas varbūt būtu atturējis Maskavu. Viņiem šis faktors būtu zināms un jāpieņem, vai mūsu mērķi izdosies, ja Rietumi turpinās atbalstīt [Ukrainu]? Šīs dilemmas būtu pastāvējušas Kremlī. Man liekas, viņi pieņēma, ka šādas dilemmas nav, un tas viņus tikai iedrošināja, es domāju, šādu lēmumu pieņemt.  Pēdējā brīža aktivitātes, protams, palīdzēja varbūt nezaudēt karu tūlīt un tagad, bet vai tas būtu atturējis? Redzam, neatturēja.  Kas no Ukrainas puses? Grūti pārmest kaut ko. Mēs esam redzējuši tagad jau retrospektīvi no publiski pieejamās informācijas, ka arī viņiem atsevišķiem dienestiem, ticu, arī valdībā un prezidentam bija zināmi šie nodomi un informācija tika dota. Vai viņi darīja pareizi, neejot jau publiski pie sabiedrības, neuzsākot tajā brīdī pilnu mobilizāciju? To grūti apšaubīt. Vienlaicīgi mēs saprotam un arī sev uzdodam tos jautājumus, ka šāds lēmums ir ļoti sarežģīts un tam jābūt izsvērtam. Lēmums uzsākt pilnu gatavošanos karadarbībai, karam, pilna mobilizācija principā ir neatgriežams lēmums. Tad tu maini principā valsts pārvaldes struktūras, valstisko, tiesisko stāvokli, dažādus režīmus, ekonomiskos, politiskos, un sociālos procesus ir jāpavērš citā virzienā. Tas nemaz tik viegli nav izdarāms. Tai pašā laikā pretinieks to var izmantot. Diemžēl Krievijas pusei tā ir zināma priekšrocība, ka viņi var sapulcināt lielus spēkus pie robežām un ilgstoši viņus tur uzturēt un gaidīt. Vai arī esam aizgājuši mobilizācijā un viss, mēs jau izdegam, nemaz karam nesākoties. Pareizā brīdī to iesākt un izdarīt [svarīgi]. Tāpēc analīzes – tas ir tas, kas mums jādara. Izlūkošana ir ļoti svarīga. -- Kaspars Pudāns ir Nacionālo bruņoto spēku komandieris, NBS dienestā no 1994. gada. Ģenerālmajoram Kasparam Pudānam ir bakalaura grāds tiesību zinātnēs, maģistra grāds visaptverošās kvalitātes vadībā. Militāro izglītību ieguvis Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, Baltijas aizsardzības koledžā Igaunijā un Militārajā akadēmijā Francijā. Vairāk nekā 30 gadu pieredze Nacionālajos bruņotajos spēkos, pildot dienestu Sauszemes spēkos, Zemessardzē, Nacionālo bruņoto spēku Apvienotajā štābā. Starptautiskā dienesta pieredzi guvis operācijās Afganistānā, kā arī pildot militārā pārstāvja pienākumus pārstāvniecībā NATO, Eiropas Savienībā Briselē.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar dramaturgu Matīsu Gricmani par jaunāko laiku vēsturi un politikas jautājumiem Latvijā pēdējos 30 gados. Politiskais teātris vai politikas teātra daba - samērā triviāls vārdu savienojums ir arī šī gada Latvijas politiskās ikdienas sastāvdaļa. Kāds teātris grasās iestudēt stāstus par jaunāko laiku vēsturi, citam mākslinieciskais vadītājs kandidē uz Saeimu. Kopš antīkās komēdijas laikiem teātris ir reaģējis uz politiskajiem procesiem, tos rekonstruējot.  Jūnijā Dailes teātrī demonstrēs jaunu izrādi "Rīkojums nr. 2", kuras iestudēšana jau kļuva par priekšvēlēšanu procesa daļu, un viena partija aicināja šai izrādei paredzētos izdevumus ieskaitīt priekšvēlēšanu izdevumos.  Ar Dailes teātra vadošo dramaturgu Matīsu Gricmani sarunā par to, kas ir teātris un kāda ir tā brīvība.  Berlīnes kinofestivāla žūrijas priekšsēdētājs Vims Venderss sacēla starptautisku neizpratni un zināmu vētru ar savu uzstādījumu - mums jāpaliek ārpus politikas, kad Berlīnes kinofestivāla žūrijai tika uzdots jautājums par Izraēlu un Palestīnu. Venderss teica, ka kinematogrāfistiem jāstrādā kā cilvēkiem nekā politiķiem. Mediju reakcija bija diezgan neizprotoša. Arī kinematogrāfistu uzmanība bija neizprotoša, kāpēc šāds paziņojums? Vai tas ir konkrēti šī Palestīnas - Izraēlas samērā sarežģītā konflikta kontekstā, vai tas ir jaunais "Zeitgeist", ko reprezentē Venderss? Kā tu skatījies uz šo uzstādījumu, ka mums jāpaliek ārpus politikas? Matīss Gricmanis: Jautājumu varētu sadalīt divās daļās. No vienas puses, es ļoti labi saprotu visus tos māksliniekus, kas grib pateikt, ka es neesmu šeit nācis, lai nodarbotos ar politiku, es vienkārši gribu taisīt savas filmas vai savas teātra izrādes un nepiedalīties politiskās diskusijās. Es esot labi viņus saprotu. Bet tajā pašā laikā es domāju, ka mēs dzīvojam laikā, kurš pieprasa no māksliniekiem ļoti lielu atbildību. Mēs varam atrast tam saknes jau 20. gadsimtā dažādos mākslas teorētiķos, ka mākslai ir ļoti liela iedarbība uz cilvēkiem. Un šajā momentā, kad notiek karš vairākās vietās pasaulē, kur arī Eiropa nevar atteikties no tā, ka mēs piedalāmies tajā konfliktā, kas notiek Ukrainā, mums ir tomēr jāizšķiras par to, vai mēs tagad pacelsim rokas, teiksim: es neko neredzu, es neko nedzirdu, es neko nejūtu, kā izklausās Vendersa paziņojums, vai arī mums jāapzinās, kur mēs dzīvojam un kas ir tās vērtības, ko mēs pārstāvam. Ja tu būtu vēsturnieks, es tev prasītu, vai ir pagājis pietiekami ilgs laiks no šiem notikumiem, kuri notika 2010.-2011. gadā un kas ir saistīti ar šo lielo krīzi un tās sekām, lai varētu distancēti tos analizēt. Kas ir tie jautājumi, ko tu atrodi šajā jaunāko laiku vēsturē? Matīss Gricmanis: Es nemēģināšu spriest par to, vai pagājis pietiekami daudz laika, lai mēs varētu atsvešināti uz to skatīties. Domāju, ka nē. Es arī to jūtu no daudziem cilvēkiem, ar ko runāju, viņi man ir teikuši par to, ka nav vēl pagājis tik daudz laika, lai es varētu godīgi pateikt, ko es tur esmu darījis. Un es viņus saprotu, jo tie cilvēki visi dzīvo savas dzīves un liela daļa no viņiem ir prom no politikas, un viņi nevēlas tur atgriezties. No otras puses, kāpēc man šķiet, ka šis ir īstais brīdis runāt par rīkojumu nr. 2, ir tas, ka vēl joprojām tas ir mums pietiekami spēcīgs atskaites punkts par to, ka var kaut kas mainīties Latvijas politikā un tas var notikt pavisam negaidot. Pārmaiņas var nākt ļoti pēkšņi, ka tam nav jābūt plānam, kaut kādai sagatavotai sistemātiskai rīcībai to sistēmu izsist no līdzsvara. Tas var nākt tādā brīdī, kur daudzas darbības vienkārši satiekas vienā punktā. Un tas, ko prezidents Valdis Zatlers toreiz, tajā 28. maijā, izdarīja, es domāju, ka viņš pats sevi lielā mērā pārsteidza. Viņš pats nebija gatavojies, cik ļoti mainījusies Latvijas politiskā vide pēc šī rīkojuma. Protams, ka viņam bija daudzas cerības, bet tas izmainīja uz vienu desmitgadi praktiski visu politisko partiju spektru.   -- Matīss Gricmanis ir dramaturgs un scenārists, viņa darbu sarakstā ietilpst izrādes "Būt nacionālistam", "Neglītais pīlēns", "Valodas triloģija", "Kur pazuda valsts?". Kā arī scenāriji filmām "Tēvs Nakts", "Zem apgāztā mēness" un seriālam "Sarkanais mežs".  Gricmaņa lugas uzvestas Jaunajā Rīgas teātrī, Latvijas Leļļu teātrī, Dirty Deal Teatro un Dailes teātrī. Luga "Būt nacionālistam" savulaik tika nominēta "Spēlmaņu naktī" kategorijā "Gada sasniegums oriģināldramaturģijā". Dailes teātrī pēc Raimonda Staprāna lugas tapis arī dramatizējums "Kur pazuda valsts?". Kopš 2022. gada viņš ir Dailes teātra vadošais dramaturgs un šobrīd strādā pie Valtera Sīļa iestudējuma "Rīkojums nr. 2".  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģi un Latvijas Kultūras akadēmijas profesori Lieni Ozoliņu par demokrātiju un nevienlīdzību, emocijām, ideoloģiju un sabiedrības iespējām vienoties. Šajā ģeopolitiskā situācijā nedrīkst kritizēt valsti. Taču Latvijas elektorāta uzticība valsts varai jau vairāku gadu garumā mērījumos tiek uzrādīta kā samērā zema. SKDS socioloģiskā aptauja pagājušā gada nogalē rādīja, ka pilnīgi visu Latvijas partiju atbalstītāju vidū jautājumā par valdības darbu summāri ir vairāk dusmu un pesimisma, nevis optimisma un apmierinātības. Līdzīgs vērtējums ir redzams mērījumos par Saeimas darbu, kad vaicāja, vai šī Saeima darbojas labāk nekā iepriekšējā.  Tajā pašā laikā "Politico" pagājušā gadā publicēja drūmuma indeksu par dažādām Eiropas valstīm, kur tikai 52% respondentu Latvijā, salīdzinot, piemēram, ar Francijas, Beļģijas vai Nīderlandes iedzīvotājiem, domā, ka viņu valsts attīstās nepareizajā virzienā. Tur šī neapmierinātība ar virzienu ir par 20% lielāka.  Vēlēšanu gads, neizdevušās valsts retorika Krievijas informatīvā kara operācijās, valsts varas kritika un demokrātija - par to saruna ar Lieni Ozoliņu.  Kā tu skaidro šīs samērā, es teiktu, pretrunīgās tendences iedzīvotāju attieksmē? Viens ir dusmu un pesimisma emocijas, kuras ir raksturīgas visiem, sākot no "Vienotības" elektorāta līdz Rosļikova elektorātam. Tajā pašā laikā šis paradokss, ka drūmumu indeksā puse Latvijas iedzīvotāju ir apmierināti ar virzienu, kurā attīstās valsts. Tāds uztveres paradokss. Liene Ozoliņa: Tiešām ļoti spēcīgas negatīvās emocijas. Mēs arī dažādos socioloģijas, antropoloģijas, politoloģijas pētījumos Latvijā redzam, ka pat nav lielas atšķirības dažādu partiju elektorātā. Tas noteikti mums rāda, ka sociālais līgums, kas ir principā liberālas demokrātijas pamatā, tāda nerakstīta vienošanās, uzticēšanās, ka politiskā elite pārstāvēs sabiedrības intereses un strādās sabiedrības labā, Latvijā ir ļoti vājš. Mēs no tāda ļoti augsta punkta tad, kad mēs atguvām neatkarību, ātri iekritām ļoti zemā punktā. (..) Tas ir tieši saistīts ar to attīstības un ekonomikas modeli, kādu Latvija izvēlējās 90. gadu sākumā. Tā arī nebija atrauta, Latvijai unikāla izvēle, tas bija dominējošs attīstības modelis tajā laikā globāli, ko mums arī skaidroja un palīdzēja ieviest dažādas starptautiskās institūcijas, kā Pasaules Banka, Valūtas fonds un citas. Bet Latvija to īstenoja tiešām tādā šoka terapijas veidā. Mums ir bijušas vairākas šoka terapijas šo desmitgažu laikā, kur, cenšoties liberalizēt, modernizēt ekonomiku, cenšoties ieviest it kā pareizu modeli, kā valstij, ekonomikai jāstrādā, tas ātri noveda pie tā, ka jau 90. gadu sākumā ļoti liela sabiedrības daļa nonāca milzīgā sociāli ekonomiskā nedrošībā un nabadzībā. Mums ir, protams, auguši IKP rādītāji, taču vēl joprojām, un tas ir saistīts ar to, ka ik pa laikam mums ir bijuši tādi šoka terapijas viļņi, kad ir kaut kādas krīzes bijušas. Visspilgtāk [tas izpaudās] 2008.-2009. gada globālajā ekonomikas krīzē, uz ko Latvija izvēlējās atbildēt ar šoka terapiju - milzīgu taupības režīmu, kas principā glāba lielās bankas, lielākajai sabiedrības daļai uzspieda milzīgu jostu savilkšanu. Tā nabadzība un nedrošība ir turpinājusies. Tā [situācija] it kā relatīvi ir uzlabojusies, bet vienalga ir liela daļa dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa, un nevienlīdzība turpina būt ļoti augsta.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta dibinātāju, kādreizējo politiķi Ati Lejiņu par Latvijas nākotnes scenārijiem, iekšējiem un ārējiem apdraudējumiem. "Pasaule 2025. gadā piedzīvoja satraucošus mirkļus. Publiskajā telpā dominējošā informācija par pasaules drošību un daudzu valstu ārpolitisko kursu pielāgošanu radīja jaunu bažu vilni jau tā grūti paredzamajā globālajā politikā. Struktūras un principi, vērtības un izpratnes, kas agrāk tika uzskatītas par pašsaprotamām, ļodzījās vai grūva, atstājot bailes un neziņu gan sabiedrības, gan lēmumu pieņēmēju vidū. Sensacionalitātes un galēju viedokļu popularitāte tradicionālo un sociālo mediju uzturētajā telpā satraukumu būvē un veicina." Tā teikts Latvijas Ārpolitikas institūta gadagrāmatas ievadrakstā, kura viens no dibinātājiem ir Atis Lejiņš. Tu šajā Latvijas Ārpolitikas institūta gadagrāmatas nobeigumā raksti tādu kā secinājumu, ka ekspertiem ir jāatgriežas pie pamatiem. Proti, jāatrod atbilde uz jautājumiem, kāpēc ASV izjauca pasaules kārtību, ko pati pēc Otrā pasaules kara bija radījusi. Kas ne tikai piešķīra, kā tu raksti, diženumu pašai Amerikai, bet arī padarīja citas pasaules demokrātijas par stiprām un plaukstošām. Kā tu pats redzētu šo ekspertīzi, balstoties uz savu pieredzi? Vai kas ir tās versijas, kāpēc tā notiek? Atis Lejiņš: Priecājos, ka es to uzrakstīju, jo tā arī tas ir. Nevienam tas nav saprotams. Kas būtu bijis, ja būtu Tramps prezidents Otrā pasaules kara laikā? Viņš pateiktu: tas taču ir tikai pīļu dīķis starp Eiropu un Ameriku, priekš kam mums tur iet? Tad Hitlers būtu uzvarējis? Ja nē, tad būtu Staļins uzvarējis. Pasaki man, kur būtu bijusi Amerika bez brīvās Eiropas?  Kad es vēl biju institūta direktors, mums bija pētījums ar vāciešiem, ko Eiropas Savienība nozīmē Amerikai. "International Tribune" bija pat raksts. Amerikā ir seši miljoni darba vietas ar augstu pievienoto vērtību, pateicoties Eiropas Savienībai. Varam iedomāties Ameriku bez šiem sešiem miljoniem?  Kāpēc Tramps šito dara pretstatā tam, ko iepriekšējie prezidenti ir darījuši? Es domāju, Amerikā notiek kaut kādas iekšpolitiskas konvulsijas, dažreiz domāju, gandrīz kā Vācijā pēc Pirmā pasaules kara. Mēs zinām, ar ko tas beidzās, bet mēs nezinām, ar ko tas beigsies Amerikā. Redzēsim. Tavs dzīvesstāsts lielā mērā sasaucas ar notikumiem 20. gadsimtā: tu piedzimi vācu okupētajā Latvijā 1942. gadā, pēc tam aukstā kara norises, Latvijas neatkarības atjaunošanas stāsts, trimdas nozīme pretošanās procesos, Latvijas okupācijas neatkarības neatzīšana. Vai tava pieredze kaut kādā mērā dod iespējas kaut ko pateikt, kas notiks tālāk? Atis Lejiņš:  Es domāju, arī tas, ka studēju vēsturi un politikas zinātnes, man palīdzēja saprast to, kas notiek Padomju Savienībā, kad tā bruka. Palīdzēja man arī atbalstīt Tautas fronti, kad vēl Zviedrijā dzīvoju.  Ja runājam par šodienu, tad tur notiek konvulsijas, kā es saku. Milzīgi, mums varbūt grūti saprotami iekšējie spēki Amerikā. Man visu laiku liekas, ka Trampam ir kaut kādi sakari vai tuvība ar Krieviju, ar Putinu. Viņš jau saka: Putins ir ģēnijs un arī mazais diktators Ziemeļkorejā ir ģēnijs. Viņš viņu mīl. Trampam ir tāda tendence apbrīnot spēka vīrus, autoritāras personības.  Atceros, ka es izlasīju Hannas Ārentes grāmatu, kur viņa rakstīja, kāpēc rodas tādi vadoņi, autoritāras personas, kā Hitlers un Musolīni. Tasr ir sarežģīti, bet viņi rodas. Ar Ameriku ir tā interesantā lieta, ka nekāda dramatiska ekonomiskā kataklizma nav. Un to es nesaprotu. Jo vienmēr kaut kas ir. Vācijā, kad zaudēja Pirmo pasaules karu, bija drausmīgs bezdarbs. Kauns, zaudēts, cik tur vīru neaizgāja bojā. Kas ir Amerikā? Amerikā taču ekonomika ir tīri laba. Tu pats arī raksti gadagrāmatā, ka Amerika vēl ilgi būs spēcīgākais pols starptautiskajā drošības sistēmā. Atis Lejiņš: Tā tomēr ir milzīga valsts un ļoti spēcīga valsts. Kas tur nav par rūpniecisko potenciālu? Smadzenes, universitātes! Viņi arī paņēma to "krējumu" no pārējās pasaules līdz šim. Tagad izskatās, ka tas "krējums" vairs īsti tur negrib braukt. Un "krējums" Amerikā sāk domāt par to, ka varbūt uz Eiropu jābrauc. Ir tādas nianses, kas var būt diezgan svarīgs nākotnē. Ja tu saki, ka tikai laiks parādīs to, ka Rietumi, kādus mēs pazinām, spēs rast risinājumu šim ģeopolitiskajam izaicinājumam. Bet ir dzirdams ekspertu viedoklis, ka laika nav, mēs varam rēķināties tikai ar tiem līdzekļiem, kuri mums ir doti. Mums nav laika uzbūvēt citus. Atis Lejiņš: Tas ir tiesa. Ja tagad Eiropai jākļūst stiprai, nevar īsti paļauties uz Ameriku. Bet visi eksperti saka, ka paies 10 -12 gadi, kamēr Eiropai būs tas militārais muskulis, kas ir Amerikai. Tas ir ilgs laiks. Un vai īsti ir Eiropa savākusies? It kā, jā. Es ļoti priecājos, ka Anglija daudzmaz atgriezusies Eiropā tai ziņā, ka viņai tagad ir militārs līgums ar Eiropas Savienību, jo Anglijā ir milzīgs militārais potenciāls.  Protams, man jau nav jāsaka no vēstures - Vācija ir atslēga. Vienmēr bijusi un tagad atkal ir. Paldies Dievam, Vācija to saprot, Mercs saprot.  Tu rakstīji portālā "latviesiem.com", ka no jauna trimda raksta tāpat kā savulaik aukstā kara laikā vēstules saviem kongresmeņiem Baltijas aizstāvībai. Kaut kādā ziņā situācija ir līdzīga tai, kāda bija aukstā kara laikā. Atis Lejiņš: Ir liela atšķirība. Tā paaudze, kas to darīja manā laikā, viņi bija mācījušies Amerikas universitātēs, un atšķirībā no tā laika vecās paaudzes, kas gāja pie kongresmeņiem ar rakstītiem cimdiem un pateicības rakstiem, viņi bija riktīgi amerikāņi tādā ziņā, ka viņi pieprasīja, lai kongresmenis dara, kas viņam jādara - jāaizpilda vēlētāju vēlmes. Tad tiešām sākās milzīga kustība trimdā. (..) Tam bija liela ietekme kongresā.  Kā šodien ir, kad pamatā tur ir no Latvijas aizbraukušie ekonomiskie bēgļi, kuriem nav šādas saites, es nezinu. Vai viņiem vispār pilsonība ir? Grūti iedomāties, kā šodien tas var notikt. -- Atis Lejiņš ir Latvijas Ārpolitikas institūta dibinātājs un direktors laika posmā no 1992. gada līdz 2011. gadam. Šobrīd viņš ir Latvijas Ārpolitikas institūta konsultatīvās padomes loceklis un goda direktors.  Dzimis Latvijā 1942. gadā Latvijā, bet strādājis Austrālijā, ASV un Zviedrijā, pirms atgriezās Latvijā, kad tā atguva neatkarību 1991. gadā. Viņš tika ievēlēts 10., 11. un 12. Saeimā, 13. Saeimas laikā bija Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Ieguvis maģistra grādu Kalifornijas universitātē Losandželosā. Atim Lejiņam Latvijas Zinātņu akadēmija piešķīrusi goda doktora grādu. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Minhenes Bundesvēra universitātes politikas zinātnes profesoru un grāmatas “Ja Krievija uzvar. Scenārijs” autoru Karlo Mazalu (Carlo Masala) par nākotnes scenārijiem starptautiskajā politikā un kā atturēt iespējamu Krievijas uzbrukumu NATO dalībvalstīm tuvākā nākotnē.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Minhenes Bundesvēra universitātes politikas zinātnes profesoru un grāmatas “Ja Krievija uzvar. Scenārijs” autoru Karlo Mazalu (Carlo Masala) par nākotnes scenārijiem starptautiskajā politikā un kā atturēt iespējamu Krievijas uzbrukumu NATO dalībvalstīm tuvākā nākotnē. "Mēs esam pieraduši pie laimīgām beigām. Tāda ir teju katra Holivudas filma un tāds fināls bija notikumiem gan 1945. gadā, gan 1989. gadā. Ne uzreiz. Citādi būtu garlaicīgi. Tomēr beigās - jā. Nenoliedzami, ka šobrīd uz spēles ir mūsu demokrātijas liktenis, Ukraina. Populisti, kas uzvar vēlēšanās, Krievijas karaspēka daļas, kas virzās uz priekšu. Donalds Tramps - prezidents. Bet gan jau mūsu demokrātija to izturēs un Rietumi nekļūs vājāki. Bet ko tad - ja ne? Ko tad, ja Krievija uzvar?" Tā sākas grāmata, ko 2025. gadā izdeva Minhenes Bundesvēra universitātes profesors Karlo Mazala, kurš savā grāmatā izskata dažādus hipotētisku scenārijus un mūsu rīcības variantus.  Jūsu grāmata “Pasaules nekārtība, globālās krīzes un Rietumu ilūzijas” pirmo reizi tika publicēta 2016. gadā. Tajā galvenā tēze bija, ka mums nepieciešams reālistisks skatījums uz starptautiskajām attiecībām, kas ir brīvas no ilūzijām. Kas ņem vērā ģeostratēģiskos dotumus un atkal mācās šo varas valodu ne tikai lasīt, bet arī atkal runāt. Kā jūs redzat, kas ir šis eventuāli reālistiskais skats uz starptautiskajām attiecībām šodien, a salīdzina ar to, ko jūs rakstījāt 2016. gadā? Karlo Mazala: Es vēl aizvien uzskatu, ka reālistisks skatījums uz starptautiskajām attiecībām nozīmē vispirms jau starptautisko politiku redzēt un uztvert tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu es to labprāt gribētu. Un pie tā pieder atzīt, es tagad izvēlēšos Eiropas perspektīvu, ka šobrīd mēs tuvojamies starptautiskai sistēmai, kurā tās noteicošie spēki vairs nesaskata principiālu starptautisku organizāciju nepieciešamību. Principiāli vairs neakceptē starptautisko tiesību saistību ar savu rīcību, principiāli pāriet uz imperiālu valdīšanas formu, tātad uz uzspiestu valdīšanu hegemonijas, piekritējos balstītas valdīšanas vietā. Un, ja pasauli redz tā, tad attiecīgi ir jāievirza sava politika. Tas, manuprāt, ir reālistisks skatījums. Ja drīkstu to ilustrēt ar piemēru: mums bija ļoti daudz diskusiju par pagājušās nedēļas galveno jautājumu – Donalds Tramps grib dabūt Grenlandi. Tagad Davosā ir panākts kompromiss. Ko tas patiesībā nozīmē NATO? Tagad var teikt, ka reālistisks skatījums ir: NATO, kādu mēs to pazīstam, pārstāj eksistēt. Tātad, nevis NATO kā tāda pārstāj eksistēt, bet gan NATO, kādu mēs to pazinām, pārstāj eksistēt. Ko tas varētu nozīmēt? Karlo Mazala: Piemēram, vēsturiski jūs līdz šim ik pa laikam esat redzējuši situācijas, kad NATO valstis nonākušas savstarpējā konfliktā. Ir bijušas Grieķija un Turcija, Lielbritānija un Islande, toreiz, Suecas krīzes laikā 1956. gadā, bija ASV pret Lielbritāniju un Franciju. Bet nekad nav bijusi situācija, kurā vadošā NATO valsts citai NATO valstij draud ar vardarbību, lai iegūtu daļu tās teritorijas. Un tas ir vienkārši jāatzīst, arī ja šobrīd, iespējams, ir atrasts kompromiss. Tās ir fundamentālas izmaiņas, kas saistītas arī ar to, ka ASV principiāli pa jaunam definē arī savu lomu NATO attiecībā uz Eiropu.  Tātad, es spēju to redzēt šādi, un tad arī manai politikai jābūt attiecīgi virzītai. Vai arī – kā to dara daudzi Eiropas politiķi – es varu skraidīt apkārt un teikt, ka transatlantiskā savienība vēl aizvien ir stipra, nav nekādu strīdu starp Ameriku un Eiropu. Tas nozīmē, uztvert pasauli nevis tādu, kāda tā ir, bet redzēt to tādu, kādu es labprāt gribētu.  Karlo Mazala ir starptautiskās politikas profesors Minhenes Bundesvēra universitātē un pieprasīts komentētājs vācu un starptautiskajos medijos. Viņš ir arī biežs viesis lielākajos politisko diskusiju raidījumos Vācijā. Vācijā izdotas vairākas viņa grāmatas. Viena no tām “Pasaules nekārtība, globālās krīzes un Rietumu ilūzijas”. 2025. gadā iznāca viņa grāmata - fikcija "Ja Krievija uzvar. Scenārijs", kurā viņš izklāsta fiktīvu, bet biedējoši ticamu scenāriju: 2028. gadā Krievija, lai pārbaudīti NATO reaģēšanas spējas, okupē Igaunijas pilsētu Narvu un Hijumā salu. Alianse vilcinās izsludināt līguma 5. pantu, kas grauj uzticību kolektīvās aizsardzības solījumam. Jūsu sliktākajā scenārijā Baltija tiek iekarota Karlo Mazala: Ne visa Baltija. Igaunijas pilsēta Narva un Hījumā sala tiek iekarotas. Kas būtu tas labākais scenārijs, ja mēs nedomājam par sliktāko gadījumu, ja jūs šo grāmatu būtu rakstījis no pretējā skatupunkta? Karlo Mazala: Grāmatā au ir atspoguļots, kā nonākt līdz labākajam scenārijam. Scenārijam seko arī vēl viena daļa, kurā teikts, kas mums jādara, lai šo scenāriju nepieļautu. Un šī daļa ļoti lielā mērā mērķē uz trīs lietām: Eiropas apbruņošana, skaidri signāli Krievijai un mūsu sabiedrību izturības stiprināšana. Tas viss dod savu ieguldījumu tajā, lai tas, ko es šajā scenārijā attīstu, nemaz nenotiktu. Un tas mums būtu labākais scenārijs. Proti, ka tiek iegrožotas neoimperiālās ambīcijas.  Varētu teikt, ka labākais scenārijs būtu, bet tas šobrīd nav kas tāds, ko var balstīt aktuālajā attīstībā, ka Ukraina šajā karā uzvar. Bet šobrīd tas nav reālistiski. Citādi - labākais scenārijs, kas mums, eiropiešiem, beigu beigās ir vai uz ko mums būtu jātiecas, ir fakts, lai Krievija pēc kara pret Ukrainu, vairs nespēj turpināt savu neoimperiālistisko ambīciju īstenošanu. Jūs vairākkārt esat runājis par šīm neoimperiālistiskajām ambīcijām. Ko jūs ar to domājat? Arī šajā grāmatā jūs rakstāt, ka, iespējams, grāmatas izdošanas brīdī Krievija jau ir uzvarējusi. Bet kurš gan to tā droši var paredzēt. Karlo Mazala: Ar neoimperiālajām ambīcijām es domāju to, ko mums diendienā stāsta vadošie Krievijas politiķi, proti, viņi mums stāsta, ka viņu mērķis ir atgūt dominanci pār lielām Eiropas teritorijām, politisko un ekonomisko dominanci. Es neuzskatu, ka Krievija tiecas savā valstī inkorporēt vēl vairāk teritorijas. Tātad nav runa par Padomju Savienības atjaunošanu. Bet runa ir par dominances īstenošanu pār tiešajiem blakus esošajiem. Un tā nav tikai Ukraina, tā ir Baltija, tā ir Moldova, iespējams, arī Bulgārija un Rumānija. Jūs savā grāmatā nerakstāt par Ukrainu, bet rakstāt par Baltiju. Karlo Mazala: Tieši tā, jo scenārijs ir tāds, ka Krievija uzvar šo karu Ukrainā, un kas notiek tālāk. Un konteksts šāda scenārija rakstīšanai bija tāds, ka daudzi cilvēki Eiropā domā, ka tad, kad karš pret Ukrainu būs beidzies, tad būs miers. Žēl, protams, ka Ukraina zaudē savas teritorijas, bet tad Krievija būs mierīga. Un šī aplamā izpratne…  Varat atcerēties vēstuli, ko Krievija 2021. gada 17. decembrī nosūtīja uz Vašingtonu, un 18. decembrī līdzīgu vēstuli uz Briseli, NATO ģenerālštābu. Krievija relatīvi skaidri saka: viens no priekšnosacījumiem, lai mēs vispār neuzbruktu Ukrainai, ir Eiropas drošības arhitektūras demontēšana līdz 1997. gada stāvoklim. Tas rakstīts šajā vēstulē. Un krievi nav tādi muļķi, lai ticētu, ka NATO izmetīs no alianses Poliju, Čehiju, Ungāriju un Baltijas valstis. Krievi zina, ka tas nenotiks. Bet tas, ko viņi grib, ir amerikāņu karaspēka vienību izvešana no šīm valstīm. Savā pasaules uztverē Krievija ļoti labi zina – kamēr ASV ar savu karaspēka vienību klātbūtni ir aizsardzības spēks šajās valstīs, tātad Baltijā, Rumānijā, Polijā, tik ilgi Krievija nespēs pār tām politiski un ekonomiski dominēt. Ja šīs vienības tiktu izvestas, tad ir iespēja politiskai un ekonomiskai dominancei pār šim valstīm.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieci, Helsinku universitātes pētnieci Unu Bergmani par jauno nenoteiktību pasaules politikā, ASV un Eiropas attiecībām, lielvaru noteikto dienaskārtību un mazo un vidējā lieluma valstu stratēģiju ietekmēt to. Pasaules kārtība mainās. Mēs dzīvojam jaunā, multipolārā pasaulē. ASV prezidents Tramps teica runu Pasaules ekonomikas forumā Davosā, kur pilnībā atklājās plaisa starp prezidentu Trampu un Eiropu, kad viņš pauda savu nicinājumu pret Eiropas imigrācijas politiku, tās noteikumiem un stingro nevēlēšanos atdot viņam Grenlandi, kuru, kā viņš uzstāj, Amerikai jāiegūst savā īpašumā. Katastrofa Davosā izpalika, un Eiropa it kā var atkal uzelpot. Taču ASV prezidenta draudi ir atstājuši iespaidu.  Nākamajā dienā Eiropas līderi pulcējās uz ārkārtas tikšanos Briselē, un Eiropa cīnās ar mainītu realitāti pēc gadu desmitiem, kad tā paļāvās uz stabilām attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm gan tirdzniecības, gan drošības jomā.  Saruna par šo jauno nenoteiktību ar vēsturnieci un Helsinku universitātes pētnieci Unu Bergmani. Jūs esat pētījusi laikmetu, ko sauc par aukstā kara beigām, savu pētījumu priekšmetu apzīmējot kā tā laika jauno nenoteiktību, kas bija 80. gadu beigas un 90. gadu sākums. Tas bija laiks, kad beidzās aukstais karš. Fukujama toreiz runāja par vēstures beigām. Šobrīd Davosas ekonomikas forums un ģeopolitiskās reālijas arī iezīmē līdzīgu noti, ka ir sācies jauns laikmets, un kaut kas ir beidzies. Trampa komentāri visas dienas garumā Davosā tika uztverti - cik maz kopīga tagad ir Amerikai un Eiropai, kas ilgu laiku bija visciešākie sabiedrotie. Kā jūs redzat, kas ir tas jaunais laikmets, par kuru saka, ka tas jau ir sācies, un kāds laikmets ir beidzies? Una Bergmane: Ļoti grūti pateikt, kāds būs jaunais laikmets, jo tas šobrīd veidojas. Tas, ka mēs sākām dzīvot citā pasaulē, tas ir pilnīgi skaidrs. Šis arī ir pārmaiņu laiks, tāpat kā tas laiks, par kuru es rakstīju, 80. gadu beigas, 90. gadu sākums. Bet tā būtiskā atšķirība priekš Latvijas un priekš Eiropas kopumā ir tā, ka 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā pārmaiņas notika, mēs varam teikt, mūsu pretinieku nometnē - Padomju Savienībā. Un tās pārmaiņas bija pozitīvas. "Perestroika" kopumā bija ļoti pozitīvs process, pat ja viņš nesniedza Baltijas valstij visu to, ko mēs vēlējāmies. Tagad mēs piedzīvojam lielas pārmaiņas mūsu līdzšinējā sabiedrotā nometnē. Tās ir negatīvas gan tās iekšpolitiskās dinamikas dēļ, kas notiek ar ļoti autoritārām, vardarbīgām tendencēm pret ASV iedzīvotājiem. Tās ir arī negatīvas, jo mainās ASV prioritātes, kādas tās ir bijušas kopš Otrā pasaules kara. Eiropā vairs netiek pilnībā uzskatīta par sabiedroto, par ko liecina draudi Grenlandei. [Arī viņu ārpolitikas koncepcija] Par to liecina arī lielākās pārmaiņas. Ne tikai tas, ka Eiropa vairs nav tuvākais un labākais sabiedrotais, bet Eiropa tiek raksturota teju kā ienaidnieks vai sacensību objekts. Bet Krievija jaunajā ar ASV ārpolitikas skatījumā vairs nav drauds un ienaidnieks. Viņi tiek varbūt ekonomiskā aspektā uzskatīti par kaut ko, ar ko ir jāsacenšas, bet nav šī pretstāve, kas pastāvēja gan aukstā kara laikā, gan arī kaut kādā mērā pēc tam. Pat ja bija vēlme sadarboties ar Krieviju, bija ļoti skaidrs, ka ASV tuvākais sabiedrotais ir Eiropa, nevis Krievija. Tagad mēs par to vairs neesam pārliecināti.  Mēs līdz ar to varam iezīmēt šos pārmaiņu elementus, bet pateikt, kāda būs tā jaunā pasaule, kura veidojas, mēs vēl nevaram. Mēs esam tajā ļoti nepatīkamajā, sarežģītajā brīdī, kurā tās pārmaiņas notiek, un mēs nezinām, pie kā viņus novedīs. Protams, tas labākais variants, uz ko mēs varam cerēt, būtu jauna Eiropas drošības arhitektūra, kurā Eiropas valstis, iespējams, iesaistot Kanādu, veido savu aizsardzības sistēmu bez ASV. NATO ģenerālsekretārs Rute bija teicis, ka NATO bez ASV principā beidz pastāvēt kā NATO. Una Bergmane: Tas, vai NATO var turpināt pastāvēt bez ASV, šajā pārejas posmā mums nav būtiski. Arī NATO valstis vienas pašas šo lēmumu nevar pieņemt. Tur ir jābūt ASV aktīvai domāšanai un iesaistei. Vai ASV formāli vai neformāli ir vai nav NATO dalībvalsts, tas patiesībā nav tik būtiski. Bet ir jābūt plānam B, kurš ar laiku var kļūt par plānu par A, kā Eiropa var sevi aizstāvēt, ja ASV to vairs nevēlas darīt. Bet Eiropa šādu plānu ilgstoši nav izstrādājis. Mēs kaut kādā ziņā plāna B izstrādāšanas sākumā. Vai mums tam ir laiks? Una Bergmane: Es ceru, ka mums tam ir laiks. To mēs nezinām. -- Una Bergmane pēc studijām Latvijas Universitātē ieguvusi doktora grādu vēsturē Parīzes Politisko studiju institūtā, nodarbojusies ar pētījumiem Jeila universitātē ASV, bijusi pētniece un pasniedzēja Kornela universitātē un Londonas Ekonomikas augstskolā., Šobrīd ir Somijas Zinātņu akadēmijas pētniece Helsinku universitātes Aleksanteri institūtā, kas ir viens no vadošajiem Krievijas, Austrumeiropas un Eirāzijas studiju centriem.  Una Bergmane savā darbā pievērsusies aukstā kara beigām un PSRS sabrukuma laika pētījumiem - Oksfordas universitātes izdevniecībā iznāca Unas Bergmanes grāmata  "Nenoteiktības politika: ASV, Baltijas jautājums un Padomju Savienības sabrukums" kas izdota arī latviešu valodā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Autrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieku Armandu Astukeviču par starptautiskās politikas kopsakarībām, notikumiem Irānā, Grenlandē un Venecuēlā, par Krievijas kara konsekvencēm pēc pieciem gadiem un Latviju. 2026. gada sākums starptautiskajos notikumos sākas vai turpinās ar citiem scenārijiem, nekā analītiķi to paredzēja 2025. gada nogalē. Nnotikumi Venecuēlā, Grenlandē vai Irānā, iespējams, maina un ietekmēs procesus Eiropā, Krievijas karā Ukrainā un pasaulē. Kāds šiem notikumiem ir Latvijas konteksts? Par to, cik ļoti pasaulē viss ir saistīts, kas ir tās nemainīgie lielumi, un kur izpaužas domino efekts, saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieku Armandu Astukeviču. Kad bija pagājuši divi gadi kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, tu rakstīji, ka "kopš tā laika ne tikai situācija frontē, bet arī Krievijas iekšpolitika, sabiedrība un ekonomika ir piedzīvojusi pārmaiņas. Aizvien vairāk vērojama kara migla". Tie bija divi gadi. Pēc mēneša mēs varēsim runāt jau par pieciem gadiem. Daži šo laika posmu salīdzina ar Pirmā pasaules kara ilgumu, daži salīdzina ar Otrā pasaules kara ilgumu. Respektīvi, ir kaut kādi jauni atskaites punkti, lai varētu pateikt, kas ir tas, kas notiek, vai kādā veidā to apzīmēt. Ja toreiz varējām runāt par kara miglu, kas vairāk attiecās gan uz Krievijas iekšpolitiku, gan uz ārpolitiskajiem procesiem, kā tu raksturotu situāciju pēc pieciem gadiem? Armands Astukevičs: Ja man jāraugās retrospektīvi, protams, kaut kādā mērā tā kara migla ir nedaudz izkliedējusies. Mēs redzam ja ne kaut kādas konflikta atrisinājuma aprises, tad tomēr kaut kāda veida beigu fāzi tam, kas sākās ar 2022. gada februāri.  Ja mēs raugāmies Krievijas iekšpolitikā, kādas ir bijušas transformācijas, tad, protams, redzam ļoti spēcīgu militarizācijas komponenti, varbūt lielāku, nekā sākotnēji varējām paredzēt. Gan Krievijas režīma noturība, gan sabiedrības sāpju slieksnis ir ārkārtīgi augsts, un vēlme turpināt karu, neskatoties ne uz kādiem zaudējumiem, - to mēs varam redzēt. Tas ir viens no secinājumiem. No otras puses, arī raugoties no tādas režīma loģikas, Krievija nav atkāpusies no sākotnēji nospraustajiem mērķiem, un viens no tiem ir savas ietekmes sfēru nostiprināšana. Un Ukraina šeit ir galvenais atslēgas punkts.  To, kas ir mainījies, mēs drīzāk varam redzēt demokrātiskajā pasaulē, mums ir nākuši citi brīvās pasaules līderi. Primāri Amerikas Savienotās Valstis ir būtiski mainījušas to spēles laukumu. Bet tajā pašā laikā gan lielākie zināmie Eiropas mediji pagājušā gada nogalē, gan arī domnīcas turpina diskusijas ar tādu retorisku jautājumu: vai Krievija uzbruks NATO? Arī tu rakstīji publikācijā pagājušā gadā par "Zapad" mācībām Krievijā un Baltkrievijā, ka mums ir jārēķinās, ka tiek plānots ilgtermiņa konflikts starp Krieviju un NATO. Armands Astukevičs: Jāskatās nedaudz plašāk, kā Krievija saredz ārpolitiku kopumā. Ja es jautātu, vai Krievija uzbruks NATO 2026. gadā vai nē? Armands Astukevičs: Nekas Krievijas trendu nav lauzis. Mēs varbūt cerējām, ka konflikta rezolūcija Ukrainā kaut kādā veidā Ukrainai par labu varētu Krievijas imperiālo ambīciju lauzt. Šobrīd neredzam, ka tas kaut kādā veidā varētu šādi rezultēties, jo neviens no miera scenārijiem Ukrainā to neparedz.  Tas, kā Krievija raugās uz ārpolitiku, un tas aizvien vairāk gan ideoloģiskajā plaknē, gan ārpolitikas plānošanas plaknē parādās, ir orientācija uz konfliktu. Mazāk raudzītos uz to, ka Krievija aktīvi un atklāti vēlētos karu ar NATO, bet noteikti tā redz iespējas izmantot savu militāro muskuli pret vājākiem spēlētājiem, tai skaitā Baltijas valstu reģionu. Krievija nesaredz starptautiskās attiecības kā kaut ko, kur savstarpēji starp spēlētājiem ir iespējams sakarīgs kompromiss, it īpaši starp spēlētājiem, kas ir savā spēku samērā atšķirīgi. Ja runājam par politisko vēlmi, arī tu pirms pusgada rakstīji, ka mums ir svarīgi stiprināt sabiedrības noturību. 2026. gads ir Latvijas Saeimas vēlēšanu gads. Kādā veidā Latvijas sabiedrībā Krievijas imperiālistisko nodomu kontekstā būtu jādemonstrē, kā tu pats rakstīji - nenoliedzams gribasspēks aizstāvēt savu valsti arī iekšpolitiski, arī kā demokrātisku valsti vēlēšanu procesā? Kādi ir iespējamie riski, ja lielais konteksts ir tāds, kā tu pats viņu iezīmē? Armands Astukevičs: Risks ir, ja sabiedrības vēlme kaut kādā brīdī sašķobās un sākas kaut kāda veida iekšpolitiskās turbulences. Es gan šobrīd to neredzu. Ir skaidrs, ka Krievija dažādos veidos cenšas un vienmēr ir centusies ietekmēt arī Latvijas un Baltijas valstu vēlēšanas un iekšpolitiskos procesus. Pieņemu, ka priekšdarbi jau šobrīd tiek veikti. Tas, kas ir mainījies un kur redzam atšķirības ar pagājušā gada vēlēšanām Moldovā vai vēlēšanām Gruzijā, Krievijas rokas un instrumenti, iespēja iejaukties Baltijas valstīs iepretim šiem piemēriem ir daudz, daudz ierobežotāki. Mēs esam stiprinājuši savas demokrātiskās institūcijas, mēs esam stiprinājuši mūsu tiesību aizsardzības vidi, esam stiprinājuši mūsu vēlēšanu integritāti gan pret dažāda veida informatīvās telpas manipulācijām un spējām Krievijai finansēt kaut kāda veida darbības Latvijā. Tas ir liels mūsu ieguvums. Ja mēs paraugāmies uz Moldovu vai Gruziju, redzam ļoti plašas Krievijas iespējas brīvības iejaukties. Līdz ar to konteksts ir ļoti atšķirīgs un tas mūs stiprina. Ja mēs raugāmies uz iepriekšējiem vēlēšanu cikliem, Krievija spējas ārpus tīri informatīvās manipulācijas plaknes ir stipri vājinājušās. -- Armands Astukevičs ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks, Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu politikas zinātnē. Iepriekšējā darba pieredze politikas analīzē un plānošanā Aizsardzības ministrijā, strādājot ar krīžu vadības un visaptverošas valsts aizsardzības jautājumiem. Pašreizējās pētnieciskās intereses saistītas ar tēmām par Baltijas valstu aizsardzības un drošības politiku, valstu noturību un pretošanos hibrīdapdraudējumiem un Krievijas ārpolitikas procesu analīze.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes rektoru un ekonomistu Gundaru Bērziņu par Latvijas valsts stratēģiju nākamajiem 25 gadiem un iespējamajiem attīstības scenārijiem. 2025. gada nogalē Latvijas Universitātē tika prezentēts "Latvija 2050" stratēģiskais ietvars, kas balstīts sabiedrības vērtību, vajadzību un gaidu izpētē. Pētījuma virsmērķis bija izstrādāt attīstības scenārijus un noteikt sasniedzamos rādītājus nākamajos 25 gados, aptverot tādas jomas kā aizsardzība, konkurētspēja un klimata politika. Stratēģisko ietvaru bija izstrādājuši Latvijas Universitātes zinātnieki, viens no viņiem bija arī Latvijas Universitātes rektors Gundars Bērziņš.  Kad sāku strādāt žurnālistikā, mani uzrunāja kāda slovēņu režisora teiktais: "Dod Dievs, lai politiķu solītā labākā nākotne iestātos viņu dzīves laikā!" Ja mēs šo pašu attiecinātu uz zinātniekiem, kā tas būtu? Gundara Bērziņš: Nākotne katram liekas varbūt mazliet citāda, mūsu pieeja bija - atrast objektīvu pamatu, kas ir definējis, kādai jābūt nākotnei. Tāds pamats ir, Satversmē diezgan skaidri ir definēti pirmajā rindkopā uzdevumi, kādi Latvijai, neatkarīgi no tā, kurā viņa ir laika sprīdī, jārealizē. Tur ir diezgan skaidri pateikts - valstij ir jāpastāv un nepārtrauktība ir jānodrošina, latviešu valodai, kultūrai ir jābūt saglabātai un attīstītai, labklājība valstī, kas nodrošina labklājību katram sabiedrības loceklim. Ņemot vērā to, ka tiešām nevaram paredzēt, kas notiks 2050. gadā, balstoties uz šo konkrēto dokumentu, varam paredzēt, ka šīm lietām tur noteikti ir jābūt. Mums bija Roberta Ķīļa stratēģija "2030 ". Ko tādos nestabilos ģeopolitiskos apstākļos vispār iespējams prognozēt? Cik lielā mērā, lai kaut ko prognozētu, ir jāsaprot, kas notiek šobrīd? Gundars Bērziņš: Vēl svarīgāk saprast - kāpēc mēs atrodamies frontē un ko mēs tur darām? Valsts nepārtrauktības nodrošināšana ir viens no Latvijas sabiedrības šībrīža galvenajiem uzdevumiem, jo par to mēs visi esam vienojušies. Es ceru, ka mēs esam vienojušies. Tu nevari pateikt, kas īsti būs, bet mums ir pienākums saglabāt latviešu valodu un kultūru un to attīstīt, to mēs esam visi apņēmušies. Ģeopolitiskā situācija aizsargāt valsti mēs arī esam apņēmušies, ja jau mēs viņu esam nodibinājuši, mums viņu jāsargā. Mēs esam apņēmušies veicināt iedzīvotāju labklājību. Neatkarīgi no tā, kāda ir tehnoloģiskā attīstība, kāda ir ģeopolitiskā attīstība, mums jādara viss, lai šīs trīs lietas notiktu. Mēs tiešām neesam politiķi, lai definētu, kāds ir tas politiskais fokuss, bet es uzskatu, ka Satversme stāv pāri konkrētajiem politiskajiem uzstādījumiem. Tā bija mūsu pieeja, kā mēs uz to paskatījāmies, trīs lietām ir jābūt neatkarīgi no tā, uz ko fokusējas pati politika. (..) Es jums uzdošu to, ko dažreiz mēdz zinātnieki saukt par miljons dolāru jautājumu, ko mums patīk uzdot: kādēļ mēs atpaliekam no lietuviešiem, vai kādiem mēs atpaliekam no igauņiem?  Gundars Bērziņš: Mēs neatpaliekam no igauņiem ne drošības jautājumā, ne arī valodas jautājumā. Mēs no igauņiem atpaliekam ekonomikas un konkurētspējas jautājumā.  Ekonomisko konkurētspēju mēs neskatām tā, kā uz to skatās, piemēram, ekonomisti. Mēs skatāmies tikai no politikas skatupunkta, kas nav pareizi. Valstij ir precīzi jānodefinē, kāda mums ir izvēle: mums ir zemas pievienotās vērtības ekonomika vai mums ir augstas pievienotās vērtības ekonomika? No ekonomikas viedokļa mēs to saucam - produktivitātē balstīta ekonomiskā izaugsme. Tas ir viens virziens. Bet paralēli, par ko mēs vēl mazāk runājam, ir izmaksu konkurētspēja.  Mēs esam definējuši šajā pētījumā, ka valstij noteiktajā ietvarā ir precīzi jādefinē, kā mēs kļūsim produktīvāki, kurās izmaksu pozīcijās Latvija būs konkurētspējīgāka. Šīs divas lietas novedīs pie valsts konkurētspējas kā veselai sistēmai. Bet, kamēr tu neesi definējis izmaksu konkurētspēju un produktivitātes konkurētspējas pozīcijas, tikmēr atbildēt uz šo jautājumu nav iespējams. Lai atbildētu pilnībā uz šo jautājumu, ir jāatbild arī paralēli uz jautājumu, kāds būs tehnoloģiskais attīstības līmenis? Vai mēs turpināsim izmantot zemas pievienotās vērtības biznesa modeļus, vai mēs iesim tehnoloģisko ceļu, tas ir, automatizācijas un robotizācijas ceļu, un kā mēs stimulēsim inovācijas? Šajās četrās lietās - tehnoloģijas, inovācijas, izmaksu konkurētspēja un produktivitātē balstīta konkurētspēja - mums nav izdarītas izvēles jau pēdējos 20 - 30 gadus. Mēs neesam pateikuši, kādā ir mūsu pozīcija katrā no šiem jautājumiem.  (..) Pētniecība ir svarīgā arī sociālajos un humanitāros jautājumos. Ja mēs to nepētām, nav izpratnes, kāpēc ir tik maza uzticība valstij. Rezultātā mēs varam pieņemt politikas, kas neatbilst realitātei.  Pētījuma ietvaros bija tā saucamie dialoga apļi, gan mēs runājam ar sabiedrību. Iezīmējas divi virzieni - Latvija nav viendabīga, ir diezgan lielas reģionālās atšķirības, kas cilvēkiem liekas svarīgs. Man liekas, ļoti interesants secinājums, ka būtiskuma faktori dažādās Latvijas vietās, piemēram, Latgalē atšķiras no Kurzemes. Valsts lomas atšķirības bija diezgan lielas - izpratne par to, kas valstij jādara, izglītības jautājumos bija diezgan lielas atšķirības.  Otrs atšķirību vektors, kas saistīts ar sabiedrības dažādu izpratni, iezīmējas, ka ļoti svarīgs ir iesaistes mehānisms lēmumu pieņemšanā valstī. Cilvēki nejūtas iesaistīti lēmumu pieņemšanā. Lai gan konceptuāli mēs redzējām, ka cilvēku izpratne par lokalizētu - es domāju, pašvaldību līmenī spēja ietekmēt lēmumus ir pieaugusi. Tas ir pozitīvais  faktors. Mūsu redzējums uzticības jautājumā ir līdzdalības sadaļa, kā sabiedrība var līdzdarboties lēmumu pieņemšanā. Sanāca diezgan daudz uzsvērt, ka cilvēki gribētu gribētu, lai viņu lēmumi daudz vairāk ietekmē to, kas ar viņiem notiek. -- Gundars Bērziņš kopš 2024. gada ir Latvijas Universitātes rektors. Viņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas vadošais pētnieks un korespondētājloceklis, Valsts prezidenta ārštata padomnieks. 1990. gadā iestājos Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, 1995. gadā ieguvis bakalaura grādu un vēlāk arī maģistra grādu vadībzinātnē, 2013. gadā veiksmīgi aizstāvējis promocijas darbu "Stratēģiskās vadīšanas sistēma radošo nozaru organizācijās", iegūstot doktora zinātnisko grādu vadzinībās. 2014. gadā ievēlēts par docentu Latvijas Universitātes Biznesa vadības un ekonomikas fakultātē un kopš  205. gada arī par asociēto profesoru. Bijis fakultātes dekāns un paralēli ieguvis zinātniskā akadēmiskā profesora amatu un kļuvusi arī par Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli.  Bijis arī akciju sabiedrības "Olainfarm" padomes priekšsēdētājs un kopš 2023. gada darbojas Valsts prezidenta kancelejā kā Valsts prezidenta ārštata padomnieks Latvijas konkurētspējas un ekonomikas jautājumos.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropologu un politiķi Andri Šuvajevu par politiku kā profesiju, demokrātijas problēmām, par uzticību publiskajai varai un nākotnes domāšanu. 2026. gads ir Saeimas vēlēšanu gads. Sabiedrība ar zemu uzticību publiskajai varai, ar draudiem par ārēju finanšu ietekmi uz vēlēšanu procesiem. Sarūk uzticība medijiem. Tajā pašā laikā jaunākā paaudze pēdējos 30 gadus Latvijas vēsturē uzskata par zelta laikmetu. Latvijas politikas situācija no tajā iesaistītā skatupunkta. Vai un par ko Latvijas politiķi spēj vienoties, vai valsts saglabāšana ir retorisks vai pavisam konkrēts jautājums - par to saruna ar sociālantropologu un Saeimas deputātu, kurš iesaistījās parlamentārajā politikā pirms trim gadiem no partijas "Progresīvie" un kurš iepriekš pētījis arī sociālās nevienlīdzības aspektus sabiedrībā, Andri Šuvajevu. Filozofs Aleksandrs Pjatigorskis kādā rakstā par politiku apgalvoja, ka politikā iet tie cilvēki, kuri nevar realizēties pamatprofesijā. Jūs arī esat vairākkārt rakstījis par to, ka tūlīt nāks jaunā paaudze, kas visu nomainīs. Tas bija, vēl pirms jūs pats kļuvāt par politiķi. Kā kā ir ar šo profesionalizācijas aspektu, ja skatāmies tādā Vēbera kontekstā, cilvēki, kuri strādā politikā, vai cilvēki, kuri dzīvo no politikas? Andris Šuvajevs: Politika ir profesija. Neapšaubāmi. Viņai tādai arī ir jābūt. Tās prasmes un zināšanas, kas ir nepieciešamas labam politiķim, manuprāt, nav pat atrodamas citos amatos. Gan spēja vadīt komandas, gan spēja izprast politisko laukumu, kas bieži vien ir tas sarežģītākais, jo daudzi cilvēki, kuriem ir ļoti skaidri politiskie priekšstati, vēlme mainīt lietas, bet ir ļoti grūti ieiet politiskā vidē, kur tie spēles noteikumi... Man jāizmanto vārds spēle, jo bieži vien tā ir spēle. Spēles noteikumi ir citi, un spēles noteikumi nemitīgi mainās, un ir grūtības pielāgoties šiem nemitīgi mainīgajiem noteikumiem. Fakts, ka jebkurā brīdī tas instrumentu klāsts, kas ir pieejams, lai rīkotos kā politiķis, nav ļoti skaidri definēts. Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no tevis, cik radošs tu esi tajā, kā tu izmanto šos  instrumentus un vai tu spēj radīt jaunus instrumentus, lai veidotu politisku darbību.  Fakts, ka šis ir tik nenoteikti, ir tas, kas ļoti daudziem cilvēkiem, ieejot politikā, manuprāt, ir ļoti sarežģīti. Tāpēc tā noteikti ir profesija. Un tie cilvēki, kurus redzam politikā ilgstoši, ne velti mēs viņus redzam ilgstoši, viņi ir izkopuši šīs prasmes un savā ziņā arī šo mākslu. Manuprāt, tas nav slikti. Jautājums, vai mēs piekrītam vai nepiekrītam viņiem, ir cits.  Ja jautā man personiski, cik lielā mērā es vēlos pilnībā šim nodoties un atlikt malā varbūt akadēmiskos jautājumus? Ir tik daudz vēl ko darīt un tik daudz ko mācīties. Politika noteikta ir tik piesātināta vide, ka no viņas izkāpt ir ļoti grūti. Vai tas ir cilvēciski labi? Tur man varbūt ir jautājuma zīme. Ir tik daudz jautājumu, ar kuriem ikdienā jāstrādā, ir  liela intensitāte, vadot partiju, būt medijos, būtu sadarbībā ar koalīcijas partneriem. Aiziet mājās un atslēgties no tā ir praktiski neiespējami. Tas noteikti ietekmē to, cik lielā mērā mēs esam kopumā spējīgi veidot labu politisko vidi. Ir ļoti viegli vienkārši tajā visā pazust. Līdz ar to ir, manuprāt, svarīgi jebkuram labam politiķim spēt izkāpt ārā no tā. Ja jūs būtu iesūtīts pētnieciskais aģents politikā, kas būtu tie jautājumi, kurus jūs tur redzat? Andris Šuvajevs: Man būtu jāpadomā. Pirms trim gadiem man nebija ļoti skaidru pētniecisko jautājumu, kurus es sev uzdevu. Vairāk tas bija mēģinājums iepazīties ar šo vidi, kurā es esmu. Tagad, ja es skatītos, manuprāt, viens no interesantākajiem jautājumiem, kas būtu jebkuram pētniekam, kam ir pieeja savā ziņā šādiem jautājumiem, būtu jautājums par to, kā top politika? Tas arī nav tik pašsaprotams jautājums par to, kā skaidra vīzija jeb ideja pārtop reālos lēmumos un kas ir visas iesaistītās puses, visi iesaistītie līmeņi, kas piedalās idejas tapšanā. Redzēt, kā politika bieži vien šo ideju padara neizmantojamu. Piemēram, par sociālo nevienlīdzību. Skatīties un analizēt to, kādā veidā paši politiķi runā par šo sociālās nevienlīdzības tēmu, vai ir izpratne, vai tā ir prioritāra jebkādā veidā.  Ikdienā, strādājot ar ļoti daudziem jautājumiem, tas, ko es nezināju vai par ko apjausma bija diezgan maza, ir nenormālais jautājumu daudzums, kas ir katru nedēļu uz mana galda lielā mērā. Daudzi tādi jautājumi, kuros es noteikti neesmu eksperts un kur ir nepieciešamība ļoti ātri iedziļināties, ātri izprast, formulēt pozīciju un viņu pārstāvēt gan iekšēji partijā, gan pēc tam arī publiski. Politikas temps ir milzīgs, un līdz ar to šādā kontekstā, manuprāt, skatīties un vērtēt, kā top politika, kā top lēmumi, es domāju, tas būtu viens aizraujošs temats. -- Andris Šuvajevs ir ir Saeimas deputāts, partijas "Progresīvie" līdzpriekšsēdētājs. Ieguvis socioloģijas bakalaura grādu Glāzgovas universitātē un maģistra grādu sociālajā antropoloģijā Oksfordas universitātē. Ir Rīgas Stradiņa universitātes docētājs. Kā ekonomikas antropologs pētījis postpadomju ekonomikas vēsturi, valsts antropoloģiju un moderno monetāro teoriju. Bijis rīcībpolitikas pētnieks domnīcā "Providus", kā arī darbojies finanšu žurnālistikā portālā "TVNET". 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Annu Žabicku par sabiedrības novecošanos un pansionātu kā Latvijas sabiedrības mikromodeli, par valsti un sociālajām saitēm un tuvākās nākotnes riskiem un problēmām. Latviju, tāpat kā daudzas citas Eiropas reģionus, skar divas būtiskas problēmas: sabiedrības novecošanās, ko ietekmē zemā dzimstība, un vidējā mūža ilguma pieaugums. Mēs runājam arī par lauku tukšošanos, slēdzam skolas reģionos, un daudzviet tajos tiek ierīkoti pansionāti. Starppaaudžu solidaritāte, sabiedrības spēja solidarizēties, ziedojam onkoloģijas slimniekiem rekordlielas summas, un arī mūsu sociālās saites mainās. Kāds izskatās mūsu sabiedrības līgums attiecībā uz novecošanos un attiecībā pašiem uz sevi?  Jūs par savu pētniecības procesu rakstījāt, ka "ik pa laikam ieskrēju arī Latvijā, tai skaitā pirmo Covid-19 pandēmijas gadu nodzīvojot lauku pansionātā. Jau gadiem smejos, ka esmu cilvēks bez noteiktas dzīvesvietas. Šobrīd esmu it kā atgriezusies Latvijā". Jūs rakstījāt, ka atgriezusies Latvijā manām ausīm aizvien skan draudīgi un biedējoši gan kā jaunajai pētniecei, kam ir bijusi laime pieredzēt citas pasaules pētniecības prakses, gan vienkārši kā cilvēkam. Vai tagad ir kaut kas tāds, uz ko jūs skatāties savādāk? Vai antropologam Latvija kā lauka pētījumu vieta ir atvērusies savādāk? Kas ir tie jautājumi, ko jūs ieraugāt vai kuri potenciāli mums būtu jāpēta? Anna Žabicka: Šobrīd es mēģinu ja ne migrēt projām no novecošanās un rūpju tēmas, tad varbūt vienkārši pieķert vēl kaut ko klāt. Mani sāk interesēt dažādi migrācijas aspekti, kas aizvien ir aktuāli, tai skaitā, kā jauni cilvēki migrē prom no Latvijas, bet arīdzan - kā cilvēki migrē uz Latviju, tātad cilvēki, kas no ārzemēm pārceļas uz šejieni dažādu apsvērumu dēļ. Es domāju, ka migrācija nākotnē būs aizvien aktuāla tēma, proti, cilvēki arvien vairāk un vairāk no dažādiem reģioniem migrēs uz Latviju. Tas varētu būt saistībā ar klimata izmaiņām, mēs esam salīdzinoši drošā zonā. Tas varētu būt saistībā ar dažādiem militāriem konfliktiem citur vai vienkārši labākas dzīves meklējumos. Tas noteikti aktualizēsies arvien vairāk.  Arīdzan novecošanās tēma. Arī ar  savu pētījumu mēģinu parādīt, ka mans izejas punkts ir Latvija, bet mēs uzzinām caur Latviju daudz vairāk par novecošanos vai par tukšošanos laukos, ko var attiecināt arī uz citām valstīm. Līdz ar to izejas punkts mums ir gana bagātīgs jebkurā tēmā, kurā mēs skatāmies.  Es domāju, vēl viena tēma, kas noteikti aktualizēsies, būs militarizācija un ar to saistītās dažādās blaknes un fenomeni, tai skaitā vides potenciālā degradācija vai vismaz ietekme uz vidi. Ko tas nozīmē sabiedrībai kopumā - dzīvot uz kaut kādas robežšķirtnes un aktīvi militarizēties, aktīvi ieguldīt finanšu līdzekļus militarizācijā, bet ne, piemēram, veselībā un veselības aprūpē. Aptaujas gadu pēc gada mums rāda, ka cilvēki uzskata, ka vajadzētu ieguldīt, piemēram, veselības aprūpē un izglītībā. Jautājumu loks ir gana plašs un gana interesants. Te ir, ko pētīt. Sākot pētīt sabiedrības novecošanos, kas bija tā hipotēze vai pieņēmums, kuru jūs izvirzījāt? Kas ir tas, ko jūs rediģējāt, pārskatot? Anna Žabicka: Mums varbūt nav tādas hipotēzes. Mēs ejam iekšā laukā parasti ar diezgan atvērtu skatu. Mums ir kaut kādi pieņēmumi. Jūs izvēlējāties datu vākšanu veikt, dzīvojot pansionātā?  Anna Žabicka: Jā. Es gribēju saprast, ko nozīmē dzīvot ne tikai pansionātā, bet dzīvot mazā lauku pansionātā, vidē, kura tukšojas visdažādāko aspektu ietekmē. Ts ir, gan novecojot, gan cilvēki, kas emigrē projām no šīs vides. Tas nozīmē arī kaut kādu limitētu darbavietu skaitu. Tas nozīmē mazo viensētu izbeigšanos, iespējams, vai katrā ziņā pārdomas par to, ko es darīšu ar savu viensētu, kad es kļūšu vecs, jo mani bērni Latvijā nedzīvo vai negrib pārņemt šīs prakses. Manā pētījumā tas pansionāts, kurā es dzīvoju, vēl aizvien tur atgriežos, kļūst par tādu prakšu uzturētāju un sociālekonomisko punktu. Man liekas, ka to mēs neieraugām bieži vien, domājot par pansionātiem. Tādā nozīmē, ka viens pansionāts reģionā  varbūt kļūst par tādu kā valsts mikromodeli, sabiedrības mikromodeli? Anna Žabicka: Apmēram. Es viņu saucu  par "social special fix", kas nozīmē, ka, rūpējoties par vecāka gadagājuma cilvēkiem, šī nacionālā līmeņa nedrošība saistībā ar novecošanos un tukšošanos šajā mazajā vietā savukārt sniedz zināmu stabilitāti. Tās varbūt nav lielas reformas un spoža nākotne, bet tas notur vietā prakses, kas tur ir pastāvējušas. Piemēram, cilvēks, kuram ir viensēta, viņš, strādājot pansionātā, spēj to viensētu arī uzturēt. Ja viņam nebūtu darba pansionātā, tad viensēta un tā Latvijas brūnā arī izbeigtos. Pansionāts kļūst par vietu neformālai ekonomikai, ne pelēkajai, bet neformālai ekonomikai. Bet arī par tādu sociālu tīklojumu, caur kuru, kā saka cilvēki, kas tur strādā, lietas notiek ātrāk un labāk. Proti, ka caur šo iestādi rūpes plūst arī ārpus tās un nostiprina to lokālo vietu reģionā. Mēs dzirdam tajā pašā laikā politiskā līmenī ļoti lielas rūpes par demogrāfiju. Vai novecošanās ir pilnīgi pretējs process un kādā veidā abi salāgojas politikas veidošanā un arī attieksmes veidošanā, jo tie izskatās divi dažādi poli? Anna Žabicka: Mans pētījums rāda, lai arī mums ir it kā rūpes par demogrāfiju, tās lielākoties, sākot no 90. gadiem, kad runāja par zemu dzimstību un par to, ka latvietība ir apdraudēta vai ka mēs kā nācija esam apdraudēti, tie rezultāti ir bijuši diezgan nekādi. Tas ir palicis tādā retoriskā līmenī. Novecošanās bieži vien tiek skatīta kā pretpols. Tas ir tas, kas šo demogrāfisko situāciju pasliktina, kas izsūknē budžetu, kas kļūst par tādu smaguma mums uz pleciem. Es to saucu par "pazemības politiku". Proti, rīcībpolitikas saistībā ar novecošanos vai nu nav, vai ir ļoti vāja, vai ir ārkārtīgi sasteigta pēdējos gados pieņemot ļoti steidzīgi terminus no Eiropas Savienības. Piemēram, aktīvā vai veselīgā novecošanās, kur beidzot parādās rīcībpolitikas plānojumos kaut kādas intervences, kas attiecas ne tikai uz dzimstības palielināšanu un reemigrāciju, kas ir tāds sapnis, bet kas attiecas arī tiešām uz cilvēkiem, kas noveco, tai skaitā arī mums kaut kad. -- Anna Žabicka ir Stradiņa universitātes pētniece sociālantropoloģe, studējusi doktorantūras programmā sociālajā antropoloģijā Vīnes universitātē. Ieguvusi maģistra grādu ar specializāciju antropoloģijā Veinas valsts universitātē ASV, savukārt bakalaura grādu studējusi Latvijas Universitātē Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē. Savā disertācijā viņa analizē saikni starp lauku teritoriju iztukšošanos un sabiedrības novecošanos. Pētījumā koncentrējas uz to, kā novecošana, kas sabiedrībā un politikā tiek par valsts un nacionālās identitātes apdraudējumu, izpaužas mazā lauku pansionātā vecākiem cilvēkiem. Viņas pētniecības fokuss ir medicīnas antropoloģija - novecošana, aprūpe, rūpes, veselība un vienlīdzība, kā arī radniecība.   

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnieku un Eiropas Parlamenta deputātu Ivaru Ijabu par ASV nacionālās drošības plānu un tajā iezīmēto Eiropas nākotni, par Eiropas aizsardzības spējām un Krievijas interesēm. ASV nacionālās drošības plāns un šajā politikas dokumentā formulētais viedoklis un nākotnes redzējums attiecībā uz Eiropu rada vairāk jautājumu, nekā šobrīd iespējams rast atbildes. Eiropas kritika vai cerības uz labējo populistu uzvaru, domāšana ietekmes sfērās - tās varētu būt arī Putina idejas. Tā raksta Eiropas izdevumi pagājušajā nedēļā.  Berlīnē notiek Eiropas līderu, ASV pārstāvju un Ukrainas pārstāvju tikšanās ar mērķi it kā līdz Ziemassvētkiem noslēgt pamieru. ASV nacionālā drošības stratēģija kārtējo reizi satricinājusi eiropiešus. Kāds, tavuprāt, būs rezultāts ASV un Eiropas sadarbībai?  Ivars Ijabs: Droši vien tas, ka Amerika mainīsies. Viņa jau ir sākusi mainīties. Šis gads ir bijis pietiekoši satricinājumiem bagāts. Bet nekāds skaidrs rezultāts nav redzams.  Es domāju, ka ārpolitikas stratēģijas stāsts ir arī iekšpolitisks. Ja paskatāmies to, cik lielu uzmanību viņš [Tramps] pievērš Rietumu puslodei, ka Monro doktrīna... Amerikāņi pamatā koncentrējas uz to pasaules pusi, nevis uz otru, tas jau ir lielā mērā Trampa vēsturiskais stāsts par migrāciju. Otra lieta, ka viņam kā diezgan daudziem amerikāņiem joprojām liekas, ka uz viņiem parazitē, viņus izmanto, viņi no tā cieš. Viņiem līdz šim ir bijusi bezatbildīga valdība, viņuprāt. Tagad viņš mēģina to pagriezt atpakaļ.  Bet par Eiropu - jā, tā nodaļa ir visnotaļ uztraucoša. Tur gan diezgan bieži tiek piemirsta tā daļa, kur viņš saka: Eiropa mums ir svarīgs partneris jebkurā gadījumā, mums ir vēsturiskās saites ļoti svarīgas. Bet tas, ka viņš runā par to, ka Eiropas civilizācija iet bojā migrācijas dēļ, par to, ka visas transnacionālās organizācijas, pirmkārt, protams, Eiropas Savienība, ka tas ir kaut kas slikts un viņam nepatīkams, tas, protams, Briselē ļoti daudziem nepatīk. Bet atkal - tas nav nekas ļoti jauns. Tas vienkārši ir ļoti spilgti noformulēts.  Trampa administrācija jau savā pirmajā prezidentūrā nebija sajūsmā par Eiropas Savienību. Viņi ir gatavi runāt ar valdībām, ar valstu valdībām, viņi ir gatavi, piemēram, ar Mercu runāt. Viņi ir gatava runāt ar Meloni, viņi ir gatava runāt ar Stārmēru. Bet viņiem visa tā Briseles padarīšana - tas vienmēr ir licies diezgan aizdomīgi. Kas tam ir par iemeslu? Tā ir viena no lietām, ko norāda, kā risku, ka tas ir mēģinājums šķelt Eiropu. Ivars Ijabs: Domāju, ka tas ir galvenais risks. Un tajā diemžēl Tramps, gribot vai negribot, tiešām ir vienots ar Putinu. Gribam tikt vaļā no Briseles, lai katra valsts atgūst pilnībā savu suverenitāti. Mēs varam iedomāties, ar ko tas varētu beigties. Tā, lai valstis paliktu viens pret vienu ar agresoru, ar Krieviju. Tādā ziņā, es domāju, ka ir ļoti bīstami.  Bet kas tam ir par iemeslu? Es domāju, ka pirmām kārtām viņi to transnacionālo stāstu ar kopējām institūcijām Briselē īsti nesaprot, jo tas nav viņu stāsts. Viņi vienmēr ir bijuši otrā pusē okeānam un tajā procesā nav piedalījušies. Otra lieta, ka Eiropas Komisija ir tā, kas viņiem tīri praktiski dara ļoti bieži gauži. Runa ir, piemēram, par tarifiem, kas nepaliek bez atbildes. Arī par digitālajiem stāstiem, kas pēdējā laikā īpaši ir par Īlonu Masku un 150 miljonu sodu viņam par to, ka nav ievērojis Eiropas likumdošanu attiecībā uz sociālajiem tīkliem. Tas viņiem rada gauži un tāpēc viņiem tas nepatīk. Viņi daudz labprātāk runā ar valdību vadītājiem, ar valstu vadītājiem Eiropā, bet mazāk ar fon den Leienu, Koštu vai Kallasu. To arī šobrīd redzam. Transnacionāls aspekts ir arī NATO.  Ivars Ijabs: Bet tā ir drošības alianse un mazāk māca dzīvot, pēc Trampa domām. Tā nepieņem visādas biznesu regulējošas lietas, pamatā vairāk ar karaspēku un militārām lietām nodarbojas. Tas viņiem acīmredzot neliekas tik nesaprotami un bīstami. Bet kas vēl ir, ja pievēršam Eiropas sadaļai uzmanību tajā stratēģijā? Tur tiek runāts par kaut ko tādu kā "stratēģiskā stabilitāte attiecībās ar Krieviju". Es absolūti nesaprotu, ko tas nozīmē. Kāda veida stabilitāti mēs varam iedomāties ar vienu brutālu agresoru, kurš nevienā mirklī nav gatavs pildīt tos līgumus un nosacījumus, kuriem viņš ir tikko piekritis? Šis man liekas ļoti uztraucošs moments. Proti, kā mēs iedomājamies to stratēģisko stabilitāti? Tas ir līdz nākamajam agresijas gadījumam? Kā jūs to novērsīsiet? Kā jūs to stabilitāti panāksiet? Pagājušajā nedēļā NATO ģenerālsekretārs Rute brīdināja alianses dalībvalstis, ka tās ir Krievijas nākamais mērķis, uzsvēra nepieciešamību nekavējoties reaģēt uz to. Viņš teica: tagad. Kāda ir situācija tieši tagad? Ar ko tā atšķiras? Ivars Ijabs: Rute vada NATO, kas ir pamatā aizsardzības alianse. Un tas ir jāskatās kontekstā. Mēs zinām, ka Lavrovs pagājušajā nedēļā arī iznāca ar paziņojumu par to, ka 2021. gada decembra ultimāts attiecībā uz NATO joprojām ir spēkā - nekāda NATO karaspēka tajās valstīs, kas iestājušās aliansē pēc 1997. gada. Tas ir tiešs apdraudējums mums. Tas nozīmē, ka mēs, pēc Krievijas domām, vispār nedrīkstam sevi kopā ar sabiedrotajiem aizsargāt, jo tas apdraud Krievijas drošības intereses. Dabiski, ka Rute uz to reaģēja. Rute tādā ziņā ir pietiekoši gudrs un slīpēts. -- Ivars Ijabs ir Eiropas Parlamenta deputāts, ievēlēts no partijas "Latvijas attīstībai". Savulaik studējis Latvijas Mūzikas akadēmijā, vēlāk filozofiju Latvijā un Vācijā. Ieguvis filozofijas bakalaura un maģistra grādus, kā arī politikas zinātņu doktora grādu. Līdz ienākšanai politikā bijis latviešu sabiedrībā plaši pazīstams politologs, publicists un asociētais profesors Latvijas Universitātē, kā arī pētnieks Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūtā. Vairāk politiskās publicistikas grāmatu autors.  

Raidījumā Brīvības buvāris saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci Elīnu Vrobļevsku par 2026. gada prognozēm ģeopolitikā un Krievijas kara norisēm Ukrainā, ASV drošības koncepciju un Eiropu, kā arī par vēlēšanu ietekmēšanas riskiem Latvijā. Publicētas "The Economist" prognozes 2026. gadam. Izdevums vēsta, ka globālajā politikā 2025. gads bija tas gads, kad beidzās vecā kārtība. Prezidents Donalds Tramps tikpat dramatiski, kā uzsāka Baltā nama pārveidošanu, iznīcināja gadu desmitiem senas normas un institūcijas. Viņa ieviestie tarifi smagi skāra daudzpusējo tirdzniecības sistēmu, starptautiskās diplomātijas mehānismus, sākot no ANO līdz ārvalstu palīdzībai. Ilggadējās drošības alianses tika pārveidotas uz tirgus attiecību pamatiem, kas monetizēja Amerikas militāro un ekonomisko ietekmi. Stingrā attieksme pret NATO sabiedrotajiem noveda pie aizsardzības budžeta palielināšanās, ko pirms gada maz kas būtu varējis uzskatīt par iespējamu.  Raidījuma viese ir Krievijas ārpolitikas eksperti, Rīgas Stradiņa universitātes lektore, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska.  "The Economist" prognozē, ka, saskaroties ar Putina nepiekāpību, Amerikas Savienotās Valstis atstās Ukrainas nākotni Eiropas ziņā. Tā ir aizņemta šobrīd ar izteikti populistisko labējo spēku pieaugumu vai riskiem un līdz ar to varētu nespēt uzņemties šo atbildību. Ko nozīmē vispār domāt par 2026. gadu, ja salīdzinām, kā prognozēja 2025. gadu. Elīna Vrobļevska: Mēs dzīvojam tādā laika posmā - cerams, ka tas ir pārejoši - ka prognozēt kaut ko ir pietiekami izaicinošu. Man liekas, liela daļa no izaicinājuma ir tieši Donalda Trampa personība. Diemžēl vai par laimi - viņš ir Amerikas Savienoto Valstu prezidents. Un, lai kāda būtu mūsu attieksme pret Trampu kā prezidentu, kā personību, aiz viņa stāv ārkārtīgi ietekmīga mašinērija, kas ir Amerikas Savienotās Valstis. Viss budžets, finansējums, institūcijas, kas nāk tam līdzi. Līdz ar to ASV spēja ietekmēt dažādus procesus starptautiskajā sistēmā nemazinās, neskatoties uz prezidenta kompetenci vai kompetences trūkumu.  Vai un kā tas varētu ietekmēt Eiropas spēju aizsargāt un iestāties par Ukrainu šajā procesā? Šobrīd, man liekas, ir nedaudz palaimējies, ka Eiropā tas lielais vēlēšanu vilnis, kas bija, ir pārvarēts. Mums būtu jābaidās no nākošā vēlēšanu cikla.  Domāju, ka 2026. gadā Eiropas galējais politiskais sentiments paliks publiskajā telpā, būs nepatīkams, radīs ļoti daudzas viļņošanās, bet vismaz pagaidām neredzu, ka tas reāli varētu ietekmēt pašreizējo politisko kursu. Mēs joprojām redzam, ka Vācija ļoti stingri aizstāv un pastāv par Ukrainu un cenšas kaut kā līdzsvarot šo ASV veidu, kā tiek mēģināts panākt mieru. Tas pats ir Francijā. Bet visu laiku ir jābūt tādam kā rezerves variantam, ka tas var, protams, mainīties. "The Economist" norāda, ka šie mēģinājumi sašķelt Eiropu ar dažādo labējo spēku iedarbību būs viens no ieguvumiem tieši Putinam. Viņš var cerēt, ka Eiropas apņēmība un vienotība sabruks, tāpēc ka Eiropa būs aizņemta pati ar sevi. Elīna Vrobļevska: Tas ir tas, manuprāt, uz ko Putins vienmēr ir spēlējis. Tāpēc, ja viņš atbalsta šādus politiskos spēkus. Tas ir labi zināms Francijā, Ungārijā, Vācijā un tā tālāk. Protams, viņa taustāmais mērķis ir šķelt Eiropu, šķelt Eiropas sabiedrību, lai sabiedrība ir pēc iespējas polarizētāka, jo tad viņa arī atbilstoši nobalsos, kad atnāks attiecīgais vēlēšanu cikls.  No Krievijas puses redzam, ja runājam kontekstā par ASV, protams, Kremlis un Peskovs jau ir paspējis komentēt jauno ASV stratēģiju, cik tā ir labvēlīga Krievijai. Ne Krievijai, bet Krievijas pasaules uzskatam vai tam, kā Krievija redz, kas notiek Eiropā un kas notiek globāli kopumā. Protams, tur ir sentiments par Eiropas civilizācijas norietu un ka mēs ierobežojam kaut kādu politisko spēku darbību. Šis viss "spēlē" Krievijai par labu. Ja paskatīsimies Kremļa komentārus pēc nesenajām tikšanās reizēm un pirms pagājušās nedēļas tikšanās ar Kremlī ar Vithofu, Kušneru un Rubio, tur arī bija šis sentiments par to, ka Krievija vismaz šobrīd, kamēr viņai tas ir izdevīgi, saka: iespējams, mēs varētu būt vairāk uz viena viļņa ar ASV. Bet viņi specifiski runā vairāk par Trampu un Trampa prezidentūru. Ar to šobrīd saistās ASV.  Eiropa ir tā, kura traucē miera panākšanas procesu, Eiropa ir tā, kas vēlas paildzināt karu. Eiropa ir tā, kura ir lieka šajā vienādojumā. Krievijai un ASV, un, iespējams, kaut kādā brīdī arī Ukrainai vajadzētu lemt par to, kas notiek tad Ukrainā. Eiropa tur tikai kuļ gaisu un rada negācijas, un nodarbojas ar kara kūdīšanu. Tā ir jaunā tēze, tāpēc, ka šobrīd ASV politika ir labvēlīga Krievijas mērķiem un Krievijas stratēģiskajam redzējumam par to, kā būtu jāskata pasaule. "The Economist" arī raksta, ka Putina domāšana atbilst Krievijas militārajai kultūrai, kas uzskata, ka kara mērķis, kas šobrīd notiek, nav teritorijas okupācija, bet gan visas drošības sistēmas un konkrēti Ukrainas teritorijas aizsardzības sistēmas iznīcināšana. Tā ilgstošas nedrošības frontes līnijas ievilkšana. Ja domājam šādā kontekstā, jautājums par to, vai karš beigsies 2026. gadā vai 2027. gadā, ir kaut kādā ziņā lieks, jo tas paredz ilgstošu konfliktu tuvākajā nākotnē. Elīna Vrobļevska: Es domāju, tie mērķi ir patiesi. Bet vairāki mērķi ir patiesi vienlaicīgi, un nav vismaz Krievijai savstarpēji izslēdzoši. Viens ir tas, kas notiek frontē. Nevajag, manuprāt, sevi mānīt, par to, ka kaut kādi rādītāji Krievijā paliek sliktāki un tūlīt Krievija sabruks un nespēs turpināt karu. Tā nav. Mēs arī redzam, ka Krievija nezina, kā uzvarēt. Elīna Vrobļevska: Šobrīd kara turpināšana ir daudz izdevīgāka un daudz atbilstošāka Krievijas ne tikai militāriem mērķiem, bet vispārējiem iekšpolitiskiem un ārpolitiskiem mērķiem. Viens, protams, ir tas, ka Krievija ar šo karu vēlas un vienmēr ir vēlējusies, manuprāt, sagraut pastāvošo starptautisko sistēmu, sašūpot viņu un uz tā pamata radīt kaut ko jaunu. Manuprāt, tas ir tas lielais stratēģiskais mērķis no Krievijas puses. Tas ir tas, par ko Putins jau otro desmitgadi runā. Par to, ka ir jāpārveido starptautiskā sistēma un starptautiskā kārtība.  Iespējams, bija arī kaut kādā ziņā kripata apstākļu sakritības, ka Ukrainā radās labvēlīgā augsne, kuru Krievija diemžēl izmantoja. Kaut kādi iekšējie politiskie satricinājumi, kur Krievija redzēja iespēju logu sākt agresīvi rīkoties. To viņi varēja arī iekšpolitiski kaut kā pamatot un attaisnot: ukraiņi - brāļu tauta, tur notiek "nacifikācija", spēlēt uz iekšējiem sentimentiem, kas rada atbalsi Krievijas sabiedrībā un arīdzan politiskajā elitē tai. Bet, manuprāt, tas virsmērķis vienmēr ir bijis satricināt starptautisko sistēmu. Vai tas ir izdevies tādā formā, kā Krievija cerēja? Manuprāt, ka nē. -- Elīna Vrobļevska Rīgas Stradiņa universitātē ieguvusi sociālo zinātņu maģistra grādu starptautiskajās attiecībās un doktora grādu par disertāciju "Krievijas ārpolitiskās identitātes idejas un to izpausmes ārpolitikā no 2012. līdz 2022. gadam". Viņa ir lektore Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātē un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece. Viņas pētniecības virzieni ietver ārpolitisko naratīvu un to ietekmes uz politikas procesiem analīzi, Krievijas ārpolitikas radīto drošības izaicinājumu izpēti, arī Krievijas aktivitātes informatīvajā telpā.     

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Ģeopolitsko pētījumu centra vecāko pētnieku, bijušo Satversmes Aizsardzības biroja vadītāju Jāni Kažociņu par ASV, Ukrainas un Krievijas sarunām par kara izbeigšanas nosacījumiem un kara beigu prgnozēm, par Eiropas, NATO un ASV attiecībām un Latvijas sratēģiju. Karš Ukrainā noris jau ceturto gadu. Tika prognozēts, ka 2025. gadā Krievijas sāktais karš Ukrainā nebeigsies. Vai tas notiks 2026. gadā un kādā veidā tas varētu notikt, ir pietiekami atklāts jautājums.  Nedēļas nogalē ASV, Floridā, notika Ukrainas un ASV tā saucamās miera sarunas. Ukraiņu pārstāvis pēc šīm sarunām diplomātiski tās nodēvēja par produktīvām. Saskaņā ar ASV amatpersonu teikto prezidenta Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs un Džarets Kušners pēc šīm sarunām plāno doties uz Maskavu, lai šajā nedēļā tiktos ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. "Financial Times" šo nedēļu ir nodēvējis par izšķirošu nedēļu diplomātijā. Kā jūs vērtējat prognozi par šo diplomātisko izšķirīgumu? Jānis Kažociņš: Domāju, ka esam tuvāk kaut kādam iznākumam, nekā esam bijuši pēdējos gandrīz četros gados. Tas nozīmē, ka tas, kas tiks runāts tikšanās laikā Maskavā, tas norādīs uz to, vai kaut kas tagad ir iespējams vai pilnīgi nav iespējams. Būtiskais būs, kādā veidā ASV prezidents un viņa komanda, viņa administrācija uzskata to iznākumu. It īpaši, kas ir vainīgs - vai ir vainīga Ukraina tāpēc, ka nepiekāpjas, vai tāpēc, ka Krievijas prasības ir bijušas nemainīgas kopš kara sākuma? Jūsu kolēģis Māris Andžāns, kad parādījās 28 punktu plāns, izteicās, ka esam tikai beigu sākumā. Vai ir iespējams kaut vai pesimistiski iezīmēt šo beigu laika rāmi? Vai tas ir laika rāmis līdz nākamās Nobela Miera prēmijas ieguvēja paziņošanai vai tas ir daudz ilgāks laiks? Jānis Kažociņš: Runāsim par Miera prēmiju no paša sākuma. Ja prezidents Tramps uzskata par likumīgu iznīcināt laivas Karību un Klusā okeāna piekrastē, tāpēc ka viņš uzskata, ka viņam ir kaut kādas tiesības to darīt, jo tur it kā esot narkotikas ceļā uz ASV. Un tagad runā par to, ka varētu slēgt Venecuēlas gaisa telpu. Tas neizklausās kā kandidāts Miera prēmijai. Es domāju, mūsu skandināvu kolēģi noteikti atradīs kaut kādu veidu, kā atkal izlocīties no šīs nepatīkamās situācijas, kur acīmredzot spēcīgākais cilvēks pasaulē vismaz politiskā līmenī ļoti to vēlas. Bet vai viņam tagad šis ir sākumposms vai nē?  Domāju, ka karš drīzāk beigsies pavisam citu iemeslu dēļ. Tas varētu būt Krievijas Federācijas ekonomisko spīļu dēļ. Ja ASV pieturēsies pie sankcijām, tad tās spīles varētu būt daudz nopietnākas. Īpaši, ja Eiropas Savienības saņemas un var arī sakārtot attiecības ar pelēko floti Baltijas jūrā, tad Krievijai varētu būt ļoti grūti. Un tad mēs tiešām varētu redzēt kaut kādas izmaiņas nākamajā gadā. Eskperti, vērojot Floridā notikušo ASV un Ukrainas pārstāvju tikšanos, izsaka izbrīnu par to, kāds ir diplomātiskais formāts. Proti, ASV delegācijā Marko Rubio kā ASV valsts sekretārs bija vienīgais nozīmīgais dalībnieks. Tad ir Stīvs Vitkofs, kurš, kā daži ironizē, pārstāv Kremli, un Džareds Kušners, kurš oficiāli nepārstāv nevienu un ir radinieks prezidentam. Pārsteidzoši, ka ASV neļauj piedalīties nevienam profesionālim pretēji ukraiņu pusei. Kas ir šis diplomātiskais formāts? Jānis Kažociņš: Es domāju, ka mērķis tiešām ir tas, ko prezidents Tramps pats saka, ka viņš vēlas redzēt, ka asinsizliešana Ukrainā beigtos. Un viņš savā lidmašīnā to arī pateicis žurnālistiem, ka jābeidz tas slaktiņš. Mēs visi piekrītam. Bet vienīgais veids, kā godīgi varētu nobeigt ir, ja Krievija beidz savu uzbrukumu un patiesībā atkāpjas. Bet Putins to nevar darīt, jo viss ir nostādīts tādā situācijā, kurā viņam ir jāizskaidro Krievijas tautai, kāpēc viņi ir zaudējuši apmēram 1,3 miljonus savu iedzīvotāju, kas ir krituši vai sakropļoti Ukrainā, lai ne tikai četru, bet kopš 2014. gada iekarotu 20% no Ukrainas teritorijas. Tas ir smieklīgi. "The Wall Street Journal" apgalvo, ka viens no iemesliem, kāpēc šis formāts varbūt ir tāds, ka šeit atkal figurē darījuma aspekts. Respektīvi, ka Kušners un Vitkofs reprezentē jau zināmo darījumu standartu Amerikas jaunajā politiskajā kultūrā. Jānis Kažociņš: Tas ir vairāk nekā skaidrs. Vitkofs vienkārši neko nesaprot ne no diplomātijas, ne no vēstures, tāpēc viņš ir absolūti perfekts sarunu biedrs Putinam. Jo Putins ne tikai profesionāli mācījās, kā tādus cilvēkus pārliecināt par savu taisnību, bet viņš to ir piekopis kā valsts vadītājs visus tos gadus, kad viņš ir bijis prezidents, un arī daļēji pirms tam. Tā kā nav jābrīnās, ka viņam ir veiksme. Vitkofs, visticamāk, nezina, kas notika 1938. gadā un kādas sekas tam visam bija.  Mums arī jāsaprot, ka tas nav tikai Vitkofs, tas nav tikai viņa viedoklis, vai arī Džareda Kušnera viedoklis. Arī Kenedijs [Džons] savā laikā ielika par tieslietu ministru savu brāli Robertu Kenediju, kas vēlāk arī tika nogalināts kā prezidenta kandidāts. Tā kā tas kā savus radiniekus izmanto politisku mērķu sasniegšanai nav nekas jauns.  Bet kas attiecās uz Trampu, tas patiesībā ir jauns pavērsiens, jo viņš ir ieinteresēts primāri savā veidolā, kā viņš izskatās, vai viņš ir veiksmīgs. Un Vitkofs ir ļoti līdzīgs, tikai varbūt nav tik gudrs un iznesīgs kā Tramps. Vai var teikt, ka pagājušajā nedēļā bija kaut kāda arī cita veida robežšķirtne attiecībām starp ASV un Krieviju, šī izpratne par to, ka ASV ir kaut kādā ziņā Krievijas sabiedrotais šajās sarunās?  Jānis Kažociņš: Viens no interesantākajiem pavērsieniem otrās Trampa prezidentūras laikā ir bijis tas, ka viņš sastrīdas ar saviem uzticamajiem sabiedrotajiem un mēģina brāļoties ar tiem, kas, objektīvi skatoties, nav un nebūs viņa draugi vai ASV draugi. Pat novērš uzmanību no Āzijas reģiona uz Amerikas ziemeļu un dienvidu daļu. Sākās ar Kanādas jautājumu, tas vēl nav nolikts nost, par to viņš vēl šad tad runā. Grenlandes jautājums, kur ir arī savi ļoti skaidri saredzami militāri iemesli, kāpēc tas tā varētu būt. Un tagad Dienvidamerika, kur viņš ne tikai taisa problēmas Venecuēlā, bet atbalsta nepopulārus prezidentus un tagad mēģina ietekmēt Hondurasas vēlēšanas, kur pašreiz skaita balsis. -- Jānis Kažociņš ir dzimis Apvienotajā Karalistē, 1973. gadā absolvējis Sandhērstas Karalisko militāro akadēmiju, papildus mācījies vecāko štāba virsnieku kursos, savulaik Notingemas universitātē ieguvis bakalaura grādu filozofijā. Dienējis Apvienotās Karalistes bruņotajos spēkos, kur arī sasniedzis ģenerāļa dienesta pakāpi.  No 2003. gada līdz 2013. gadam vadīja Satversmes aizsardzības biroju Latvijā. Pēc amata atstāšanas kļuvis par aizsardzības ministra un Ārlietu ministrijas ārštata padomnieku. Šobrīd ir Latvijas Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks.   

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu Ivaru Neideru par mūsu laikmeta politisko vārdnīcu, sociālo mediju brīvību un arī nebrīvību, kā arī sociālām kustībām. Latvijas politikā un publiskajā vidē pēdējā laikā tiek lietoti daudzi vārdi, jēdzieni un termini - kreiss liberālisms, Eiropas vērtības, kristīgais konservatīvisms, neomarksisms, apjēdzību volkisms, pelēkā zona un visbeidzot "gaisma lec no Rietumiem un nevis no Austrumiem". Metaforas un terminoloģija mēģina aprakstīt pasauli. Taču, lai mēs lietotu vārdus, kuru nozīmi esam apjēguši, uz sarunu esam aicinājuši filozofu un Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Ivaru Neideru. Varētu teikt, ka nekad agrāk Latvijas publiskajā telpā nav bijusi tik karsta publiskā diskusija, ja mēs spriežam pēc šīm birkām vai idejiskiem strāvojumiem, kurus it kā pārstāv šie apzīmējumi, kurus redzam sociālos medijos, dzirdam no Saeimas tribīnes. Vai tev arī tā šķiet? Ivars Neiders: Man šķiet, ka diskusiju karstums nav nekas jauns. Jautājums ir, kā vārdnīca mainās, un tad var domāt, kāpēc tas tā notiek. Bet vārdam "sorosīti" jau cik gadu ir? Šīm konkrētajām birkām var rast kaut kādu atsauci uz ideju vēsturi, uz kultūras vēsturi, uz ideju strāvojumiem. Ir sajūta, ka kāds grib par to pateikt kaut ko vairāk, nekā ar to pasaka. Ivars Neiders: Man šķiet, ka daļa atminējuma ir tajā, no kurienes un kāda kontekstā šī vārdnīca vai atsevišķi apzīmējumi ienāk politiskajā diskusijā. Jāskatās, kas notiek dažādās sociālo tīklu platformās. Bieži vien te varam novērot kaut ko tādu, ko es sev esmu noformulējis kā kaut kādu "ideju šizofrēniju". Proti, mēs dzīvojam kaut kādā vienā realitātē, ir kaut kādi uzskati, kas vēsturiski formējušies dažādu procesu ceļā. Un tad cilvēki ir iebāzuši savas galvas, piemēram, sociālos tīklos, kur nāk kaut kāda straume terminu, kuri tiek aprobēti lokālajā leksikā. Iespējams, tas bieži vien arī izpaužas kādā praktiskā rīcībā un lēmumu pieņemšanā. Kā, piemēram, tie kartēta kaut kāda politiskā realitāte Amerikas Savienotajās Valstīs, jo tur ir republikāņi, kas ir labēji, un ir demokrāti, kas it kā skaitās kreisi. Bieži vien cilvēki mēģina viens pret vienu uzlikt kaut kādu shēmu vai šo nošķīrumu mūsdienu politiskajai realitātei. (..) Cilvēks sāk saskatīt līdzīgu realitāti šeit, lai gan man liekas, ka ir problēmu pārcelšana. Šeit cilvēki runā par lietām, kuras, iespējams, nosacīto ikdienas cilvēku maz skar. Bieži vien arī nav saprotams, kā tos jēdzienus piepildīt ar jēdzīgu saturu. (..) Mēs pozicionējam sevi kā sekulāru valsti, no otras puses, šis prasa kaut kādu jaunu pozicionējumu, cik lielā mērā reliģija ir tas aspekts, ap kuru pastāv kaut kāds sabiedriskais līgums vai vienošanās? Ivars Neiders: Tas visdrīzāk ir dažādu spēku retorisks gājiens. Mums jau arī ir preambula [Satversmei], kur arī ir kristīgās vērtības ierakstītas, tad tas ir jautājums, kā kurš grib to eiropiskumu redzēt. Ja skatāmies, kā šīs vērtības formulētas Pamattiesību hartā, tad tur tiek reliģijas brīvība postulēta, ka cilvēkiem ir tiesības piekopt dažādus reliģijas veidus. Domāju, ka šeit drīzāk vēlme kristīgo iekļaut ir saistīta ar to, ko daudzi cilvēki redz kā draudiem no kādas citas reliģijas. Laikam "zilonis istabā" ir islāms šajā gadījumā. Tas ir jautājums, kādā veidā dažādi politiski spēki mēģina to dabūt dienaskārtībā un izmanto kaut kādu islamfobiju savām vajadzībām. Šajā kontekstā redzējām, ka iesaistās arī diezgan atklātā politiskajā cīņā, sauksim to tā, garīdznieki. No vienas puses Indulis Paičs, neteiksim no otras puses, bet  viņš arī piedalījās, bija Zbigņevs Stankevičs, kurš aicināja vienoties vai pārvarēt dažāda veida atšķirības. Vai uz šīs reliģiskās bāzes tomēr ir iespējams rast kaut kādu risinājumu, kur samērā polarizēta sabiedrība var vienoties? Varbūt baznīcas lomai jābūt lielākai valstī?  Ivars Neiders: Domāju, ka nav nekādu problēmu, ja dažādi sabiedriski aktīvisti, kuri spēj uzrunāt cilvēkus, šādi izpaužas. Bīstamība slēpjas citur, kad šāda veida aktivitātes saplūst ar kādu politisku spēku. Jautājums - kā to nošķirt, kur novilkt robežu? Valsts nošķirtība no baznīcas - ko tieši tas paredz?  Skaidrs, ka pirmsvēlēšanu laikā un tieša veida politiskajā aģitācijā, ja kāds priesteris aģitētu par kaut ko balsot, tad būtu skaidra tās līnijas pārkāpšana. Visādi citādi dažādas sabiedriskās organizācijas, tai skaitā baznīcas, var uzrunāt, cilvēkus. Vai tas būtu Paičs vai Stankevičs, vai kāda instance, kas spēj artikulēt kaut kādas cilvēku kopienas vērtības un veidot dialogu. Kāpēc nē? Šeit jau nekādas problēmas, manuprāt, nav. -- Ivars Neiders ir Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieks, bioētikas speciālists. Viņa pētnieciskās intereses ir eksperimentālā bioētika, pētniecības ētika, ar dzīves noslēgumu saistītie ētiskie jautājumi, ētika psihiatrijā un arī ētikas problēmas atvērtajā zinātnē. Iepriekš bijis docents Rīgas Stradiņa universitātē un regulāri publicējies žurnālā "Rīgas Laiks" un portālā "Satori".

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Kārli Silu par Latvijas valsts veidošanos pirms 107 gadiem, par parlamentārisma vēstures analoģijām un "zelta laikmetu" vēsturē. Katra paaudze vēsturi pārraksta no jauna, jo ir vairāk avotu un mainās politiskie vēstures diskursi. Kārlis Sils ir jaunās paaudzes vēsturnieks, savu disertāciju aizstāvējis Florencē un pētījis Kārļa Ulmaņa varas periodu Latvijā, demokrātijas zaudēšanu, parlamenta atlaišanu.  Latvijas valsts ir nodibināta pirms 107 gadiem. Tātad 56 gadi bez okupācijas, 51 gads, kad valsts turpināja pastāvēt trimdā kā sapnis, kā sociāla atmiņa. Šoreiz raidījumā par tiem 56 gadiem Latvijas valsts vēsturē, kas lika pilsoņiem organizēt valsti un veidot valsti.  Vai savas valsts pastāvēšana, ja mēs domājam arī par šo numeroloģisko aspektu - cik gadi un kādā kontekstā, vai tā ir tāda pašsaprotama lieta?  Kārlis Sils: Domāju, ka tā noteikti nav pašsaprotama lieta. Tā noteikti nav arī nejaušība. Ja mēs skatāmies uz to, kā varēja rasties Latvija pirms 107 gadiem, tad priekšnoteikumi tam, lai cilvēki Latvijas teritorijā, Latvijā, principā jau spētu veiksmīgi pašorganizēties neatkarīgā valstī, bija izveidojušies jau kādas 2-3 paaudzes iepriekš. Nerunājot par elitēm - vācbalti bija pašorganizēties spējīgi jau gadsimtiem ilgi. Tātad kopš 19. gadsimta 60. gadiem pakāpeniski izveidojās spēcīga latviešu elite, kas bija spējīga veiksmīgi un sekmīgi pēc tam organizēt valsti.  Tāpat tie cilvēki, kas veidoja Latvijas valsti, bija gluži tāpat kā visi eiropieši, impēriju laikmeta bērni. Tas jāņem vērā, vai tie būtu Francijas pilsoņi, Lielbritānijas pilsoņi, Krievijas impērijas pilsoņi vai Austroungārijas pilsoņi, un arī mazāko valstu pilsoņi, visi dzīvoja impēriju laikmetā, kas beidzās ar Pirmo pasaules karu un revolūcijām. Līdz ar to varbūt tā daļa, ko mūsdienās grūtāk saprast, ka vēl 1915., 1916. gadā neviens nerāvās dibināt Latvijas neatkarīgu valsti uzreiz, lai gan priekšnoteikumi daudzējāda ziņā bija izpildīti. Sākotnēji tās cerības bija saglabāt kaut kādu lielāku ekonomisku ietvaru, kurā varētu attīstīties sekmīgāka ekonomika, vienlaikus iegūstot pēc iespējas lielāku nacionālo autonomiju Latvijai. Protams, revolūcijas un straujā notikumu attīstība pēc Februāra revolūcijas, pēc boļševiku apvērsuma, pēc Vācijas revolūcijas noveda pie tā, ka šī elite, kura jau bija pietiekami pašpārliecināta, izlēma dibināt Latvijas valsti. Pēc tam nākamos 20 gadus pēc kara beigām valsti samērā sekmīgi arī pārvaldīja. Tie rezultāti un sasniegumi bija pietiekami iespaidīgi un spēcīgi, lai pierādītu to problēmu, kas pastāvēja nosacīti vecajās valstīs kā Francija vai Lielbritānija, vai Itālija, vai ASV, kur bija skepse, vai šīs jaunās, pēcimperiālās valstis spēs pastāvēt. Latvija spēja pastāvēt ļoti labi.  Latvijas neatkarības atjaunošanā veiksmes faktors varbūt pat bija nedaudz lielāks tajā ziņā, ka Padomju Savienība sabruka. Un tas veids, kā viņa sabruka, bija ārkārtīgi veiksmīgs mums. Un otrs veiksmīgais faktors bija tas, ka par spīti tam, ka cilvēku spēja pašorganizēties padomju laikā bija daudz mazāka un sākotnēji valsts elitei bija daudz kļūdu un problēmu, milzīgā veiksme bija tā, ka bija Eiropas Savienība un iespēja izdarīt to, ko būtu gribējuši darīt arī Latvijas elites pārstāvji 1918.-1919. gadā, iekļauties lielāka ekonomiskā vienībā, saglabājot ļoti lielu nacionālu suverenitāti un principā valsti. Tātad mēs iegūstam labāko divām pasaulēm.  Kas ir tava motivācija, ja mēs paliekam pie tās tēzes, ka katra jauna paaudze kaut kādā ziņā veido skatījumu uz vēsturi no jauna, kāpēc tevi interesēja tieši šis periods Latvijas vēsturē?  Kārlis Sils: Ja mēs paskatāmies uz to, kas ir sarakstīts līdz šim par starpkaru periodu, diemžēl jāsaka, ka pastāv milzīgi caurumi zināšanās un konceptualizācijā. Attiecībā tieši uz Ulmaņa autoritārās vadības periodu ir divi punkti, kas ir samērā labi izpētīti. Viens ir apvērsums un tā cēloņi, un otrs ir okupācija, okupācijas process. Arī šeit ir pietiekami daudz bijušas debates, un vairāk jautājums ir - vai ieņemt vienu, vai otru pozīciju. Bet, manuprāt, kaut ko fundamentāli jaunu pateikt nav iespējams.  Turpretī attiecībā uz to periodu, kas ir starp 1934. un 1939. gadu, ir daudz lielāks konceptuāls caurums zināšanās un, manuprāt, daudz neskaidrību un neizpētītu jautājumu. Tā ir pirmā lieta. Otrā lieta, kāpēc izvēlējos 1938. gadu kā sava pētījuma beigu laiku, jo, manā ieskatā, ar 1938. gada otro pusi aizvien vairāk tas, kas notiek Latvijā, ir cieši saistīts ar to, kas notiek starptautiskajā vidē. Tas, kā autoritārā valdība organizē valsti, kas ir autoritārās valdības prioritātes un ko vēlas panākt Ulmanis, aizvien vairāk saistās ar to, kā saglabāt drošību, kā navigēt cauri starptautiskajai kārtībai. Līdz ar to daudzos veidos tas, kā tiek veidots autoritārās valdības un valsts paštēls, vairs nav tikai atkarīgs no tā, kas ir svarīgs sākotnējā uzstādījumā.  Te mēs nonākam pie jautājuma par to, kas ir šis, manuprāt, ļoti neveiksmīgais teorētiskais koncepts pēc nosaukuma nacionalizācija, kas ienāca 90. gados akadēmiskā vidē. Ekonomiskā izpratnē nacionalizācija nozīmē, ka mēģina valsts vai grupas panākt, pirmkārt, to, ka starp iedzīvotājiem primārā ir nacionālā identitāte vai etniskā identitāte, pretstatā, kā tas bija līdz 19. gadsimtam, kad primāras bija kārtas un reliģiskā identitāte. Tā ir viena nacionalizācijas puse. Otra nacionalizācijas puse ir veidot zināmu homogenizāciju jeb vienveidošanu šajā izvēlētajā nacionalizējamā grupā. Vai arī no valsts viedokļa veidot kopīgu valsts nacionālistisku sajūtu pār dažādām grupām. Tā ir nacionalizācijas jēdziena būtība. -- Kārlis Sils ir vēstures zinātņu doktors, savu disertāciju par tēmu "Sējot sēklu, lai novāktu vienotības ražu: Nacionalizācija, fašisms un imperiālisma mantojums autoritārajā Latvijā" aizstāvējis Eiropas Universitātes institūtā Florencē. Savulaik vadījis radio "Naba" raidījumu "Vēstures ķīlis", "Delfi" un "National Geography" projektus "Latvijas atklājējs", regulāri rakstījis rakstus portālam LSM.lv un žurnālam "Rīgas Laiks". Lasa lekcijas skolēniem, studentiem un vēstures interesentiem. Viņa pētnieciskās intereses ir vērstas uz Latvijas un Rīgas vēsturi starp 1860. gadu un 1940. gadu un vēsturiskās atmiņas lomu mūsdienu sabiedrībā.

Kas liek kļūt mums politiski aktīviem, kas liek iziet ielās. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālpsihologu, Latvijas universitātes profesoru Ģirtu Dimdiņu par polarizāciju Latvijā, par liberālismu un konservatīvismu, par toleranci un jautājumiem, kas mūs vieno kā sabiedrību, un kā rīkoties situācijās, kad sabiedriska vienošanās kļūst neiespējama. Politiskās aktivitātes un līdzdalības formas, ko izraisīja Stambulas konvencijas denonsēšanas balsojums Saeimā, izvirzīja arī jautājumu par to, kas liek kļūt mums politiski aktīviem, kas liek iziet ielās un kā tas atsauksies uz mūsu tālāko politisko uzvedību un rīcību? Proti, par motīviem un arī sabiedrības vienotību un polarizēšanos, par dažādām vecuma grupām politikā.  Jūs pētāt arī ideoloģijas no politiskās psiholoģijas viedokļa, psiholoģiskos mehānismus, kas saistīti ar uzticēšanos politiskajām partijām, politiķiem, un arī tos mehānismus, kas saistīti ar maldinošas informācijas atpazīšanu. Ja paskatāmies uz pēdējā mēneša notikumu spektru, daudzi  šie procesi droši vien izskatās klasiski kā pēc sociālās psiholoģijas teorijas grāmatām. Bet vai ir arī hipotēzes, kurām jūs vēl nerod apstiprinājumu? Vai kas ir tas, ko jūs kā sociālpsihologs būtu ieinteresēts pētīt? Ģirts Dimdiņš: Nevarētu teikt, ka ir kaut kas pārsteidzošs, ko nevarētu izskaidrot. Droši vien, ja runājam par konkrēto Stambulas konvencijas kontekstu, tad pārsteidzoši ir, ka tieši Stambulas konvencija ir kļuvusi par šo klupšanas akmeni vai domstarpību avotu, vai simbolu. Droši vien, ka tas nav ne pirmais, ne centrālais dokuments, kur ir pacelti šie dzimumu līdztiesības jautājumi.  Ja mēs ņemam vērā to, kā ir noticis, tad, lai saprastu, no kurienes rodas politiskās un cilvēciskās kaislības šajā jautājumā, droši vien ir jāsaprot arī pati politiskā orientācija, kā tā veidojas, kā tā ir motivēta. Jebkuram no mums pamatā ir kaut kādas iedzimtas vai iegūtas predispozīcijas noteiktā veidā reaģēt, noteiktā veidā izvērtēt informāciju, dot priekšroku noteikta veida videi, pārredzamākai vai mazāk paredzamai, kārtīgākai nekārtīgākai, būt līdzjūtīgākiem pret citiem vai mazāk līdzjūtīgiem. Balstoties uz šīm ļoti nespecifiskām dispozīcijām, mēs veidojam kaut kādus savus fundamentālos pasaules uzskatus par to, vai cilvēki ir labi vai slikti, vai Dievs ir vai nav, pēc kādiem kritērijiem mēs varam izvērtēt, kas ir labs, kas ir slikts.  Savukārt, jau uz šīm vērtībām balstoties, mēs veidojam un kopjam, ja tā varētu teikt, ļoti plašu tīklu ar savām konkrētām attieksmēm un uzskatiem. Šajā līmenī arī veidojas un reprezentējas mūsu politiskā orientācija. Piemēram, ja par to pašu Stambulas konvenciju diskutējam, varam izvēlēties kaut kādas juridiskus argumentus, vai kriminoloģiskus argumentus, bet mēs varam arī smelties dziļāk, varam iet vērtību līmenī, varam iet fundamentālo pasaules uzskatu līmenī. Daži pētnieki vēl starp tām vērtībām, attieksmēm un uzskatiem ieliek vēl politiskās vērtības, politiskās kodolvērtības kā terminu. Tajā brīdī, kad ejam dziļāk, tur jau tiek aizskartas mūsu dziļākās pārliecības, kuras mēs ne tikai neesam gatavi viegli mainīt, bet neesam arī gatavi apspriest. Tur arī parādās kategoriskums mūsu pozīcijās un gatavība darīt vairāk, nekā mēs ikdienā varbūt darītu, kad diskutējam vienkārši uzskatu un argumentu līmenī. Bez šīs skaitīšanas, cik cilvēku piedalījās demonstrācijās, figurēja arī skaitlis par sabiedrības vairākumu un 75%, kuri tiek reprezentēti šādā veidā Saeimas pārstāvniecībā. Tas bija tas procents apmēram, kas pieņēma sākotnēji šo lēmumu par Stambulas konvencijas denonsēšanu. Jums pieder arī tēze, ka Latvijas politiskais spektrs neatbilst tam psiholoģiskajam politiskās orientācijas saturam, kādu varētu gaidīt pēc teorijas. Mēs nevaram izmantot šos 75% par vienu jautājumu, lai teiktu, ka uz šī jautājuma bāzes šie cilvēki pārstāv visas konservatīvās vērtības. Ģirts Dimdiņš: Tur ir vēl citi līmeņi, kāpēc tā nevaram teikt. Skaidrs, ka tas sociālā konservatīvisma moments, ko šīs konvencijas pretinieki bija viņā atraduši, tas tur ir tik dziļi ieslēpts, ka pieņemt, ka tas ir kaut kāds "Trojas zirgs" ar mērķi fundamentāli mainīt mūsu sabiedrības vērtības... Es nedomāju, ka tas jebkādā veidā reprezentē konservatīvi domājošas sabiedrības pozīciju vai viedokli šajā jautājumā vai kopumā konservatīvu pozīciju.  Es ticu tam, ka lielākā daļa Latvijas sabiedrības, vienalga, kā mēs mēram šo politisko orientāciju, drīzāk ir kaut kur konservatīvajā nometnē, vai tādā ekonomiskā kreisuma nometnē. Tā politiskā orientācija nav gluži viendimensionāla, viņai ir vismaz vismaz šī sociālkulturālā dimensija, kas būtu, piemēram, jautājumi par dzimumu lomām, abortiem un tamlīdzīgi. Tad ir ekonomiskā dimensija, kas ir vairāk par līdzekļu pārdalīšanu. Sabiedrībās ar augsto ideoloģisko ierobežotības pakāpi šis divas dimensijas ļoti cieši korelē, bet Latvijas apstākļos vismaz pirms gadiem veikti pētījumi liek domāt, ka tur tā korelācija nav līdzīgi cieša, vismaz tāda, kā ir, piemēram, tai pašā Zviedrijā vai Amerikā. Jūs esat teicis, ka sabiedrībai jāspēj saprast, kas ir tas, par ko mēs nevaram vienoties, un ka mums tam ir jālec pāri. Ģirts Dimdiņš: Tas, par ko mēs droši vien nevaram vienoties, ir tie jautājumi, kuri cilvēku uztverē skart dziļākos motivācijas līmeņus: individuālās vērtības, cilvēka pamatvērtības, kādas nu kuram viņas ir pēc prioritātēm, fundamentālos pasaules uzskatus par to, kāpēc vispār mēs esam uz zemes un kā mums ir tā fundamentāli jādzīvo. Ir viegli šo polarizāciju panākt, ja mērķtiecīgi šo diskursu novirza dziļākajā līmenī, jo skaidrs, ka tur, pirmkārt, būs viegli sašķelt, un, otrkārt, tur nebūs viegli vienoties vai vispār būs neiespējami vienoties. Jebkuram cilvēkam ir kaut kādas lietas, ko mēdz saukt par kompromisu tabū, par kurām viņi nekad nav gatavi iziet uz kompromisiem, fundamentāli nemainot savus pasaules uzskatus vai vispār nav gatavi iziet uz kompromisiem.  Ko mēs varam darīt? Mēs varam mēģināt diskusiju noturēt racionālu argumentu līmenī, attieksmju un uzskatu līmenī, argumentējot ar juridiskiem, ekonomiskiem, kriminoloģiskiem un cita veida argumentiem, piesaucot zinātni, pētījumus, pieredzi un tamlīdzīgi. Dziļāk vērtējot, pirmkārt, labākais, ko varam darīt, ir saprast tās robežas, kur mums neizdosies vienoties, un kaut kādas lietas atlikt malā, kas varbūt nemaz nav slikti vai iracionāli. Kaut kāda polarizācija sabiedrībā pastāv, mēs nevēlamies, lai tā polarizācija kaut kādā veidā kavētu mūsu attīstību, pārāk ietekmētu vēlēšanas, padarītu mūs viegli ievainojamus kaut kādai ārējai propagandai, šajos gadījumos mēs, tā teikt, to "bundžiņu speram uz priekšu". Kā prezidents šajā gadījumā ir izdarījis ar Stambulas konvenciju, kaut gan skaidrs, ka tas neatceļ visas diskusijas, bet tomēr to polarizācijas līmeni ir mazinājis. -- Ģirts Dimdiņš māca sociālo psiholoģiju un politikas psiholoģiju Latvijas Universitātē. Studējis Stokholmas universitātē, Stenforda universitātē, veidojis pēc doktora studijas. Strādājis kā pētnieks Sodertornas universitātē Zviedrijā, darbojies vairākos pētniecības projektos kopā ar kolēģiem no Latvijas Universitātes, Stokholmas Universitātes, Rīgas Ekonomikas augstskolas. Viņa pētnieciskās intereses ietver tādas sfēras, kā politiskās un ekonomiskās attieksmes, ideoloģiskā orientācija un ar to saistītie individuālo atšķirību mainīgie lielumi; starpgrupu uztvere, uzticēšanās, morālie spriedumi, sociālās izziņas process saskarsmē ar maldinošu informāciju. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politoloģijas asociēto profesori Dainu Bāru par Latvijas demokrātijas kvalitāti, vēlēšanu sistēmu, partijām un uzticību valsts pārvaldes institūcijām pēdējo 30 gadu laikā.  Latvijas demokrātija pēdējo 30 gadu laikā. Vairāk nekā 20 gadus nav veikts demokrātijas audits. "The Economist" demokrātijas indeksā Latvija tiek ierindota starp demokrātiskām valstīm ar trūkumiem salīdzinājumā ar Igauniju.  Pirms 17 gadiem Latvijas Universitātē iznāca pētījums "Latvija 2020: par nākotnes izaicinājumiem sabiedrībai un valstij", kura viena no autorēm bija politoloģe, asociētā profesore Daina Bāra. Pirms 10 gadiem viņa pētījusi Latvijas valsts pārvaldes optimālos modeļus, tai skaitā valdību stabilitātes rādītājus. "Valsts attīstība, vai tā būs bagāta vai nabadzīga, vai tā attīstīsies vai nē, lielā mērā ir atkarīga no tām institūcijām, ko veido valstī. Tātad, kā elites spēj izveidot attiecīgas institūcijas, tās nostiprināt un arī atrast līderus. Bet šiem līderiem ir jābūt ar kompetenci, ar pieredzi un zināšanām," sarunā atzīst Daina Bāra. Jūs 2008. gadā Universitātes pētījumā rakstījāt, ka Latvijā ir vērojama attiecībā uz valdību veidošanos tāda īpatnība, kāda nav citās Eiropas valstīs. Latvijas sabiedrībā, līdz ar to arī politiķu vidū pastāv uzskats, ka nav iespējams sadarboties kreisajiem un labējiem spēkiem. (..) Šodien ir 2025. gads. Un 30. oktobrī mēs redzējām Saeimā, ka Zaļo un zemnieku savienība kopā ar opozīcijas partijām - Nacionālo apvienību Apvienoto sarakstu un "Stabilitātei!" - spēja vienoties. No kurām daļu varam uzskatīt kā partijas, kuras sadarbojas vai eventuāli varētu sadarboties ar Krieviju. Vai mēs varam uzskatīt, ka šī īpatnība ar šo lēmumu Latvijas politikā mainījusies? Ja tas pirms 17 gadiem bija neiedomājami, tad šobrīd ir kaut kāda jauna robežšķirtne sākusies. Daina Bāra: Es esmu par to domājusi. Un 2008. gadā, kad rakstīju rakstus un skatījos, vairāk tomēr šis dalījums - kreisās un labējās - diemžēl bija ne visai pamatots. Mēs vienmēr kreisumu saistījām ar virzību un skatienu uz austrumiem, kas nav īsti precīzi. Toreiz tas dalījums tāds bija.  Šoreiz negribētu atbalstīt šo ideju, ka ZZS, Apvienotais saraksts, Nacionālā apvienība, "Stabilitātei!" un Latvija pirmajā vietā, ka tās skatās tikai uz austrumiem, tikai uz Krieviju. Šādu dalījumu tomēr es nepieņemtu, jo mums nav pierādījumu par to, ka šīs partijas, kas tagad ir apvienojušās, izņemot "Stabilitātei!", ka šīm partijām būtu reāli kontakti vai sadarbība ar Krieviju. Man, piemēram, nav tādu pierādījumu. Tā zināmā mērā ir tāda populistiska pieeja vai arī birku piekāršana. No otras puses, tas, ka šāda veida partijas vispār spēj sadarboties un vienoties, tas ir jautājums, kas prasa arī atbildi, kādēļ tā notiek? Daina Bāra: Tajā laikā, kad es tuvāk pētīju, arī atradu tādus pierādījumus, ka labējās, izcili labējās partijas un kreisās partijas noteiktos gadījumos var vienoties. Parasti gan tas notiek, ja ir jārisina kādi ekonomiski jautājumi. Tad ideoloģiskie skatījumi paliek ārpus. Šinī gadījumā, manuprāt, vairāk varam skatīties uz kaut kādu ideoloģisku pieeju, nevis ekonomisku.  Domāju, ka jebkurai no partijām būtu vairāk jādomā par tautsaimniecības attīstību, ekonomisko attīstību. Šinī brīdī, kad ir ļoti sarežģīta situācija valstī tautsaimniecības ekonomiskajā attīstībā, starptautiskajā situācijā, es uzskatu, ka tas tomēr ir mazsvarīgāks jautājums [Stambulas konvencija]. Tas ir jāprasa pašam partijā, kāpēc, vēlreiz saku, šinī brīdī tika izvirzīts šāds jautājums. Atļaušos teikt, ka tas nāk par labu gan vienai pusei, gan otrai pusei. Un atkal, aizejot prom no jautājumiem, kas Latvijai tiešām ir svarīgi. Jūs esat arī pētījusi koalīciju veidošanās aspektus. Ja mēs analizētu to, kas notiek šobrīd, vai, jūsuprāt, var pastāvēt, piemēram, mazākuma koalīcija, ja tāda rastos pēc Stambulas konvencijas balsojuma?  Daina Bāra: Katrā ziņā šeit ir viens ļoti svarīgs moments - spēja sadarboties, spēja atrast kopīgo mērķi, lai virzītos uz priekšu. Bet mums ir viena lieta, ka politiskās partijas grib iegūt varu. Viss ir par varu. Reāli varu var realizēt caur valdību.  Jūs domājat - pozīcijas un pozīcijas spēja sadarboties? Daina Bāra: Ne tikai. Ja mazākuma valdība, tad protams, pozīcijas un opozīcijas, kādas mums ir bijušas diezgan daudz mazākuma valdības. Bet valdības stabilitāte, noturība ir arī atkarīga no tā, kā valdība iekšienē spēj sadarboties; kā politiskie spēki, kas ir veidojuši valdību, spēj sadarboties, noteikt kopēju mērķi un to īstenot. Un šinī gadījumā pēdējā laikā man nav radusies pārliecība, ka valdībām būtu vīzija par valsts attīstību, programma, kā attīstīties valstij. Viņi ir pieķērušies pie varas, kaut kādā mērā realizē, bet es nezinu, vai viņi tādā veidā var noturēt varu.  Tad nāk jautājums, ko es vispār domāju, ka nav liekams dienas kārtībā, jautājums par Stambulas konvenciju. Un tagad notiek vienkārši plūkšanās starp pozīciju un opozīciju. -- Daina Bāra ir politikas zinātnes profesore, iepriekš bijusi Latvijas Universitātes Politikas zinātnes bakalaura nodaļas vadītāja. Viņas zinātniskās un akadēmiskās intereses saistītas ar Latvijas politikas jautājumiem un valsts pāreju uz demokrātiju. Īpašu interesi savulaik pievērsa politikas zinātnes attīstībai.  Daina Bāra publicējusi rakstus un piedalījusies starptautiskajās konferencēs par aktualitātēm Latvijas pārejā uz demokrātiju, par izmaiņām Latvijas politikā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.  Akadēmiskās publikācijas: "Par Latvijas vēlēšanu sistēmu tranzītsituācijā. 1993.-1995. gads", "Latvijas valdības komunikācija labas pārvaldības kontekstā", "Latvija Eiropas Savienībā: jauni izaicinājumi politiskajām partijām pēc iestāšanās Eiropas Savienībā".   2015. gadā bija viena no ekspertēm priekšlikumu izstrādē Latvijas publiskās varas pilnveidošanai, no 2016. gada - arī Latvijas bijušā Valsts prezidenta Andra Bērziņa sekretāre.   

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Tartu universitātes Politisko pētījumu institūta lektori Leldi Luiku par demokrātijas kvalitāti Latvijā, populismu un Krievijas informatīvā kara izpausmēm Latvijas iekšpolitikā. Līdz Saeimas vēlēšanām ir palicis nepilns gads, un atsevišķas politiskās iniciatīvas publiskajā vidē ļauj domāt, ka vēlēšanu kampaņa ir nopietni sākusies. Uzticība pārstāvnieciskās demokrātijas institūcijai - Saeimai - piedzīvo pēc aptaujām un dažādiem apzīmējumiem zemāko līmeni šajā gadsimtā. Mēs dzirdam, ka liberālo demokrātiju satricinājums pasaulē turpināsies un varbūt pat sasniegs bīstamu pagrieziena punktu. Jautājums - kas mobilizē Latvijas elektorātu šobrīd, kādas tēmas, kopīgas vērtības vai idejas dod iespēju mobilizēt mūsu vēlētājus? Vai Latvijas elektorāts un vēlēšanu sistēma spētu izturēt tādu Krievijas līdzekļu investīciju vēlēšanu kampaņā, kādu tikko piedzīvoja Moldova? Populisma uzvaras gājiens. Vai pēc partiju reitingiem varam mērīt šāda veida ideju popularitāti, ko tās reprezentē? "Pasaulē un arī Latvijā aktivizējas un mobilizējas spēki demokrātiskajā arēnā, kuri ir principā vērsti uz pretdemokrātisku loģiku. Kas nozīmē visa vienādošanu, visa citādā izslēgšanu, dažādību uztveršanu kā draudu. Ideja par to, ka mums nav vajadzīgs kompromiss, mums ir vajadzīgs viens lēmums - tas ir viens ļoti vadošs piemērs tāda veida politikai. Tas ir process pasaulē un to var redzēt arī Latvijas politiskajās partijās," atzīst Lelde Luika. Augusta beigās parādījās ziņa, ka tikai 13% Latvijas respondentu uzskata, ka tagadējā Saeima strādā labāk par iepriekšējo, un divas trešdaļas aptaujāto tam nepiekrīt. Tā bija SKDS aptauja. Pēdējos gados iedzīvotāju attieksme pret Saeimu ir bijusi ļoti kritiska, bet tieši pēdējās aptaujas liecina, ka Saeimas darba vērtējums ir viens no zemākajiem šajā gadsimt. Tāpat nule bija publicēts pētījums par valdības darbu, kur 39% aptaujāto atbild, ka izjūt pesimismu. Tā ir jau tendence, ka Latvijas neuzticība reprezentatīvās demokrātijas institūcijām ir zema kopš Latvijas atjaunošanas. Otrs jautājums, kas ir šobrīd pārstāvnieciskās demokrātijas problēma, jo virsraksti, ka ir zemākā uzticība šajā gadsimtā, patiesībā mums neko nepasaka.  Lelde Luika: No vienas puses, es domāju, nav nepieklājīgi runāt par uzticēšanās krīzi. Kaut kādā ziņā tā vienmēr tiek fonā minēta, bet vai ir kādi aktīvi pasākuma vai aktīvas rīcības, lai to mazinātu, lai vispār par to publiski diskutētu? Manuprāt, dziļas publiskas diskusijas par šo jautājumu nav bijušas. Tas ir atstāts kā savā ziņā daļa politiskās kultūras. Tā ir, mums ir zema uzticēšanās Saeimai un zema uzticēšanās valdībai. Lai mēs varētu saprast cēloņus, ne tikai minēt, mums būtu vajadzīgas daudz vairāk publiskas diskusijas par šo un daudz vairāk minējumu par iemesliem, kāpēc tas tā ir. Bet jūsu doktora disertācija bija par tēmu, kāda ir pārstāvniecisko demokrātiju loma dažādās demokrātijas teorijās, un viens no jautājumiem bija, ka tiek meklēti alternatīvi veidi, kā šai demokrātijai izpausties, ka tiek meklēti tiešās demokrātijas formāti.  Lelde Luika: Viens no biežākajiem iemesliem, ko min, kāpēc Latvijā, kā arī citās postpadomju valstīs vai Centrāleiropā, Austrumeiropā ir zema uzticēšanās, ir tādēļ, ka cilvēki neiesaistās politikā, viņi ir pasīvi, viņi neiesaistās dažādās organizācijās. Šī demokrātiskā kultūra nav pietiekami attīstīta.  Mans sākumpunkts bija cits. Skatoties uz to, cik aktīvi cilvēki iesaistās referendumos, parakstu vākšanās. Referendumu skaits Latvijā ir tāds, ko nevar īsti salīdzinot ar citām valstīm, vairāk līdz 2012. gadam, kad mainījās referenduma parakstu vākšanas noteikumi. Bet pirmo 20 gadu laikā mums bija, manuprāt, astoņi referendumi, neskaitāmas parakstu vākšanas. Tad pēc 2011. gada to pārņēma "Mana balss" kā veidu, kā sabiedrībai tieši iesaistīties lēmumu pieņemšanā.  Es skatījos no ideju vēstures un politisko diskursu, un politisko subjektivitāšu konstruēšanas puses, un mans secinājums bija, ka demokrātija Latvijā tiek pamatā asociēta ar tiešu iesaistīšanos lēmumos vai tiešu iesaistīšanos, ka mana dalība ir tā, kas novedīs pie politiska lēmuma pieņemšanas vai nē. Un reprezentācijai - pārstāvju grupām, interešu grupām vai citam modelim, kas mums ir reprezentatīvajā politikā, tam nav tik pozitīva asociācija kā šai tiešajai dalībai demokrātijā. Jūs gribat teikt, ka Latvijā tendence ir tāda, ka vēlēšanās elektorāts nobalso par "Vienotību", Nacionālo apvienību, Zemnieku savienību  vai "Stabilitāti", bet pēc tam šī identifikācija ar šo manu balsojumu pazūd pēc būtības. Lelde Luika: Jā, tā var teikt. Arī "Mana balss" uzstādījums ir, ka ir iespēja ietekmēt ne tikai vēlēšanās, bet arī visu četru gadu laikā. Arī reprezentatīvā politika paredz iesaistīšanos visu četru gadu laikā un ne tikai tiešās demokrātijas mehānismos, bet arī citos veidos.  Demokrātiska rīcība ir nevis tā, kura veido interešu grupu un mēģina caur politiski formālajām institūcijām meklēt savu interešu aizstāvību, bet tā, kur es tieši varu parakstīties vai iet arī protestā. Šīs abas formas ir pozitīvas, neviena nav sliktāka nekā otra, bet, ja viena ir daudz augstāk novērtēta nekā otra, tad tas rada disbalansu.  Mums ir arī jādomā par to, vai gribam vairāk veicināt esošās politiskās sistēmas ietvaros vairāk demokrātiskās inovācijas, kur cilvēki var tieši piedalīties, tādā veidā radot šo sajūtu, ka viņi piedalās vairāk lēmumu pieņemšanas procesā. Piemēram, municipālie budžeti, kur cilvēki var izvēlēties, kam tiks novirzīti līdzekļi. Tas ir viens piemērs.  Bet arī formālās sistēmas ietvaros jāveido vairāk tāda veida politiskie mehānismi, kur cilvēki var iesaistīties tieši. No otras puses, stiprināt arī šo reprezentatīvās demokrātijas ideju, reprezentatīvās politikas ideju vienkārši stājoties partijās, esot vairāk aktīviem dalībniekiem partijās un arī dažāda veida interešu pārstāvniecības organizācijās, sākot ar apkaimju biedrībām, dažāda veida citām interešu grupām.  Tas arī no tādas ideju vēstures perspektīvas man šķiet interesanti, ka mums šīs biedrības ir bijušas tik ļoti fundamentālas valstiskuma veidošanā. Man nav skaidrs, un es domāju, ka mums ir arī vajadzīga vairāk pētniecība par to, kāpēc šī tradīcija nav turpinājusies vai izvērsusies arī vairāk caur reprezentatīvu politiku. -- Lelde Luika ir politikas zinātniece, Tartu Universitātes politikas zinātnes lektore. Studējusi Vidzemes augstskolā, Tartu Universitātē Igaunijā, politikas filozofiju Lēvenes universitātē Beļģijā un Sodertornas universitātē Zviedrijā. 2023. gadā aizstāvējusi doktora grādu politikas zinātnē par tēmu "Pārvērtējot pārstāvniecisko institūciju lomu radikālās demokrātijas teorijā: mācības no demokrātiskās identitātes veidošanās Latvijā". Par disertāciju ieguva arī Igaunijas Zinātnes padomes balvu un Igaunijas parlamenta speciālbalvu. Viņas pētniecības lauks ir demokrātijas teorijas, politikas, kultūras teorijas un politisko identitāšu diskurss Latvijā.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar laikraksta "Financial Times" komentētāju Edvardu Lūsu (Edward Luce) par ģeopolitisko atriebību, jaunā aukstā kara veidošanos, rietumu liberālās demokrātijas norietu un to, vai Putins uzbruks NATO. Šogad Rīgā Jesaja Berlina piemiņas lekciju lasīja britu žurnālists, laikraksta "Financial Times" galvenais ASV komentētājs Edvards Lūss, kurš 2025. gadā izdeva grāmatu par ASV aukstā kara stratēģi Zbigņevu Bžezinski. Par viņu Lūsam bieži prasa, kā Bžezinskis domātu par vienu vai otru starptautiskās politikas aspektu šodien. Bžezinskis skaidri apzinājās, ka vēsture nekad nebeidzas un vara neieredz vakuumu.  Savā lekcijā Rīgā Lūss runāja par to, ka ASV atkāpjas no tās pasaules kārtības, kura pati reiz izveidoja, un ka lielvaru konkurence atgriežas, radot jautājumu, vai Rietumu spēja domāt un rīkoties stratēģiski izsīkst. Par to arī šoreiz saruna raidījumā. Jūs iesākāt savu paneļdiskusiju Rīgas konferencē ar jautājumu par to, ko pēdējā laikā darījusi Krievija un kā mēs to varētu apturēt. Jūs teicāt, ka šobrīd daudz izteiktāk  nekā iepriekš pieredzam hibrīdkara izpausmes. Bieži dzirdam "tas nav īsti karš, bet nav arī miers". Varētu domāt, ka problēma ir terminoloģijā. Kā jums šķiet, kāpēc mums ir tik grūti definēt notiekošo? Edvards Lūss: Domāju, ka visiem šiem terminiem – pelēkā zona, hibrīdkarš, nekonvencionālais karš, "nedz miers, nedz karš" – izaicinājumu met krievu daudzveidīgā darbošanās. Ir tādas darbības, ko iespējams ticami noliegt – piemēram, dezinformācijā. Mēs jau paši ražojam tik daudz dezinformācijas, ka krievu artavu šajā laukā ir diezgan grūti precīzi nošķirt un pateikt: "Šis pārstāv naidīgos spēkus." Jo mēs paši ražojam tik daudz mēslu, ja atvainosiet šādu izteicienu. Un, protams, pastāv arī īsta kara definīcija. Tas ir tas, ko pieredz ukraiņi. Mēs nepieredzam to, ko pieredz ukraiņi, un būtu visai ekstravaganti teikt, ka mēs karojam pret Krieviju. Tāpat arī nebūtu pareizi teikt, ka mēs esam lielvaru karā pret Krieviju. Mēs atbalstām valsti, kura cīnās par savu neatkarību, un Krievija izmanto nekonvencionālus, dažkārt ticami noliedzamus līdzekļus, lai mūs sašūpotu, dara visu iespējamo, lai šķeltu, radītu apjukumu un nesaskaņas Rietumvalstu starpā un to iekšienē. Man nav viena konkrēta termina angļu valodā, ar kuru aprakstīt Putina darbību. Es vēlētos, kaut varētu pateikt ko precīzāku par "pelēko zonu", hibrīdkaru un visu pārējo, taču tas nu ir mūsu pašreizējais vārdu krājums. Kāpēc Donalds Tramps pēkšņi ir aptvēris Ukrainas svarīgumu? Vai tas noticis pēc Aļaskas? Kāpēc tas noticis tik vēlu? Edvards Lūss: Jūs pieņemat, ka viņš turpinās apzināties Ukrainas svarīgumu. Pēdējo 10 mēnešu laikā viņš vairākkārt uz īsu brīdi ir mainījis savas domas par labu Ukrainai. Parasti tā bijusi reakcija uz to, ka Putins patiesi pazemojis Trampu. Publiski pazemojis, pastiprinot dronu, raķešu un citus uzbrukumus. Tai skaitā pret Ukrainas civiliedzīvotājiem. Tas noticis 72, 96 stundu laikā pēc tam, kad Tramps ir aicinājis uz uguns pārtraukšanu no Krievijas puses.  Psiholoģija ir svarīgs faktors visiem līderiem, un it īpaši Trampam. Viņam nepatīk, ka viņu pazemo. Lai arī viņš apbrīno – atklāti apbrīno un apskauž Putinu –, Putins viņu pazemo. Un es domāju, ka te tiešām vienkāršākais skaidrojums ir vistrāpīgākais. Taču, vai šī pārslēgšanās uz Ukrainas pusi, paraudzīšanās uz situāciju vairāk no Ukrainas perspektīvas būs ilgstoša – tas ir pavisam cits jautājums. Esmu skeptisks. Jūs, protams, esat pētījis Kisindžera stratēģiju attiecībā uz Padomju Savienību vai Krieviju un arī Bžezinski. Vai varam salīdzināt tā laika ASV stratēģiju pret Krieviju ar Trampa stratēģiju šobrīd?  Edvards Lūss: Jā, tie bija ļoti atšķirīgi [Kisindžers un Bžezinskis]. Tomēr pastāv virspusēja līdzība starp Kisindžera reālistisko pieeju aukstajam karam, kas būtībā pieņēma, ka Padomju Savienības iekšējās norises ir Padomju Savienības darīšana un ka Maskavai pastāv tās leģitīmā interešu sfēra. Tas, ko Tramps domā par Krieviju, tāpat arī Ķīnu – viņš pieņem to, ka šīm valstīm ir katrai savs lauciņš, katrai sava interešu sfēra. Tieši tāpat kā viņš pasludina Amerikas rietumu interešu sfēru – "šis ir mūsu lauciņš". Tomēr Kisindžers ir krietni lokanāks, izglītotāks un daudzpusīgāks, nekā Tramps. Turklāt Kisindžera definīcija karam… Atvainojiet, Kisindžera definīcija mieram – viņš to aizņēmies no vācu filozofa Imanuela Kanta –, ir sekojoša: miers vienkārši ir kara neesamība. Un, domāju, ka šī pieeja mums, kas cenšas definēt pašreiz notiekošo, ir ļoti noderīga. Tāpēc, ka tā nav specifiska un tā ir reālistiska. "Miers ir kara neesamība". Tas, protams, norāda uz karu kā pa pusei dabisku cilvēka stāvokli. Lasīju, ka jūs skaidrojat pašreizējo situāciju kā ģeopolitiko atriebību. Vai jūs varētu paskaidrot, kas ir šie atriebības aspekti? Edvards Lūss: Mēs, ne Latvijā un ne Baltijas valstīs, taču mēs – īpaši angliski runājošajos Rietumos – iekritām uz neapdomīgo ideju, ka, aukstajam karam beidzoties, vēsture kaut kādā veidā tika atcelta. Un, ka mūsu starpā nav nekādu lielu ideoloģisku nesaskaņu, tādējādi nav jārēķinās ne ar kādiem lieliem konfliktiem. Ka ģeopolitikas ēra ir beigusies. Un 90. gados mums bija aptuveni desmit gadu, ko Amerikā tagad dēvē par "atpūtu no vēstures". Tad nāca 11. septembris, un tā bija ģeopolitikas atgriešanās, vēstures atgriešanās. Atgriešanās pie tā domāšanas veida. Nedomāju, ka Latvijai 90.gados bija atvaļinājums, es aprakstu tikai Vašingtonas ārlietu politiku.  "Ģeopolitikas atriebība" ir vienkārši atgriešanās pie dabiskā cilvēku "status quo", proti, pie konflikta starp nācijām. Un šis konflikts var būt bruņots vai nebruņots, taču tā ir konkurence, sāncensība starp lielvarām, uzlecošām lielvarām, norietošām lielvarām, lielvarām viduspozīcijā – tāds kā dabisks stāvoklis. Es saku "atriebība", jo šī ir īpaši nestabila un ātri uzliesmojoša globālā aina. Atšķirībā no aukstā kara, kas bija bipolāra pasaule: Maskavas pasaule un Vašingtonas pasaule.  Šobrīd mēs esam multipolārā pasaulē, kas ir daudz neparedzamāka, un pasaules kārtības noteikumi, ko izveidoja ASV, – amerikāņu radītā kārtība pasaulē pēc Otrā pasaules kara – tagad ir kas tāds, ko pati Amerika prezidenta Trampa vadībā noliedz. Šī ir ārkārtīgi dinamiski nestabila situācija, tāpēc es izmantoju terminu "ģeopolitikas atriebība". Edvards Lūss ir laikraksta "Financial Times" ASV redaktors, iepriekš bijis "Financial Times" Vašingtonas biroja vadītājs un kapitāla tirgus redaktors, kā arī ASV finanšu ministra Lorensa Samersa runu rakstīājs prezidenta Klintona administrācijā. Viņš ir trīs plaši novērtētu grāmatu autors "Laiks sākt domāt. Amerika lejupslīdes laikmetā", kas iznāca 2012. gadā, 2017. gadā iznāca viņa grāmata "Rietumu liberālisma atkāpšanās", bet 2025. gadā – "Zbigņeva Bžezinska dzīve. Amerikas lielvaras pravietis".  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar laikraksta "Financial Times" komentētāju Edvardu Lūsu (Edward Luce) par ģeopolitisko atriebību, jaunā aukstā kara veidošanos, rietumu liberālās demokrātijas norietu un to, vai Putins uzbruks NATO.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas vēstnieku Ukrainā Andreju Pildegoviču par dronu karu un Ukrainas frontes līnijām, Angelas Merkeles izteikumiem Krievijas informatīvā kara fonā, kā arī par to, kad Donalds Tramps varētu iegūt Nobela Miera prēmiju. Krievijas sabotāžas operāciju pieaugums Eiropā; Ukrainas uzbrukumi Krievijas enerģētikas uzņēmumiem; iespējams, prokremlisks vēlēšanu iznākums Čehijā; kampaņa pret Latvijas ārlietu ministri par Latvijas pozīciju Krievijas oligarhu paturēšanā Eiropas Savienības sankciju sarakstā; Donalda Trampa kampaņa par Nobela Miera prēmiju; Somijas prezidents Baltajā namā; vairāk nekā 1300 dienu ilgs karš Ukrainā. Iespējams, ka uzbrukumi Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām mainījis arī Trampa domas par kara perspektīvu. Jaunā nedrošība. Par to raidījumā saruna ar Latvijas diplomātu, Latvijas vēstnieku Ukrainā Andreju Pildegoviču.  Esam regulāri dzirdējuši dažādus viedokļus - karš žurnālistu acīm, karš politiķu acīm, karš mediķu acīm. Kad jūs devāties strādāt uz Ukrainu, teicāt, ka mūsu diplomātijā tas ir viens no vissvarīgākajiem virzieniem šobrīd. Kas ir tā specifika, kādā veidā diplomātija piedalās vai redz šo kara procesu?  Andrejs Pildegovičs: Esmu Kijivā jau kops šā gada augusta beigām. Aiz muguras ir sešas pirmās nedēļas. Un pirmajās dienās, pirmajās nedēļās cenšos pēc iespējas vairāk redzēt, dzirdēt, runāt ar ukraiņiem. Apmeklēju vairākus reģionus ārpus Kijivas, pabiju arī bēdīgi slavenajā Bučā, esmu bijis divreiz Čerņihivas apgabalā Ukrainas ziemeļaustrumos. Esmu bijis Sumos, kas ir vistālāk uz ziemeļaustrumiem izvirzītais reģions no centrālās Ukrainas. Viņņicu apmeklēju, kur atrodas arī Ukrainas gaisa spēku štābs, un Ļvivas apgabala valsts rietumos. Vēl neesmu bijis dienvidos, bet kopumā priekšstats par Ukrainu, kas ir teritorijas ziņā lielākā Eiropas valsts, man ir izveidojies skaidrāks.  Mēs esam kara ceturtajā gadā, ukraiņi jau runā diezgan atklāti par to, ka šī kara ilgums varētu pārsniegt Otrā pasaules kara garumu, un, protams, ka šā kara slodzi uz iedzīvotājiem var redzēt ar neapbruņotu aci. Ukrainai iet cauri ļoti sarežģītam posmam, ir ļoti daudz ciešanu, ļoti daudz personīgo, fizisko, garīgo traumu, pārdzīvojumu. Arī iedzīvotāju skaits ir būtiski samazinājies, šobrīd ir apmēram 28 miljoni iedzīvotāju šajā valstī, agrāk bija tuvu 40 miljoniem.  Bet par spīti Krievijas agresijai, es redzu, ka Ukrainas tauta cīnās, Ukrainas armija karo drosmīgi un inovatīvi. Ukrainas politiskā apņēmība ir ļoti stingra attiecībā uz valsts teritoriālo integritāti, uz valsts nemainīgo rietumniecisko ārpolitisko kursu. Var redzēt, ka par spīti visām ciešanām, ukraiņi ir noskaņoti sargāt savu valstiskumu, savu savu neatkarību.  Protams, es jūtu, ka stāvoklis katrā reģionā ir savādāks. Ja runājam par ziemeļaustrumiem, šie reģioni visvairāk izjūt uzbrukumus spēkstacijām, energo infrastruktūrai, kritiskai infrastruktūrai. Es runāju ar vienu no gubernatoriem, viņš skaidroja, ka viņam svarīgs uzdevums ir, kā pasargāt kombainus no dronu uzbrukumiem, jo tehnika ir ļoti dārga. Šobrīd ražas novākšanas laiks, un viņš cīnās ar tiem prozaiskām lietām, kā nosargāt tehniku un panākt to, lai ekonomika attīstītos un raža neietu zudumā.  Ir reģioni valsts vidienē, valsts rietumos, kas ir nosacīti vēl ir aizmugurē, kur ekonomika ir stabilāka, kur var redzēt, ka ienāk arī investīcijas. Šī valsts daļa dzīvo salīdzinoši mierīgāku dzīvi.  Protams, jūtam ka mainās kara gaita. Ja pirmie divi gadi bija klasiska karadarbība, kas vairāk atgādināja Pirmo un Otro pasaules karu, tad šobrīd faktiski par 95% ir karš starp bezpilotu lidaparātiem, starp droniem. Šīs tehnoloģijas attīstās ārkārtīgi strauji abām pusēm. Faktiski nosacītajā frontes līnijā, kas ir apmēram 20-30 kilometru plata karadarbības josla, būtībā notiek sadursmes tieši dronu sistēmām. Mēs esam redzējuši pēdējās nedēļās, ka mēdz būt tādas mierīgākas dienas, un tad seko plaši kombinēti uzbrukumi, kuros Krievijas puse izmanto simtiem dronu, kā arī gan spārnotās, gan ballistiskās raķetes. Jūs sakāt, ka pirmie divi kara gadi bija sakņoti Pirmā un Otrā pasaules kara konvencionālajā kara izpratnē, stratēģijā, ja šobrīd ir sācies dronu vai bezpilota lidaparātu karš, vai ir iespējamas kādas stratēģiskas prognozes, kā tas turpināsies, cik ilgi turpināsies? Andrejs Pildegovičs: Kristāla bumbas noteikti mums nav. Mēs arī nevaram apgalvot, ka, tehnoloģijām mainoties, šis karš būs mazāk asiņains. Faktiski Krievijas karaspēka zaudējumi frontē joprojām ir ļoti augsti. Protams, arī ukraiņi aizstāvoties cieš zaudējumus. Bet pēdējo mēnešu specifika ir tā, ka ļoti plaši tiek izmantoti tālās darbības droni. Droni tiek izmantoti gan izlūkošanai, gan ar droniem tiek likvidēti droni, parādās vēl plašāk dažāda izmēra droni abās pusēs, un notiek ļoti aktīva tehnoloģiska sāncensība no abām pusēm.  Ukraiņi noteikti ir viena no attīstītākajām valstīm šajā ziņā, protams, arī mēs Rietumos cenšamies viņus atbalstīt. Bet jāsaka, ka arī pretējā puse, arī Krievija iegulda milzīgus resursus aizsardzībā, publiski pieejamie dati rāda, ka vismaz ceturtdaļa Krievijas budžeta ir veltīta aizsardzībai un šai agresijai.  Es ticu tam, ka ASV prezidents un arī viņa administrācijas pārstāvji mēģina piespiest prezidentu Putinu uguns pārtraukšanai un diplomātiskā procesa uzsākšanai. Mēs zinām, ka bijušas tikšanās, mēs zinām par zvaniem, bet mums pieejamā informācija un arī tie pēdējie Putina paziņojumi, kas bija Sočos Valdaja foruma laikā, tie skaidri apstiprina, ka Krievija nemaina savus mērķus un savus uzdevumu. Ir tiesa, ka atšķirībā no 2022., 2023. un 2024. gada izmaiņas frontes līnijā nav tik izteiktas. Taisnība, ka netiek izmantotas tik plaši mehanizētās vienības, bet tas notiek pirmām kārtām tāpēc, ka ukraiņi ļoti sīvi un sīksti aizstāvas, un, otrkārt, tieši ar šo tehnoloģisko attīstību, ka droni un raķetes spēj iznīcināt mehanizētās vienības. Līdz ar to nu Krievija īsti nespēja pavirzīties uz priekšu, lai kā viņi gribētu. -- Andrejs Pildegovičs ir latviešu diplomāts, pašlaik Latvijas vēstnieks Ukrainā, iepriekš darbojies kā Latvijas kandidatūras ANO Drošības padomē sekretariāta speciālo uzdevumu vēstnieks un sekretariāta vadītājs, kā arī bijis Latvijas pastāvīgais pārstāvis ANO 2018. gadā.  No 1988. līdz 1994. gadam studējis ķīniešu valodu un Ķīnas vēsturi Pēterburgas universitātē un Pekinas Svešvalodu institūtā. 1994. gadā sāka strādāt par ierēdni Ārlietu ministrijā, 1995. gadā apguva diplomātijas specialitāti Stenforda universitātes Hūvera institūtā, pēc papildināšanās ārlietu dienestu specialitātē, arī Oksfordas universitātē. Vēlāk vadīja Ārlietu ministrijas Āzijas un Āfrikas nodaļu. 2000. gadā sāka strādāt Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kancelejā un līdz 2006. gadam pie Valsts prezidentes padomnieks ārlietu jautājumos. Savulaik bijis arī Latvijas vēstnieks ASV. 

Raidījumā Brīvības bulvāris intervija ar Oksfordas universitātes profesoru Čārlzu Spensu par zinātnieka pētniecisko brīvību, politiku un gastronomiju, kā arī nākotnes ēšanas paradumiem un to saistību ar sociālām izmaiņām. Pēdējā laikā Latvijas publiskajā politiskajā telpā no jauna atgriezies jautājums par zinātnieka brīvību. Tajā skaitā zinātnieka politisko brīvību un to, vai politiķi drīkst kritizēt pētījumu nozīmi. Pirms nedēļas Mākslu un kultūras universitāšu padome iestājās pret uzbrukumiem akadēmiskajai brīvībai, reaģējot uz politiķu izvērsto kritiku nākotnē iecerēto pētījumu tēmās.  Kad septembra sākumā Latvijas Zinātnes padome izziņoja 56 jaunus fundamentālo un lietišķo pētījumu projektus, kas saņems valsts atbalstu, atsevišķas personas, piebalsojot virknei partiju, publiski metās kritizēt daļu iecerēto pētījumu kā nevajadzīgu naudas tērēšanu un ideoloģiski nepieņemamu. Raidījumā saruna ar vienu no pēdējo simts gadu nozīmīgākajiem britu zinātniekiem, Oksfordas Universitātes profesoru Čārlzu Spensu (Charles Spence), kurš pēta cilvēku maņas. Pētījumi šajā jomā palīdzot saprast, kā veidojas vienota uztvere, akcentējot zinātnes pašreizējo izpratni par saiknēm starp cilvēku maņām un to, kā šie secinājumi pielietojami mākslas pasaulē, dizainā, garšas uztveres un gastronomiskās uztveres nozarēs, kā arī jaunā virzienā - maņu mārketingā.  Nesen jūs Latvijas Universitātē lasījāt lekciju "Korespondences: savienojot maņas pāri laikam un telpai, ieteikumi zinātnei, mākslai un dizainam". Šobrīd Latvijā ir parādījusies jauna politiskā diskusija par zinātnieku izpētes tēmām. Tas, protams, aktualizē jautājumus par pētnieciskā darba brīvību, to, cik brīvam jābūt pētniekam? Kādas saistības vieno Jūsu pētniecisko darbu un politiķus? Čārlzs Spenss: Man ir paveicies, jo šķiet, ka esmu brīvs darīt lielākoties visu, ko vēlos. Protams, ir dažādi šķēršļi, kas jāpārvar. Tas attiecas uz izpētes vispārējo ietekmīgumu. Mums Apvienotajā Karalistē arvien mazāk rūp konkrētas disciplīnas. Tiek sagaidīts pētniecisks darbs, kas runā pats par sevi, pamatodams tā nepieciešamību ar atstāto iespaidu uz plašāku sabiedrību. Tas ir vispārīgs novērojums. Protams, konkrētās disciplīnās ir grūtāk, piemēram, filozofijā. Kā tajā nodemonstrēt ietekmi uz sabiedrību, salīdzinot ar psiholoģiju? Pats vienmēr esmu interesējies par praktiskām, reālās pasaules problēmām, taču pat tad vienmēr ir vieta akadēmiskai brīvībai. Manuprāt, ir svarīgi sekot paša zinātkārei. Tas mani motivē, liek kustēties uz priekšu. Ja to atņem, vietā dodot konkrētus norādījumus par to, kas jāpēta, tad tas kļūst par darbu, nevis izpriecu. Tāpēc brīvība ir jāaizsargā. Vai ir iespējams, ka Apvienotajā Karalistē politiķi apspriestu, kas būtu jāpēta zinātniekiem? Vai finanšu ministrs spētu izlemt, ka gastrofizika ir nepieciešama, vai arī nav? Čārlzs Spenss: Es domāju, ka to cieši pārrauga. Varbūt netiek uzspiests konkrēts darbības modelis - "darīsiet šo, nedarīsiet to, kāpēc vispār kāds šo pēta?" Iespējams, tādas runas klīst par mediju studijām vai ko tamlīdzīgu. Tomēr kopumā akadēmiskam darbam būtu sevi jāpierāda, jāpamato pašam. (..) Universitātēs tiek ieguldīta milzu nauda – ir jāpierāda, ka šie resursi netiek izšķiesti. To, ka nauda ir lieti iztērēta var pierādīt, sasaistot izpētes rezultātus ar plašākiem procesiem sabiedrībā. Ja to nespējat, tad viņi [valdība] teiks: kāpēc piešķiram jums finansējumu? Iespējams, viņi to atstās pašu institūciju ziņā – izlemt, kādus tematus ir vērts izpētīt. Taču ir bijušas disciplīnas, kas tiek masveidā slēgtas izpētei, universitātēm cenšoties optimizēt darbības modeli, kļūt efektīvākām. Dažos gadījumos, nav loģiski, ka katra valsts universitāte pasniedz visus priekšmetus. Jūsu pētījumi balstīti uz multisensoro uztveri, jūs pētāt, kā mūsu smadzenes pārstrādā informāciju, ko uzņem ar dažādu maņu palīdzību. Kā jūs nolēmāt pētīt tieši šo zinātnes lauku? Čarlzs Spenss: Pilnīgi netīšām, līdzīgi kā ar visu manu karjeru. 80. gadu beigās biju students Oksfordā, veicu projektu par kaut ko, taču atstāju tā pabeigšanu uz termiņa beigām. Nespēju tajā ieguldīties, strādāt pie tā. Kādam dīdžejam bija salūzis televizors un bija novērojama interesanta uztveres ilūzija. Kad filma sākās, kasete tika ievietota atskaņotājā, sākotnēji viss bija labi - bija redzami titri, viss izklausījās labi, skaņa plūda no dīdžeja galda, nevis no televizora. Kad pirmais tēls filmā sāka runāt, parādījās nobīde starp skaņu un attēlu, runātais teksts nāca no vienas puses, kustīgās lūpas ekrānā - no citas. Pēc pāris sekundēm, smadzenes izveidoja savienojumu starp skaņu un attēlu, lai šķistu, ka dialogs nāk no tās pašas vietas, no kuras redzama tēlu saruna. Viss atkal bija kārtībā. Tā bija uztveres ilūzija starp dzirdi un redzi. Daži no maniem pirmajiem eksperimentiem bija saistīti ar televizoru sabojāšanu, skaņas aparatūras pārvietošanu; skatījos, kad un uz ko cilvēkiem bija viegli vai grūti koncentrēties.  Kopš tā laika, redzei un dzirdei esmu pievienojis arī pārējās maņas - tausti, garšu, ožu, sāpes. Vienmēr domāju: "Kā šis varētu noderēt reālajā pasaulei?"  Mani vecāki nekad negāja augstskolā, īsti neizprot akadēmiskās aprindas. "Viņi tev maksā, lai darītu tieši ko?" viņi vaicā. "Kā tu to vari pamatot?"  Man ir svarīgi spēt laboratorijā atklātos faktus par maņām un uztveri pielietot, piemēram, mašīnu brīdinājuma signālu izstrādē vai krāsās, kas cilvēkos veicina produktivitāti, vai ēdienos, kas ir veselīgi, taču tāpat garšo labi. Vai ir viegli izskaidrot, kas ir gastrofizika? Čārlzs Spenss: Man tā šķiet, jā. Tā ir gastronomijas un psihofizikas kombinācija. Ar gastronomiju šajā gadījumā domāju patīkamas ēšanas pieredzes, jo ir daudz ēdiena zinātnieku, kas strādā ēdiena ražošanas uzņēmumos, pārbauda, cik daudz zivju barības var izbarot vistām, pirms pircējs to spēj sagaršot filejā. Tā ir ēdiena zinātne, garlaicīgas lietas. Gastronomija saistās ar labiem ēdieniem un dzērieniem, kurus gribu zinātniski izpētīt. Psihofizika ir sistemātiska maņu zinātne, kuras ietvaros, cilvēkiem piedāvājot izvēlēties starp izvēlētu krāsu, skaņu vai garšu kopu, censties izprast, kas tieši motivē viņu izvēli, atmiņu un uzvedību. Nevis vienkārši to, ko viņi saka, ka izvēlas. Apvienojot šīs abas disciplīnas, rodas zinātniska ēdāja prāta izpēte. Tā ir nepieciešama, jo pēdējos 40 gadus izplatās molekulārā gastronomija, modernisma virtuve. Tā bija ievērojama kustība gastronomijas pasaulē. Tas viss balstījās uz zinātni, taču tikai virtuves ietvaros. Sēnīšu, putu, rotācijas iztvaicētāju, ātro saldētāju zinātne; tekstūrvielu, mikroviļņu krāsns zinātne. Iespējams, jums tā nepatika, taču tā attiecās tikai uz virtuvi - neviens nedomāja par to, kas notiek ar pašu ēdāju. Vai tas nāk no šefpavāra vai ēdināšanas uzņēmuma? Jebkurā gadījumā - ēdiena garša tiek konstruēta mūsu smadzenēs. To veido tā izskats, skaņa, smarža, tauste, garša. Šeit psihologam, kas interesējas par ēdienu, ir, ko piebilst, palīdzot veidot izpētes ar mērķi izprast, vai tā ir ēdiena krāsa, kam ir nozīme, vai šķīvja krāsa, vai apkārtējā mūzika, vai piederumu svars, galda forma, garastāvoklis, ēdiena nosaukums ēdienkartē, cena, laikapstākļi? Katrs no šiem faktoriem ietekmē mūsu domas par ēdienu. Zinātniski pētot patīkamas ēšanas pieredzes, varam nonākt pie secinājumiem, kurus spējam nodot cilvēkiem, kas vakariņo mājās, vai ēdiena uzņēmumam, kas tirgo pārtiku lielveikalā, vai ātrās ēdināšanas vidē, vai jebkur citur. -- Profesors Čārlzs Spenss ir Oksfordas Universitātes Eksperimentālās psiholoģijas profesors, Šķērsmodālās uztveres laboratorijas vadītājs, viens no garšas izpētes pamatlicējiem mūsdienu zinātnē. Viņa pētījumi veltīti jautājumiem par to, kā dažādas maņas (redze, dzirde, oža, tauste un garša) ietekmē viena otru, un kā izmantot iegūtos zinātniskos rezultātus, lai uzlabotu dzīves kvalitāti. Vairāku gadu desmitu laikā prof. Spenss panācis nozīmīgu pavērsienu uztveres pētniecības jomā un izveidojis mūsdienu garšas pētniecības nozari. Daudzu asprātīgu pētījumu rezultātā viņš demonstrējis to, ka ēdiena garšu izšķiroši ietekmē skaņa, tauste un ēdiena izskats, kā estētiskais vērtējums ietekmē garšu, turklāt arī to, kā garša un citas maņas saistītas ar mūsu emocijām. Prof. Spensa ietekmē notikušas transformācijas vairākās zinātnes nozarēs: psiholoģijā, uztveres pētniecībā (īpaši – garšas un ožas pētniecībā), neirozinātnē, medicīnā, arhitektūrā, datorzinātnēs, pārtikas izpētē, dizainā, un citās jomās.  

Raidījumā Brīvības bulvāris intervija ar Oksfordas universitātes profesoru Čārlzu Spensu (Charles Spence) par zinātnieka pētniecisko brīvību, politiku un gastronomiju, kā arī nākotnes ēšanas paradumiem un to saistību ar sociālām izmaiņām. Pēdējā laikā Latvijas publiskajā politiskajā telpā no jauna atgriezies jautājums par zinātnieka brīvību. Tajā skaitā zinātnieka politisko brīvību un to, vai politiķi drīkst kritizēt pētījumu nozīmi. Pirms nedēļas Mākslu un kultūras universitāšu padome iestājās pret uzbrukumiem akadēmiskajai brīvībai, reaģējot uz politiķu izvērsto kritiku nākotnē iecerēto pētījumu tēmās.  Kad septembra sākumā Latvijas Zinātnes padome izziņoja 56 jaunus fundamentālo un lietišķo pētījumu projektus, kas saņems valsts atbalstu, atsevišķas personas, piebalsojot virknei partiju, publiski metās kritizēt daļu iecerēto pētījumu kā nevajadzīgu naudas tērēšanu un ideoloģiski nepieņemamu. Raidījumā saruna ar vienu no pēdējo simts gadu nozīmīgākajiem britu zinātniekiem, Oksfordas Universitātes profesoru Čārlzu Spensu, kurš pēta cilvēku maņas. Pētījumi šajā jomā palīdzot saprast, kā veidojas vienota uztvere, akcentējot zinātnes pašreizējo izpratni par saiknēm starp cilvēku maņām un to, kā šie secinājumi pielietojami mākslas pasaulē, dizainā, garšas uztveres un gastronomiskās uztveres nozarēs, kā arī jaunā virzienā - maņu mārketingā. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Kannu straptautiskā kino festivāla direktoru Tjerī Fremo (Thierry Frémaux) par kino un ģeopolitiku, māksliniecisko brīvību un politisko atbildību. Kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022.gada februārī pasaules kinematogrāfijā un filmu izplatīšanā īpaša uzmanība pievērsta Krievijas un Ukrainas un citu valstu autoru darbiem, kuri tieši vai pastarpināti runā par šī jaunā aukstā kara cēloņiem, ģeopolitisko kontekstu vai valstu reprezentāciju A klases kino festivālu līmenī.  Kino ir publiskās diplomātijas instruments, komunikācijas un arī hibrīdkara instruments, un visi šie instrumentu tiek sajaukti vienlaikus. Kara apstākļos kino kā mākslas un neatkarīga medija būtība ir apdraudēta, vai arī tikai ilūzija? Lielie Eiropas kino festivāli ir būtiska skatuve, kur šī maigā vara vai nekonvencionālo ieroču karš notiek. Par to saruna ar Kannu festivāla direktoru Tjerī Fremo. "Mēdz teikt, ka filmu veidotāji reprezentē pašreizējās pasaules redzējumu." Tā ir viena no jūsu tēzēm, ko vairakkārt esat teicis. Festivāla programmu sastādītāji katru gadu noskatās 2000 – 3000 filmu, vai varat aprakstīt, kas ir tā pasaule, vai ir iespējams aprakstīt, ko redzat jūs? Tjerī Fremo: Pirmkārt, jūtos privileģēts, ka varu strādāt ar oriģinālo, klasisko kino, ar "Lumiere", un strādāju Kannu kinofestivālā, kas pamatā saistās ar pašu jaunāko kino pasaulē. Vakardien sagatavoju pirmo potenciālo filmu sarakstu, kuras skatīsimies nākamajā ziemā, lai varētu izveidot festivāla programmu. Kino ir divas lietas, tas vienmēr ir par mūsu pasauli, lai arī kādas filmas būtu, un no kurienes nāktu – Rietumu pasaules, Āzijas, Āfrikas. Un, otra lieta – kino nekad nemainās, jau no pašas tā sākotnes. Ir labi apzināties, ka kino vienmēr cenšas paredzēt nākotni, taču nekad neaizmirst, no kurienes cēlies. Tas ir ļoti svarīgi mūsdienu pasaulē, ņemot vērā mākslīgo intelektu, tehnoloģisko pārmaiņu platformas, internetu, utt. Kino ir un paliek kino. Tas ir saglabājies tāds pats kā toreiz, kad Lumjērs to izgudroja. Jo tālāk virzāmies nākotnē un jo vairāk inovācijas skar vizuālo mākslu un attēlu kā tādu, jo svarīgāks būs kino. Lumjēra izgudrojums sastāvēja no divām daļām. Bija kino māksla un tehnika, taču bija arī kinoteātris. Tāpēc kino ir svarīgs mūsdienās. Pasaule, ko redzam filmās ir tā pati pasaule, balstīta uz vienu, individuālu  ideju. Kino, ja esat režisors, filmas veidotājs, jūs uzņematies atbildību par attēliem, ko rādāt. Ja vēlaties veidot filmu, tā ir jāparaksta, jūs esat tās autors. Mūsdienās, ir daudz attēlu, tūkstošiem, miljardiem attēlu, kam trūkst paraksta un, līdz ar to, jēgas. Kino vēl aizvien ir valoda, māksla, un veids, kā uz pasauli skatīties. Dažkārt filmu veidotājiem iesaka domāt filmām, kuras skatītāji gribēs redzēt pēc trim vai pieciem gadiem. Tjerī Fremo: Es nezinu un tas ir labi, neesam spējīgi paredzēt nākotni. Es pat nezinu, kas būs nākamgad. Pašlaik, viņi [kino veidotāji] pie tā strādā – filmē, raksta, montē. Redzēsim. Katru gadu ir citādi. Lai spētu izvērtēt vēsturi, jāapskata vismaz desmitgadi ilgs periods. Šogad nav īpaši spēcīgs gads kino, vismaz Kannās. Mums bija lieliskas filmas, taču kopējais ražošanas līmenis šogad vēl aizvien nav atkopies, iespējams, no pandēmijas. Taču esmu pārliecināts, ka kino ir atpakaļ. Jā, visdrīzāk, tas izriet no pieredzes pandēmijas laikā, ar dzīves, zināšanu trauslumu. Arī kā pilsonis uzskatu, ka pasaules savādais stāvoklis to ietekmē. 70 –80 gadu bez lielas karadarbības. Tas, kas notika Ukrainā vai Gazā, ir bēdīgi, tomēr tie ir izņēmumi, īpaši gadījumi.  Septembrī Francijā katru gadu notiek tas, ko saucam par "literāro jauno gadu". Ja ņemam šī gada labākās grāmatas, tās visas ir ļoti intīmas, skar personiskus jautājumus. Tēva vai mātes nāve – kaut kas tāds, kas ir romāns un dokumentāls darbs vienlaikus. Cilvēki koncentrējas uz sevi, ir iekšēji vērsti. Jā, atgriešanās pie sevis. Varbūt ne tāpēc, ka ir bail no pasaules, iespējams, domājat, ka neesat pietiekami augstā līmenī, lai runātu par pasauli. Varbūt sev nedodat tiesības runāt par to, ko nepārzināt. Daudzi cilvēki ir teikuši, ja runājat par šo vai to, jums ir jābūt daļai no tā. Ja neesat tam piederīgs, zogat. Tā ir jums nepiederoša stāsta zādzība. Tādēļ cilvēki atgriežas pie kā personiska, intīma, kas "pieder" viņiem.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar "Luminor" bankas ekonomistu un publicistu Pēteri Strautiņu par aizsardzības ekonomiku, ģeopolitiskajiem riskiem un investīcijām, eksportu uz Krieviju un enerģētiskās neatkarības risinājumiem. Nule kā Eiropas Parlaments apkopojis jaunākos Eirobarometra aptaujas rādītājus par pavasari. Aptauja par attieksmi pret Eiropas Savienības (ES) problēmām tika veikta 27 ES valstīs, gan par Eiropas Savienības lomu globālo problēmu risināšanā, ilgtermiņa budžetu, pilsoņu galvenajām prioritātēm un vērtībām. Par šo saruna ar ekonomikas analītiķi, publicistu un "Luminor" bankas galveno ekonomistu Pēteri Strautiņu.  Mēs redzam pēc šīs aptaujas, kas, no vienas puses, nav nekas jauns un pārsteidzošs, tomēr Eiropas Savienībā kopumā un tajā skaitā arī Latvijā diezgan daudz tiek sagaidīts no ES daudzgadu budžeta, kas stāsies spēkā 2027. gadā. Ir redzams, ka diezgan izteikta galvenā joma, kam pievērš uzmanību, ir aizsardzība un drošība. Ņemot vērā neskaidro ģeopolitisko situāciju, apmēram 68% no aptaujātajiem Eiropā kopumā, bet Latvijā vēl vairāk - 76% uzskata, ka Eiropas Savienībai jāspēlē būtiska loma savu iedzīvotāju aizsardzībā no globālām krīzēm un drošības riskiem. Tas ir samērā liels izaicinājums un uzstādījums tuvākajiem trīs līdz pieciem gadiem tam, kas notiks gan attiecībā uz ekonomikas attīstību, gan arī uz kopīgiem jautājumiem ne tikai Eiropā, bet arī Latvijā. Pēteris Strautiņš: Protams, ka cilvēki vienmēr no visām sabiedriskajām institūcijām un no valsts pārvaldes līmeņiem sagaidīs vairāk, nekā tie var dot. Ja nekļūdos, tad tipisks salikums aptaujās ir, ka 80% cilvēku vēlas mazākus nodokļus un 80% vēlas lielākus pabalstus.  Tagad uzzinājām, ka Latvijā tuvu 80% vēlas no Eiropas Savienības lielāku drošību. Skaidrs, ka tas ir kaut kas jauns Eiropas Savienībai, Eiropai kopumā beidzot nāksies vairāk nodrošināt savu drošību. Amerika jau par to teicu kādu laiku pieklājīgi, un tagad pateica skarbāk. Nu tas acīmredzot notiks, kaut kas tajā virzienā tiks darīts. Bet, protams, mums jau ir nostājušās rindiņā, piemēram, lauksaimnieku organizācijas, kuras saka, ka uz lauksaimniecības rēķina, nē un nē. Ja skatās loģiski, protams, tā varētu būt viena no jomām, no kuras varētu pārdalīt, bet nekad jau nebūs viegli. Droši vien būs kārtējie samiti visu nakti vai vairākas naktis, un pēdējā brīdī kaut ko nolems. Bet ir skaidrs, ka ejam uz lielāku Eiropas Savienības aktivitāti drošības politikas jautājumos. Nav šaubu. (..) To saucam par aspektu maiņu - lielāki ieguldījumi no iekšzemes kopprodukta aizsardzībā kopumā, Trampa tarifi attiecībā uz Eiropas Savienību plašā spektrā. Runas no ASV puses ir mainīgas.  Pēteris Strautiņš: Ir pilnīgi skaidrs, ka Eiropai nav tie vieglākie laiki.  Ja es atceros, kādas bija noskaņas par nākotni šī gadsimta sākumā, skats uz dzīvi kopumā bija daudz optimistiskāks ļoti daudzos veidos un virzienos - ekonomika, drošība, vides problēmas arī vēl nebija tā saasinājušās. Vienkārši mēs ejam cauri posmam, kurā nebūs viegli.  Varētu teikt, kad tad ir bijis viegli? Ja paskatās pēdējos 30 gadus, kas mūsdienās ir apmēram viena paaudze, tad Latvijā reālie ienākumi ir vairāk nekā trīskāršojušies uz vienu iedzīvotāju. Ja atceramies laiku no savas jaunības līdz pašreizējam briedumam, droši vien varētu teikt, ka dzīve kļuvusi labāka.  Atceros savulaik piedalīšanās lielākajā daļā atmodas laika demonstrāciju Daugavmalā, pie Brīvības pieminekļa un citur. Tajā laikā mūsu pasaules uzskats veidojās. Tas, protams, bija grūts laiks. Bija daudz problēmu, kuras šobrīd pat grūti iztēloties, ka veikalā vienkārši nav pārtikas. Kopš tā brīža dzīve neapšaubāmi ārkārtīgi lielai daļai Latvijas iedzīvotāju ir kļuvusi labāka.  Tagad, domājot, kā būs ar maniem bērniem, viņu sākumpunkts, neapšaubāmi, ir daudz labāks, nekā bija man. Bet vai viņi savas ekonomiski aktīvās dzīves laikā, kas pamazām tuvojas, piedzīvos tādus uzlabojumus, par to man nav pārliecības. Domāju, par to īsti nav pārliecības Latvijā, par to nav pārliecības arī daudz kur citur Eiropā, kur, protams, sasniegtais līmenis ir vēl augstāks.  Eiropai nav viegli laiki. Izrādījies, ka pārējā pasaule daudz skarbāka vieta, nekā bija domāts. Tāpat jāsāk izpausties demogrāfiskās krīzes ietekmei uz ekonomiku, kas būs ļoti garš un grūts process. Eiropā ir bijusi apmēram pusotra paaudze, kas ir daudz mazāk ieguldījusi pūļu nākamajā paaudzē, varbūt sadzīviski iegūstot lielāku brīvību, gūstot iespējas vairāk braukāt un izklaidēties. Tā ir bijusi sava veida demogrāfiskā ballīte. Ir pat tāds termins ekonomikā - demogrāfiskā dividende, kad uzturamo cilvēku skaits ir samazinājies, bet veco uzturamo cilvēku skaits nav tik liels. Tagad šī demogrāfiskā dividende ir beigsies. Tas ir vēl viens papildus spriedzes faktors. Saliekot visus šos apstākļus kopā, grūti būs ar naudām, ar budžetiem valstīm, Eiropas Savienībai.  Latvijā tagad saka: oi, mums ir grūts budžets, ir jāizdara visādas izvēles - jātaupa tas un šitas. Es jums varu pateikt, ka nākamā, aiznākamā gada budžets arī būs grūts. Aizaiznākamā gada budžets arī būs grūts. -- Pēteris Strautiņš ir "Luminor" bankas ekonomikas analītiķis. Studējis Rīgas Biznesa skolā un politikas zinātni Latvijas Universitātē. Savulaik bijis arī laikraksta "Diena" komentētājs, strādājis Latvijas Bankas Starptautisko attiecību departamentā.  Grāmatas "Latvijā dzīvot ir interesanti" autors, kas iznāca 2019. gadā. Pirms gada sarunu festivālā "Lampa" sevi pozicionēja kā speciālistu dažādās jomās. Interesējas par ekonomiku, vēsturi, zinātni, pēta Latvijas reģionu ekonomiku. Jau kopš 90. cenšas atradināt Latvijas sabiedrību no ideoloģiskā radikālisma, aicinot atbalstīt minimālu valsts iejaukšanos vērtības radīšanā, bet veicināt aktīvu vērtības pārdali.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar bijušo diplomātu un vēsturnieku Gintu Apalu par mūsdienu diplomātijas un varas attiecībām, diplomātijas iespējām un  ģeopolitikas izmaiņām. Diplomātija ir jēdziens, ko pēdējā gada laikā piesauc visbiežāk, gan runājot par to, kā apturēt un neeskalēt  konfliktus Eiropā un pasaulē, gan runājot par to, kā karus vienmēr izbeidz ar diplomātiskām sarunām. Taču ne vienmēr viss ir publiski redzams un daudz kas ir saprotams tikai pēc tam.  Notikumi septembra otrajā nedēļā liek runāt un domāt par to, ka notiek kaut kādas būtiskas izmaiņas. Raidījuma viesis ir Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs, vēsturnieks un bijušais diplomāts Gints Apals.  Ja mēs sakām, citējot Klauzevicu, ka karš ir miera turpinājums, kas ir diplomātiskais process šajos miera un kara apstākļos? Zviedrijas premjerministrs, šķiet, šī gada sākumā, kad zemūdenes iebrauca Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos, teica: karš tas nav, bet miers arī tas nav. Gints Apals: Ir daudzi starpstāvokļi, tāpat kā starp okupāciju un neatkarību ir daudz starpstāvokļu, ko parasti piemirstam. Un skatījums, ka viss ir melnbalts un nekas nav pelēks, droši vien jārunā par daudziem pelēkā toņiem daudzās sfērās. Bet ideāla diplomātija - tas ir instruments politikas īstenošanai. Diplomāti paši nenosaka politiku. Viņiem būtu jāpalīdz īstenot tādu politiku, kas vērsta uz nacionālajām interesēm, un tās savukārt izriet no valsts un tautas vajadzībām, ja ir labi organizēta valsts un sabiedrība.  Politikas zinātnieks Barijs Buzans definēja, kas ir jebkuras valsts intereses. Tur bija četri elementi: tā ir drošība pašai valstij un tās pilsoņiem, tā ir labklājība valstij un pilsoņiem, tā ir autonomija lēmumu pieņemšanā, tas, ka politiķi un valdība pieņem lēmumus patstāvīgi, mazāk ietekmējas no ārējiem signāliem, bet vairāk mijiedarbojas ar tautu jeb pilsoņiem un pieņem valstij vajadzīgos lēmumus. Un beigās prestiža jautājums. Tāpat kā cilvēks vēlas būt atzīts, tāpat arī valsts vēlas būt atzīta starptautiskā sabiedrībā, lai ar viņu rēķinātos, un tam ir vajadzīgs prestižs, ir vajadzīgs tas, ko mēs saucam par kredibilitāti, kad cilvēki dara to, ko saka, un saka to, ko grasās darīt, nevis maina pozīcijas bezatbildīgi.  Pamatjautājums tomēr ir, vai politikas noteicēji konkrētajā valstī jūt atbildību pret tautu, vai atbildība tiek prasīta no viņiem arī par ārpolitiskiem lēmumiem? Un vai ir sekas ignorancei, tam, ka nerēķinās ar šīm objektīvajām nacionālajām, valsts un tautas interesēm? Visos šajos jautājumos diplomātija ir tikai instruments, kādā veidā lēmumu pieņēmēji mijiedarbojas ar ārējo vidi. Ja tas īsti nestrādā, tad diplomātija ir ne vairāk kā informācijas apmaiņas kanāls, un šī informācija var būt asimetriska. Proti, diplomāti vienkārši pienes savai priekšniecībai informāciju par to, ko ir teikuši citu valstu pārstāvji, palīdz interpretēt šo signālu nozīmi un atstāj to visu politikas veidotāju rokās. Pie viena izskaidro politiķiem manevra iespējas, kas konkrētajā situācijā būtu reāli iespējams, un šeit definīcija: diplomātija - tā ir iespējamā māksla sasniegt maksimālu rezultātu konkrētajos apstākļos. Ja paskatāmies uz pēdējiem vairāk nekā trīs gadiem kopš pilna mēroga Krievijas iebrukumu Ukrainā, visu šo laiku ir notikuši dažādi diplomātiski formāti, divi pret divi, dažādas Eiropas valstis ir tikušās savā starpā. Vai mēs varam nosaukt kādus būtiskus diplomātiskos sasniegumus tajā?  Gints Apals: Ir daudz nezināmā par neseno vēsturi. Kāpēc apstājās Krievijas agresija 2014. gadā? Kādus signālus Krievija tobrīd saņēma no ārpuses? It kā tas bija ļoti veiksmīgi - Krimu paņēma bez neviena šāviena. Arī visas tanku kaujas Donbasā bija ļoti veiksmīgas, un Krievija apstājās. Jautājums, kāpēc viņi apstājās? Viņi apzinājās savu vājumu vai tomēr saņema konkrētus signālus, ka, turpinot šo agresiju tobrīd, būtu kādi konkrēti pretsoļi? Tā ir aisberga neredzamā daļa par to, kas toreiz īsti notika.  Tālāk diplomātiskie formāti - mēs zinām gan no Merkele, gan no Francijas vadītāja izteikumiem, ka viss Normandijas formāts bija vērsts tikai uz to, lai atliktu krīzi, lai vilktu garumā. Minskas vienošanās praktiski netika ievērota ne no vienas puses, gan Ukrainas, gan Krievijas puse pārkāpa Minskas vienošanos, un tā arī nevarēja būt izšķiroša. Eiropas Drošības sadarbības organizācijas novērotāju misija bija vienkārši disfunkcionāla tajos apstākļos.  Tas parādīja, ka tobrīd praktiski diplomātija tādā formātā risināt nevarēja neko. Bija vajadzīgas tiešās valstu un valdību vadītāju sarunas par būtiskiem jautājumiem. Un tas arī bija ultimāts, ko Putins stādīja Rietumu pasaulei 2021. gada decembrī, rakstiski pasakot, ko viņš vēlas. Ultimāts tika noraidīts, un sākās karš pret Ukrainu.  (..) Arī jautājums par incidentu Polijā. Kas tad notika? Pirmie ekspertu paziņojumi bija, ka visdrīzāk tā ir kļūda, ka šie relatīvi zemās tehnoloģijas lidroboti radioelektroniskās karadarbības vešanas rezultātā ir novirzīti no kursa un sākuši lidot ne pēc paredzētās trajektorijas. Pēc tam nāca ātri politiskie paziņojumi, dažādi politiķi Vācijā, Polijā, arī Latvijā un citur politiski lēma - nē, tā ir Krievijas provokācija. Ko nozīmē šāds secinājums? Gints Apals: Tas nozīmē, ka mēs vēlamies to tā politiski interpretēt. Tas ir jautājums par gatavību eskalācijai. Gints Apals: Jā, par to, ka mēs vēlamies redzēt, kur mēs stāvam. Mēs īsti nezinām, kas tur notika, mēs zinām, ka Maskavā valdīja liels apjukums, Ārlietu ministrija teica vienu, Aizsardzības ministrija kaut ko citu, Peskovs vispār izvairījās no atbildes. Svarīgi ir viens, ka pašā ļaunākajā gadījumā, ja tā arī būtu, tad tā bija Krievijas vēlme pārbaudīt NATO struktūru efektivitāti un NATO valstu vienotību brīdī, kad risinājās diezgan dramatiski notikumi Katarā, Dohā, Izraēlas uzbrukums Dohai arī risinājās paralēli. Kārtējo reizi pietiekoši dramatiski notikumi Gazā, par ko pie mums cilvēki vispār neuztraucas. Polijā nav nekādu postījumu, nav gājis bojā neviens šo dronu dēļ, bet Gazā, piemēram, zaudēja dzīvību karadarbības rezultātā 50 cilvēki. Tas mūs vispār neuztrauc. Ko mēs uzzinājām 24 stundu laikā? Gints Apals: Tas, ka notika Izraēlas trieciens Dohā, un pie tam Katara ir diezgan draudzīga valsts Izraēlai, kā arī valsts, kurai ir labas un tuvas attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ka tādā situācijā ir labs kārdinājums pārbaudīt, vai mēs nevaram atrast kādu plaisu. Amerikai, dabiski, svarīgāki ir notikumi Katarā, arī Rietumeiropas valstīm, tad mēs varam pārbaudīt, kas notiek austrumu flangā pie zema līmeņa provokācijas.  Tas, ko mēs uzzinājām no šīs lietas: pirmkārt, pretgaisa aizsardzības kapacitāte arī Polijā ir zema. Lidoja 19 lidroboti, pacēla gaisā četru dažādu NATO valstu iznīcinātājus, kuri pa visiem spēja notriekt pēc vienām ziņām četrus no šiem droniem, pēc otrām - varbūt septiņus vai deviņus. Pie tam lidoja zemas tehnoloģijas droni, kuri nav īpaši viltīgi un izvairīgi. Tas mums militārā ziņā neko labu nevēsta. Lai gan Latvija pat būtu vēl sliktākā situācijā.  Labā ziņa ir tā, ka NATO valstu militārās struktūras spēj sadarboties un reaģēt vismaz tā, kā reaģēja, neprasot politisku saskaņošanu savās galvaspilsētās. Tas ir svarīgi.  Arī aukstā kara stabilitāte vairāk nodrošināja nevis NATO organizācijas pastāvēšanu, nevis Ziemeļatlantijas padomes pastāvēšanu Briselē, bet to, ka bija vienotā militārās struktūra. Notikumus Polijā mēs varam norakstīt kā tādu nekonvencionālu karu, līdzīgi kā sabotāžas operācijas, kuras notiek pēdējos gados, ko Krievija realizē Eiropā. Gints Apals: Neesmu eksperts, nevaru iedziļināties, tikai konstatēju, ka drusciņ atšķīrās ekspertu sākotnējie viedokļi no politiķu vēlākās interpretācijas. Vai tā bija apzināta provokācija? Nezinu. Tas, ka tas nebija tik nopietns jautājums kā, piemēram, uzbrukums Dohai, tas gan. Tas, ka šis incidents bija arī daudz mazāk svarīgs nekā politiskās slepkavības mēģinājums Amerikā, tas gan.   Gints Apals studējis vēsturi Latvijas Universitātē, zināšanas papildinājis Stokholmas Universitātē Baltijas studiju centrā un strādājis Latvijas Vēstures institūtā, kur 1994. gadā ieguvis doktora grādu, aizstāvot promocijas darbu par latviešu nacionālo kustību 19. gadsimtā.  1996. gadā pabeidzis Oksfordas universitātes diplomātijas studiju programmu un kopš 1994. gada bijis Latvijas ārlietu dienestā saistīts ar politikas plānošanas jautājumiem, Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas problemātiku.  No 2004. līdz 2010. gadam strādājis Eiropas Savienības Padomes Sekretariātā, pildot Eiropas Savienības īpašā pārstāvja Centrālāzijā politiskā padomnieka funkcijas. Bijis Latvijas pastāvīgais pārstāvis ANO, EDSO un citās starptautiskajās organizācijās Vīnē. Pēc tam līdz 2017. gadam pildījis Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka pienākumus Īrijā.  Ginta Apala zinātniskās intereses ietver ģeopolitiku, drošības politikas jautājumus plašā vēsturiskā kontekstā, Eiropas Savienības kopējo ārpolitiku, aizsardzības un militārās drošības tēmas. Viņš ir arī grāmatas autors kopā ar Māri Zanderu "Latvieši, vācbaltieši un Krievija: polemiska saruna".

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ukraiņu kino producenti Darju Baselu par kara dokumentēšanu un traumām, par lielo pasaules kino festivālu piedalīšanos nekonvencionālā karā, par iespējamām krievu un ukraiņu attiecībām pēc kara. No pilna mēroga atkārtota Krievijas iebrukuma Ukrainā ir pagājušas vairāk nekā 1286 dienas, lai gan daudzviet kara skaitīšana no mediju aprites ir izzudusi. Nesen notikušajā 82. Venēcijas filmu festivālā daudzus pārsteidza, ka festivāla karoga mastā irs uzvilkts Krievijas karogs, jo tur izrādija krievu režisora Aleksandra Sokurova jaunāko filmu, kas veidota kā Krievijas un Itālijas kopprodukcija. Līdzīga situācija bija pirms gada, kad festivāla oficiālajā programmā bija iekļauta arī Anastasijas Strafimovas filma "Krievi karā", un tajā pašā programmas sadaļā arī ukraiņu režisores Oļhas Žurbas filma "Lēni degošās zemes dziesmas", kuras producente Darja Basela ir raidījuma viese. Šogad "Variety" rakstīja, ka pēc Rīgā uzņemtās filmas "Kremļa burvis" pirmizrādes, kurā aktieris Džūda Lovs atveido Putinu, ir bijušas desmit minūšu ilgas ovācijas. Ukrainas karš Eiropā notiek arī ārpus frontes un šis ir karš uz ekrāniem – jauka, nekonvencionālā kara metode. Par to saruna ar Darju Baselu. Vai jūs varētu atgādināt, kas notika pirms gada Venēcijā, kad vienā programmā bija gan jūsu filma "Lēni degošās zemes dziesmas" un Anastasijas Strofimovas filma "Krievi karā", kas ir par krievu kareivju izjūtām? Vai mēs varam teikt, ka filmas ir kļuvušas par ieroci karadarbībā? Darja Basela: Jā,  pagājušajā gadā situācija bija neērta mums, ukraiņu kino veidotājiem. Pat preses konferences laikā, kad Venēcijas filmu festivāla režisors paziņoja visas programmas filmas, abas šīs filmas tika pieteiktas kopā, viena pēc otras. Prezentējot tās kā filmas, kuras skatītājiem radīs priekšstatu par abām konflikta pusēm, it kā mūsu perspektīvas un pozīcijas būtu pielīdzināmas, it kā būtu divas puses, kas no konflikta cieš. Tas bija festivāla režisora vēstījums, ko viņš nodeva presei un industrijai. Šī paziņojuma brīdī mēs nebijām filmu redzējuši, tāpēc nereaģējām; izlasījām visu, ko varējām atrast par filmas režisori un tā laika publikācijas par filmu, režisores komentāru, kas bija publicēts festivāla mājaslapā. Pamanījām, ka režisore iepriekš bija strādājusi "Russia Today", kas ir krievu propagandas kanāls, un ka viņa ir taisījusi filmas par Sīriju. Tas mūs padarīja aizdomīgus, bet nolēmām, ka noskatīsimies filmu un tad, ja nepieciešams, ja redzēsim, ka filma ir patiešām "nepareiza", tad publiskosim savus iespaidus "Facebook" vai tamlīdzīgi tos izplatīsim.  Festivāla organizatori abas pirmizrādes ieplānoja vienu pēc otras. Mēs aizgājām filmu noskatīties; mani personīgi tā ļoti aizkaitināja, es biju par to dusmīga, tāpat kā visa mūsu komanda. Es izteicu savas pārdomas par filmu, analizēju to, un viņi šīs pārdomas publiskoja. Tās ātri izplatījās internetā, kas mudināja daudzus ziņu dienestus Ukrainā un ārpus tās izmantot šo popularitāti. Tā sākas diskusija par šo filmu.  Tad, protams, ukraiņu sabiedrība visā pasaulē reaģēja uz šo situāciju. Pēc Venēcijas festivāla filmu rādīja Toronto – tā ir Kanādas produkcija, jo režisore jau kādu laiku ir dzīvojusi Kanādā, ja nekļūdos. Kad paziņoja, ka filmu izrādīs Toronto starptautiskajā filmu festivālā, ukraiņu kopiena, kas Kanādā ir milzīga, sāka protestēt – tas bija ļoti liels protesta vilnis. Tas izvērtās par milzu skandālu, bet priekš manis galvenais ir tas, ka šī filma patiesībā nav tikai “nabaga krievu kareivju” izpēte. Savā kodolā tā ir ļoti imperiālistiska filma, un pašā filmas sākumā, režisore aizkadrā saka, ka pilna mēroga iebrukums esot viņu pārsteidzis, ka ilgus gadus Krievija neesot bijusi iesaistīta karadarbībā. Tā nav taisnība. Mēs zinām, kas notika Gruzijā, kas notika Čečenijā un tā tālāk – saraksts ir ļoti garš.  Filmas ietvaros viņa veido naratīvu, kas Krieviju ataino kā tīri miermīlīgu valsti. Turklāt viņa caur saviem tēliem, ne tieši, ne pati ar savu balsi, bet pauž to, ka 2014. gadā nenotika Krievijas iebrukums Ukrainā. Tas esot bijis tikai pilsoņu karš. Tā ir Krievijas propagandas daļa, kuru visi ukraiņi apkaro jau ilgus gadus, un filmā netrūka tamlīdzīgu elementu. Šī filma ir tīra Krievijas propagandas daļa un tā piemuļķo rietumeiropiešus, liekot tiem domāt, ka tā ir nejauši izvēlētu, vienkāršu cilvēku izpēte, it kā atklājot, ka šie cilvēki cieš no kara tikpat, cik ukraiņi. Pēc šī gada Venēcijas kinofestivāla izdevumā "Variety" par mākslas filmu "Kremļa burvis", kurā Džūda Lovs spēlē Putinu, un, kuras filmēšana ir notikusi Latvijā, var lasīt, ka pēc filmas bijušas vairāk nekā 10 minūtes stāvovācijas. Atminos ukraiņu protestus pret Serebreņņikova filmas "Čaikovska sieva" Kannu kinofestivālā un citu tamlīdzīgu lietu atkārtošanos arī šogad Venēcijā ar Sokurova dokumentālo filmu. Kas notiek šajos prestižajos festivālos, vai var teikt, ka šie augstas raudzes kinofestivāli kalpo kā frontes līnija nekonvenciālai karadarbībai? Darja Basela: Šāda tipa festivāli ir liels bizness, kur iesaistīts milzīgs naudas apjoms. Venēcijā tas ir vesels pasākums, tāpat arī Kannās, kur piedalās slavenības, tāpēc šai mašinērijai ir nepieciešams ļoti daudz naudas. Pieļauju. ka liela daļa šo finanšu nāk no Krievijas, tāpēc viņi izliekas, ka nav iesaistīti politikā, ka kultūra nav saistīta ar politiku, kas, manuprāt, mūsdienās ir bērnišķīgi Kāda veido kino, jūsuprāt, ir iespējams uzņemt kara laikā? Daudzi saka, ka mākslai nav vietas karadarbības vidū. Atceros vācu filozofu Hābermāsu, kurš sacījis, ka pēc holokausta dzeju rakstīt vairs nav iespējams. Jūs izvēlaties strādāt poētiska kino žanrā, – es teiktu, ka filma "Pārtverts" (Intercepted) arī savā ziņā bija poētiska, tāpat arī "Lēni degošās zemes dziesmas", neskatoties uz to, ka tās dokumentē karu Ukrainā. Darja Basela: Būšu godīga – nevaru teikt, ka kaut ko izvēlējāmies. Tā viss vienkārši notika. Sākām filmēt un ātri sapratām: tā nav tikai kara dokumentēšana, ne parasts "arhīvs", tā būs filma, kinematogrāfisks gabals. Taču tas nebija mūsu motīvs pašā sākumā, kad sākām strādāt pie "Lēni degošās zemes dziesmām". Ar "Pārtverts" ir nedaudz citādi, jo filmas režisore strādāja kā vietējā producente starptautiskajiem medijiem, palīdzēdama žurnālistiem ar filmēšanas procesa organizēšanu. Viņa ceļoja caur atbrīvotajām valsts teritorijām kopā ar šiem medijiem; viņa savām acīm pieredzēja kara sekas, bija Bučā, Irpiņā – tā bija graujoša pieredze. Pa naktīm viņa klausījās pārtvertās krievu karavīru telefonsarunas, kas tolaik jau bija publicētas “YouTube”.  Vienā brīdī, viņu skāra apziņa, ka dienas laikā viņa redz vidi, kuru ir iznīcinājis karš, bet pa nakti klausās tos, kas ir atbildīgi par šo iznīcību un karu kā tādu. Tā viņa nonāca pie filmas koncepta. Filmu veidotājas – Oļha Žurba, "Lēni degošās zemes dziesmu" režisore, un Oksana Karpoviča, "Intercepted" režisore – abas ir mākslinieces, kurām ir spēcīga kinematogrāfiska vīzija teju visā, ko viņas dara.  Tāpēc mani šīs filmas nepārsteidza. No vienas puses, situācija bija neizturama – pirmajā kara pusē nevarēja zināt, kas notiks tālāk, un, vai vispār paliksim dzīvi? Neko plānot nebija iespējams. No otras puses, ja esi mākslinieks un izjūti atbildību – tu centies saprast, kas notiek šeit, ar tevi, apkārtējiem, ar tavu tautu? Kāda īsti ir šī laiktelpa – tas ir mentāls process, kuru apturēt nav iespējams. Šo refleksijas procesu nevar apturēt, tāpēc domāju, ka viņu centieni reflektēt un analizēt šīs izjūtas ir tas, ko redzam abās filmās.  Taču runa nav tikai par viņām. No Ukrainas strāvo dokumentālo filmu plūsma, un vairums to ietver poētiskas, dziļas pārdomas par to, kas tieši notiek, apskatot dažādas kara daļas no dažādiem leņķiem. Arī kara atšķirīgās sekas. Cilvēki cenšas saprast, kas ar viņiem notiek, un mēģina par to runāt ar starptautisku publiku. Mēs visi izjūtam atbildību nest patiesību pārējai pasaulei, teikt un parādīt: "Šis ir tas, kas ar mums notiek." Varbūt arī celt pasaulē trauksmi par to. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ukraiņu kino producenti Darju Baselu par kara dokumentēšanu un traumām, par lielo pasaules kino festivālu piedalīšanos nekonvencionālā karā, par iespējamām krievu un ukraiņu attiecībām pēc kara.

Saruna ar Ukrainas militāro analītiķi Hannu Šelestu par katra gaitu Ukrainā, pamieru un tā saucamajām miera sarunām un pēckara scenārijiem. Gints Grūbe: Karš jūsu valstī ildzis jau vairāk nekā 1200 dienas. Eiropā un arī Latvijā mēs bieži vien sakām, ka ukraiņi cīnās par mums. Vai ir iespējams paredzēt, kādas būs sekas šim karam? Vai tam vēl par agru? Hanna Šelesta: Vispirms es gribētu uzsvērt, ka šis karš notiek kopš 2014. gada februāra… Jā, protams, piekrītu. …nevis kopš 2022. gada februāra. To daudzi mūsu Rietumu partneri diemžēl aizmirst un uzsver tikai beidzamos trīs pilna mēroga agresijas gadus. Ja mēs būtu pievērsuši uzmanību tam, ar ko krievi nodarbojušies gados pirms tā visa, varbūt nebūtu bijis 2022. gada. Tomēr mēs esam, kur nu mēs esam. Un tie ir tie trīsarpus gadi, kad Krievija atzinusi, ka veic tiešu iejaukšanos, kad tie nav tikai zaļie cilvēciņi un citu drošības dienestu darbība, bet gan klasisks pilna mēroga karš, kas skar visu teritoriju. Ir konkrētas sekas, kas jau tagad ir samērā skaidras. Pirmkārt… Es teiktu, ka mums tomēr ir saraustīts priekšstats, mēs droši vien vēl neredzam visu kopainu, tomēr pastāv noteiktas tendences, ko nevaram neņemt vērā. Pirmā tendence ir tāda, ka visas tās starptautiskās kārtības konvencijas, starptautiskās tiesiskās saistības, ar kurām bija izveidota noteikta sistēma, kas palīdzēja – pat ar konkurējošajiem spēkiem kā Padomju Savienība un amerikāņi aukstā kara laikā… Krievija tās ir iznīcinājusi. Krievija tās ir iznīcinājusi, jo par šādiem pārkāpumiem nebija noteikts pienācīgs sods, tāpat arī pastāv bailes no kodolieročiem. Tā nu šie beidzamie trīs gadi skaidri apliecina, ka kodolieroči spēlē to lomu, kādēļ tie vispār tika radīti – iebiedēšanai. Kodolieroči nav domāti lietošanai, bet gan iebiedēšanai. Un te nu krievi sapratuši, ka bailes no tiem pat padomju laikos nebija tik stipras kā tagad – pat tajās valstīs, kurām pašām ir kodolieroči un kuras zina, ko tas nozīmē, kāda ir krievu situācija. Otra mācība, ko mēs noteikti esam daudzkārt konstatējuši un ko būtu ļoti svarīgi apzināties jebkurā citā konfliktsituācijā, ir tas, ka sliktie apvienojas ātrāk par labajiem. Ķīna, Ziemeļkoreja, Irāna, ir spējušas apvienot savus spēkus – it īpaši tas attiecas uz ieroču ražošanu un sankciju apiešanu – daudz ātrāk nekā spēcīgā Eiropas Savienība. Tāpēc, ka viņiem nav demokrātijas. Tas nav tikai saistīts ar demokrātiju. Tas ir arī… Demokrātija mums ir spēcīgs un svarīgs faktors, taču tas ir arī par ievainojamību, jo krievi to daudz izmanto. Un mēs baidāmies atzīt, ka šīs manipulācijas ar mūsu demokrātiju ir problēma. Problēma nav pati demokrātija, bet gan tas, kā krievi to spēj manipulēt. Otrā mācība ir ļoti psiholoģiska. Totalitārās sabiedrībās ir pierasts, ka cilvēkiem saka, kas darāms, un viņi dara. Un ir viegli apvienot spēkus. Eiropa domāja, ka tās būs trīs dienas. Viņi joprojām domāja, ka Krievija ir spēcīga, viņi neanalizēja, nepieslēdza kritisko domāšanu, viņi atslābināti domāja: "Nu, labi. Trīs dienas. Kāpēc gan mums būtu jāapvieno savi spēki? Kāpēc mums jāgatavojas karam? Brīvība, demokrātija – to visu mēs vienreiz esam ieguvuši, kāpēc gan mums būtu vēlreiz par tām jācīnās?" Esam aizmirsuši, ko nozīmē cīnīties par brīvību. Esam aizmirsuši, ko nozīmē cīnīties par cilvēktiesībām. Jo daudzi no mums piedzimuši ar pieņēmumu, ka tas ir dotais un nav atņemams. Tā ir tā sāpīgā mācība, ar ko tagad saskaras daudzi politiķi, daudzas valstis: tās vērtības, tie principi, ko mēs uzskatām par mūsu sabiedrības pamatu, mums nav doti uz mūžīgiem laikiem. Tas ir kas tāds, kas nemitīgi jāsargā un jāaizstāv. Ja mēs to nedarīsim, ir pārāk daudz tādu, kas to gribētu apdraudēt. Un viņi to šobrīd apdraud. Tātad jūs uzskatāt, ka Eiropa un Rietumu pasaule pārāk vēlu saprata, ka šis karš Ukrainā nav tikai… tas nav vietējs konflikts, vietējs karš. Tieši tā. Jo, zināt, krievi jau kopš 2010. gada ļoti atklāti uzskata Rietumus par ienaidnieku. Ja palasa 2010. gada NATO stratēģisko konceptu, Krievija… un pat 2020. gada… Krievija joprojām ir partneris, stratēģiskais partneris. Ja palasām tā paša laika krievu stratēģiskos dokumentus – NATO ir apdraudējums, bīstamība, Rietumi ir slikti un tā tālāk. Viņi par to runāja atklāti. Tā bija pilnīga uztveres dihotomija par to, kas mēs viens otram esam. Un tad – jā, Ukraina Krievijas skatījumā ir šī kara būtība. Jo tā pieder pie viņu impēriskās domāšanas. Bez tās viņi nevar justies kā spēcīga impērija. Tomēr vienlaikus jau no paša sākuma viņi atklāti pauduši, ka cīnās pret visiem Rietumiem, pret visu NATO. Kad viņi cieš zaudējumus karalaukā, viņi nekad neatzīst, ka zaudē Ukraiņiem, vienmēr teic, ka tie bijuši poļu vai amerikāņu karavīri vai britu izlūkdati, kas veido šīs operācijas. Ka tas bija NATO, kas ir Ukrainā, un tāpēc viņi zaudē. Visā Krievijas propagandā to ir tik viegli nolasīt un pat ne tikai stratēģiskajā komunikācijā, bet atvērtos krievu sociālajos tīklos – viņi cīnās pret Rietumiem. Un Ukrainas skatījumā bijis ārkārtīgi savādi: Krievija atklāti pauž, ka cīnās pret ES un NATO, bet ES un NATO uzsver, ka nepiedalās šajā konfliktā. Nav iespējams nepiedalīties konfliktā, kad tavs ienaidnieks jau ir pateicis, ka sācis karu pret tevi. Tu tikai zaudē laiku un iespējas sagatavoties nākamajam šī kara posmam. Taču šīs tā sauktās miera sarunas… Vakar lasīju Zelenska paziņojumu pēc Stambulas sarunām, kurā viņš teica: "Mēs cīnāmies pārejā uz Trešo pasaules karu." Tas ir brīdinājums, vai jums šķiet, ka tā jau ir realitāte? Es teiktu, ka savā ziņā tā ir realitāte. Jautājums ir par to, kurā šī kara posmā mēs esam. Mums patīk paralēles, tomēr paralēles parasti ir diezgan neprecīzas. Tāpēc nevilksim tiešas paralēles. Tomēr, ja es novienkāršotu un pievērstos Otrajam pasaules karam, atcerēsimies, ka trīsdesmito gadu beigās, pat pirms atklātā iebrukuma Polijā – kas tad mums bija? Mums bija virkne nelielu karu. Mandžūrijā, šeit, Eiropā – karš Somijā. Mums neienāca prātā, ka pēc dažiem gadiem tas viss izveidos vienu kopainu. Taču tās par to jau liecināja, šīs nelielās "zemestrīces" dažādās pasaules malās, kuras vēlāk izveidoja šo vienoto bildi. Kas tad mums ir tagad? Ne jau tikai acīmredzamais – ķīnieši un taivānieši. Paraugieties, ko ķīnieši dara Filipīnās. Paraugieties uz jaunākajām problēmām Latīņamerikā, kur viena valsts nolemj, ka tai ir tiesības uz kādu suverēnas kaimiņvalsts apgabalu. Paraugieties, ko hutieši dara Sarkanajā jūrā. Mēs gribam uz to skatīties, kā uz atsevišķiem incidentiem. Varbūt tie ir atsevišķi, tomēr vienlaikus tās arī ir tās paralēles: mēs redzam nelielās zemestrīces un redzam, kā cilvēki kooperējas. Viņi mācās cits no cita, palīdz cits citam un veido šos tīklus daudz ātrāk, nekā mēs vēlamies veidot tīklu. Un tomēr, es neesmu pārliecināta… No vienas puses, Trešajam pasaules karam bija jābūt jau sen, ņemot vērā to, ka Japāna un Austrālija palīdz Ukrainai, Argentīna ved sarunas ar Ukrainu. Brazīlija ierosina miera sarunas, Gvatemala pievienojas Krimas platformai, Ziemeļkoreja piegādā ieročus Krievijai… Tas skar visu pasauli. Mēs nevaram neņemt vērā šos procesus. Mēs bieži vien… Esmu dzirdējis daudzus analītiķus sakām, ka Ukraina un ukraiņi ir viena no militāri spēcīgākajām nācijām Eiropā pēc šiem trim gadiem. Vai, teiksim, pēc šiem 11 gadiem. Kāds ir apstākļu kopums, kas neļāva Krievijai īstenot šo zibenskaru? Kā jums šķiet? Ziniet, jūsu jautājumu es sadalītu divās daļās. Pirmkārt, Ukrainai ir pieredzes bagātākā armija, bet es neteiktu, ka tā ir visspēcīgākā. Spēcīgus mūs dara vienotība ar mūsu sabiedrotajiem. Bez visu nāciju atbalsta – finansiāla, militāra, diplomātiska – tas nebūtu iespējams. Tāpēc mūsu spēks nāk gan no mūsu pieredzes un gatavības cīnīties, gan no mūsu vienotības ar mūsu partneriem. It īpaši ar tādām valstīm kā Baltijas valstis, kuras jau no pirmās dienas nešaubījās, vai būtu mums jāpalīdz, vai ne. Ja mēs atgriežamies pie 2022. gada un tā, kāpēc Krievija cieta neveiksmi, esam identificējuši vairākus ļoti vienkāršus pamatfaktorus – jo tajā visā ir vēl daudz vairāk. Pirmkārt, tā bija morāle. Ukraiņi zināja, kāpēc cīnās, ko aizstāv un kāpēc. Nebija jāskaidro, kāpēc cilvēkiem ir jāaizstāv sava zeme. Savukārt krievu karavīri, it īpaši sākumā, nesaprata, kāpēc cīnās. Tāpēc morāles jautājums ir tas, uz ko bruņotie spēki šobrīd fokusējas, sakot, ka… Mēs par to runājām jau pirms 300 gadiem, taču tagad mums ir lielisks piemērs tam, kā pierādīt, kāpēc morāle un izpratne par to, par ko tu karo, ir svarīga. Otra lieta ir tā, ka krievi bija ārkārtīgi augstprātīgi un ieguldīja lielu naudu – pusi no kuras nozaga viņu sabiedrotie Ukrainā – tajā, lai izzondētu Ukrainā notiekošo. Viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka ukraiņi necīnīsies un sajūsmā sagaidīs krievus ar parādi un puķēm. Visas īstās socioloģiskās aptaujas liecināja, ka tā nav patiesība, taču tādu informāciju krievi saņēma. Arī tāpēc, ka viņi ļoti ticēja tam, ka viņus gaidīs atplestām rokām, viņi dabūja to, ko dabūja. Trešais punkts – viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka Rietumi mūs neatbalstīs, ka Rietumi baidīsies mums palīdzēt. Par laimi, tā nenotika. Un visa palīdzība, ko esam saņēmuši, ir ļoti labi darbojusies. Numur četri – tas varbūt ir tehnisks aspekts, taču tas ir ļoti svarīgs. Tā ir vadības un kontroles sistēma. Kopš 2014. gada, pateicoties NATO fondiem mēs reformējām savus bruņotos spēkus. Vienas no reformām skāra vadību un kontroli. Vidējā un zemākā līmeņa virsniekus mēs gatavojām par līderiem. Tā bija ļoti sāpīga reforma pēc padomju sistēmas. Līdz 2022. gadam tā vēl nebija pabeigta, tomēr tai bija lielas priekšrocības salīdzinājumā ar krievu padomju doktrīnu. Kad pēkšņi kāda krievu grupa attapās, piemēram, meža vidū bez saziņas iespējām ar Maskavu, viņi gaidīja pavēles. Mūsu virsnieki, kas pēkšņi… Un ne tikai virsnieki, nelielas vienības, pēkšņi palikušas bez sakariem ar saviem komandieriem, pieņēma lēmumus. Tas izrādījās ārkārtīgi būtiski, jo laiks tādā brīdī ir ļoti no svara. Un spēja pieņemt lēmumus, negaidot, ka cits pieņems lēmumu tavā vietā – šai ziņā NATO doktrīna dramatiski atšķiras no krievu doktrīnas un kara sākumā tā ļoti palīdzēja. Tagad tā vairs tik daudz neietekmē, taču kara sākumā tas bija faktors. Un beidzamais, taču ne mazāk svarīgais faktors, runājot par kara pirmajām dienām, bija sabiedrība. Ko Krievija tiešām nespēja saprast, viņiem vienmēr bruņotie spēki bijuši pret sabiedrību… Vietējās sabiedrības atbalsts. Kā cilvēki spēja organizēt pašaizsardzību dažos ciemos, kā cilvēki nekavējoties sāka piegādāt informāciju izlūkdienestiem… Viņi nesaprata, kāpēc? Krievi nebija… viņi nespēja saprast, ka sabiedrība ko tādu darīs. Lasīju, jūs kādā intervijā bijāt teikusi, ka viņi uztver ukraiņus kā bijušos padomju cilvēkus, kādi tie pēc 30 gadiem droši vien vairs nav. Jā, taču tas ir saistībā ar atbalstu krieviem, bet viņi arī domāja, ka vietējie vienkārši bēgs prom. Un vietējie daudz ko noorganizēja, palīdzēja bruņotajiem spēkiem. Pārtiku, loģistiku, dronus. Visi cilvēki, kuriem bija… 2021. gadā viena no populārākajām dāvanām bija tā sauktie "kāzu droni". Jā? Puišiem vienkārši patika. Bērni lūdza: "Vai varat nopirkt kādu dronu?" Tādu par 500 dolāriem, nelielu… Mēs atceramies gurķu burciņu kā vienu no ieročiem… [?] Jā, tā ir pa daļai leģenda, pa daļai patiesība. Izrādās, tā bija tomātu burka, viņa tā stāstīja intervijā. Jā, tas nozīmē, ka viss, kas mums bija, uzreiz tika… Es atceros pirmo dienu. Mēs domājām: kas ir nepieciešams un kas man ir mājās? Ko var nekavējoties aizvest puišiem, kas stāv kontrolpostenī? Kāds mans draugs, grieķu nekustamo īpašuma attīstītājs Odesā – viņš varēja bēgt prom, viņš ir Grieķijas pilsonis… Un ne tikai tāpēc, ka Grieķijas pilsonis, viņš dzīvo Odesā jau 20 gadus, bet viņš viegli varēja aizbraukt vienas dienas laikā… Viņa uzņēmums ir viens no lielākajiem nekustamā īpašuma attīstītājiem Odesā. Ko viņi izdarīja pirmajās dienās? Visus neizmantotos blokus, kas stāvēja būvlaukumos, viņš piegādāja bruņotajiem spēkiem, lai varētu uzbūvēt kontrolposteni pie iebraukšanas pilsētā. Viņi aizveda ūdeni un visu ko citu, kas viņiem bija, lai palīdzētu. Mēs… Viens cits draugs, kam pieder restorāns, gatavoja 600 pusdienu porciju… Un tas ir smalks restorāns! 600 porciju dienā teritoriālās aizsardzības spēkiem pirmajos mēnešos. Visi viņa pavāri pie tā strādāja bez maksas, jo tas bija nepieciešams, kamēr valdība joprojām veidoja to sistēmu. Meitenes piegādāja… mana māsa visu laiku sēdēja mašīnā un piegādāja to, kur nepieciešams. Citi draugi domāja, kā var palīdzēt ar kontaktiem. Mēs tulkojām visu, kas nepieciešams, runājām ar žurnālistiem no visas pasaules. Neviens nelika iedzīvotājiem palīdzēt. Cilvēki to darīja paši, organizējās paši, lai atbalstītu bruņotos spēkus un citus drošības dienestus, cik vien tas iespējams. IT cilvēki tūlīt sēdās un domāja, kādus tehnoloģiskus risinājumus viņi var piedāvāt. Cilvēki, kuriem pieder kāds uzņēmums… Teiksim, man ir veikals, kas man tur ir tāds, ko varētu tūlīt piegādāt? Man ir tādas un tādas lietas. Ko es varu ātri piegādāt no tā, kas man ir mājās? Zvanīja cilvēkiem, kas stāvēja, prasīja, kas ir pirmās nepieciešamības lietas. No cigaretēm līdz, nezinu, zobu birstei, jo viņi bija steigušies un nebija paņēmuši līdzi. Tas viss bija ārkārtīgi svarīgi. Mani kolēģi, kas tobrīd bija konferencēs ārzemēs – pēc kā ir pirmā nepieciešamība? Pret noasiņošanu, tas, kas aptur… Mums tās Ukrainā nebija. Atceros, kāda bija soma vienam kolēģim no cita NVO. Viņš lidoja mājās no Austrijas un austriešu muitnieki skatījās: kas tas tāds? Viņš teica: "Puiši, tas mums nepieciešams." Visa rokas bagāža bija pilna. Taču, Hanna, es nupat atradu… Tas bija šodien portālā "Meduza". Neizpētīju, vai tā ir patiesība, taču tie bija Kijivas Starptautiskā socioloģijas institūta dati… Tas bija portālā "Meduza". Par to, ka aptuveni trešā daļa ukraiņu ir ar mieru piekrist teritoriālām koncesijām miera dēļ. Tomēr viņu īpatsvars vairs nepieaugot. To Ukrainas iedzīvotāju īpatsvars, kas atbalsta ātru kara nobeigumu pat, ja tā dēļ būtu jāatsakās no dažām teritorijām, vairs nepieaugot. Taču trešdaļa iedzīvotāju – tas ir… Šis skaitlis katru reizi mainās. Es teiktu, ka parasti tiešām nepieciešams… Es zinu šo institūtu, tā ir cienījama iestāde, viņi šo aptauju veic ik pēc trim mēnešiem. Taču jāskatās arī uz citiem jautājumiem. Pirmkārt, ir tādi cilvēki, kas uzskata – tāpēc, ka Krievijas propaganda tolaik bija visai spēcīga – ka, piemēram, Krima jau tik ilgi… Jūs domājat informācijas operācijas… Jā. Varbūt vienkārši – vismaz pagaidām – vajadzētu aizmirst par Krimu, ja tas nestu mieru visai valstij. Krievija diezgan bieži spēlē uz šīm cilvēciskajām šaubām. Arī tāpēc, ka… Varbūt tā bija stratēģiskās komunikācijas kļūda, jo daudzus gadus mēs nerunājām par pretošanās kustību Krimā, piemēram. Un daudziem cilvēkiem šķiet… Un to arī, kā pierāda pētījumi, krievi to ļoti popularizējuši… ka Ukraina par šīm teritorijām necīnās. Un, ka turienes iedzīvotāji necīnās par no Krievijas neatkarīgu nākotni Ukrainas sastāvā. Tāpēc gadiem ilgi šai jautājumā krājušās domstarpības starp cilvēkiem. Abi šie apgalvojumi nav patiesi. Ukrainas valsts cīnījās par šīm teritorijām – tolaik tas bija diplomātiski, jo 2014. gadā ASV pārtrauca mūsu militāro cīņu. Taču tāpat arī Krimā bija ļoti spēcīga pretošanās kustība. Un es teiktu, ka šī pretošanās kustība pēc Hersonas atbrīvošanas pat pastiprinājās. Mēs runājām ar okupēto apgabalu iedzīvotājiem, un pēc Hersonas atbrīvošanas ievērojami pieauga to skaits, kas gribēja piebiedroties nevardarbīgās pretošanās kustībai. Kad viņiem jautāja "kāpēc?", atbilde bija: "Tagad mēs ticam, ka Ukrainas valsts ir gatava par mums cīnīties." Iepriekš, ar Minskas sarunām un visu to, viņiem šķita, ka tā tas nav. Un tagad, analizējot to, kas noticis teritorijās, ko Krievija bija okupējusi 2014. gadā, un kuras esam spējuši atbrīvot… Tur bijuši vairāki ļoti labi pētījumi, mēs jautājam, kā krievi tur darbojušies. Un viena no galvenajām lietām, ko krievi darījuši līdztekus vardarbībai un apspiešanai – viņi centās iepotēt domu, ka neviens nenāks jūs atbrīvot, visa Ukraina kritīs, nevienam jūs neesat vajadzīgi, tāpēc, ja gribat izdzīvot, labāk esiet mūsu pusē. Tas pats, kas šobrīd notiek Baltijas valstīs… Tieši tā. "NATO piektais pants nestrādā"… Jā. Tātad viņi spēlē uz šīm šaubām. Taču jums ir pieejama visa informācija. Uz laiku okupētajās teritorijās bieži vien… Okupācijas sākumā tur nebija ne mobilo sakaru, ne interneta, nekā. Nebija iespējams lasīt ziņas. Tu dzirdi tikai to, ko tev tur saka. Cilvēki nemaz nezināja… Teiksim, vienā no ciemiem pie Harkivas cilvēki bija pilnīgi pārliecināti, ka Kijiva ir okupēta. Tā viņiem bija teikuši tur izvietotie karavīri. Kāda gan var būt cilvēku noskaņas okupētajās zonās, ja viņi tā domā? Tas pats notiek, ja apjautā cilvēkus, kas dzīvo kaut kur Ušhorodā, Ļvivā vai Ivanofrankivskā, jo viņiem tas ir tālu un viņi domā, ka cilvēki neko nedara, lai tiktu atbrīvoti. Kāpēc viņi necīnās pret krieviem? Cilvēki cīnās, vienkārši tevi var arestēt par to vien, ka esi uzģērbis kaut ko zilu un dzeltenu. Un jau Berdjanskā daudzi cilvēki vienkārši pazūd – ja paraugāmies, kas tur notiek. Nav tā, ka varētu rīkot masu protestus. 2022. gadā tas bija iespējams, paskatieties Hersonas video, kā cilvēki dienām uzturējās laukumā un izkliedza lozungus pret krieviem. Taču, ja tagad aizbrauktu uz Mariupoli vai Berdjansku, kas tāds nebūtu iespējams. Tam būtu vardarbīgas fiziskas sekas. Taču tur pastāv spēcīgas pretošanās kustības, viņi cenšas, cik var, un gaida, lai citi viņus atbalstītu. Tāpēc es vienmēr ļoti uzmanos ar tādām socioloģiskām atbildēm, jo tās mainās, atkarībā no brīža, kad jautājums uzdots, tas ir ļoti saistīts ar attiecīgās nedēļas ziņām. Cilvēki daudz vairāk gatavi piekrist koncesijām, ja tajā nedēļā bijušas smagas bombardēšanas, raķešu uzbrukumi. Tas cilvēkus satrauc. Tad vēl tas ir atkarīgs no reģiona, kādas ziņas tur pienāk un kādas informācijas operācijas tur notiek. Nav jau tā, ka mēs esam gatavi atteikties, drīzāk cilvēki ir noguruši, tas ir normāli. Tā notiek ar visiem. Cilvēki nedomā par ilgtermiņa sekām. Tā kā tur būtu jāpaskaidro, ko nozīmētu atstāt šīs teritorijas okupācijā. Parunāsim par to, ka… Tas, kas notika 1. jūnijā, iespējams, bija pavērsiens karadarbībā. Ukraina veica vienu no neparastākajām asimetriskajām operācijām mūsdienu militārajā vēsturē… Ups… Izmantojot vietēja ražojuma dronus, kas palaisti no Krievijas teritorijas, ukraiņi izvērsa koordinētus uzbrukumus daudzām militārajām aviobāzēm Krievijā. Vai mēs šobrīd varam teikt, ka tas bija pavērsiena punkts karā? Nē. Tāpēc, ka no militārās tehnikas bija vairāki citi tikpat nozīmīgi pavērsiena punkti, piemēram, kad pirmais jūras drons nogremdēja Krievijas karakuģi, jo pasaules vēsturē tam vēl nebija precedenta. Un valsts bez kara flotes… jo šī nogremdēšana ilgāk nekā gadu palīdzēja nepielaist Krimai vienu no spēcīgākajām kara flotēm, tā atradās Novorosijskā. No jūras drošības viedokļa tas bija kas nebijis. Šī 1. jūnija operācija bija tik svarīga ne tikai tāpēc, ka mēs apdraudējām viņu lidmašīnas – tas jau iepriekš bija darīts ar droniem, nebija pirmā reize, bet gan tas, ka daudzas no tām ietilpa kodoltriādē. Tās bija tās lidmašīnas, ko Krievija nespēs atjaunot, jo viņiem nav kur un ar ko atjaunot. Un tās bija nepieciešamas kodolieroču lietošanai. Tā nu tagad Krievija palikusi bez trešās daļas kodolvedēju, ja tā varētu teikt. Viņiem joprojām ir kodolgalviņas, taču tām ir nepieciešams transports. Taču jūs neteiktu, ka tas bija kaut kas pavisam jauns militārajā vēsturē? Tas bija ārkārtīgi nozīmīgi, taču, kā nupat minēju, tas ir viens no vairākiem pavērsiena punktiem šajos trīs gados, no šādiem unikāliem momentiem. Manuprāt, tas ir tikpat īpašs kā tas, kas notika jūras flotē. Problēma ir tajā, ka tam noteikti ir stratēģiskas sekas, ko mūsu partneri joprojām nav aptvēruši. Sekas ne tik daudz Ukrainai, bet vairāk tādiem partneriem kā ASV, jo Krievijas kodolieroči ir pavērsti nevis pret Ukrainu, bet gan pret Franciju, Lielbritāniju un Savienotajām Valstīm. Un, kad pēkšņi trešā daļa to potenciāla ir iznīcināts, tam būtu jābūt svarīgi tām valstīm, pret kurām šie ieroči pavērsti. Tā kā mēs neesam dzirdējuši nekādus paziņojumus par to no Vašingtonas… Vēl ne. …tas ir necienīgi. Nu, paklausieties, pagājušas jau divas nedēļas. Būtu jābūt reakcijai. Viņi klusēja. Izskanēja tikai viena frāzīte par to, ka Ukraina saasina situāciju. Tiešām? Mēs saasinām?… Un tas nozīmē, ka viņi pēc iespējas cenšas nonivelēt šo efektu, ieskaitot psiholoģisko iespaidu, kas tam varētu būt. Mēs viņiem iedevām instrumentu, kā parādīt Krievijai, ka mēs visi esam spēcīgāki, taču viņi to neizmantoja. Kāda tur loģika? Tā jau ir cita saruna. Taču tāpēc es uzstāju, ka tas nav pavērsiena punkts. Lai tas būtu pavērsiena punkts, tas ir jāpastiprina, tas ir jāizmanto. Un, ja reakcija ir "tas nebija nekas nopietns", tad tas nav bijis nekas nopietns. Vai jūs joprojām apšaubāt, ka Putins izmantos kodolieročus karā pret Ukrainu vai Rietumu pasauli? Es teiktu, par 99 procentiem. Un varu paskaidrot, kāpēc. Es vienmēr atstāju vienu procentu Putina kunga neparedzamībai. Kāpēc 99 %? Pirmkārt tāpēc, ka kodolieroči ir viņa viagra. Tas ir kas tāds, ar ko viņš var demonstrēt savu spēku un iedzīt bailes spēcīgākajiem. Ja tas darbojas, kāda jēga tos izmantot? Ja tos vienreiz pielieto, pirmkārt, ar tiem vairs nebūs iespējams draudēt. Otrkārt, šai gadījumā tiek pilnībā pazaudēta Ķīna. Jo vienīgā Ķīnas sarkanā līnija ir kodoldraudi. Un treškārt, ja viņi izmantos kodolieročus, ASV būs neiespējami nereaģēt. Citādi viņi zaudēs visu kodoldrošības garantētāja statusu pasaulē. Un ceturtkārt, tas parādītu, ka viņš ir zaudējis konvencionālajā karā. Tas būtu pēdējais salmiņš, kad nekas cits vairs nedarbojas. Tā nu negatīvās sekas ir ļoti stipras. Tas gan ne vienmēr spēj atturēt Putinu, taču tas arī uzskatāmi parādītu viņa neveiksmi. Un no tā viņš baidās visvairāk. Tagad viņš redz, ka tas vēl darbojas – ar to var kavēt Rietumu palīdzības sniegšanu Ukrainai, likt viņiem baidīties kaut ko piegādāt Ukrainai, padarīt viņus pieņemošākus pret sarunām un centieniem pierunāt Ukrainu nevis Krieviju. Ja tas darbojas, kāpēc lai tos izmantotu? Parunāsim par tā saucamajām miera sarunām starp Krieviju un ASV, ko daži analītiķi, daži pētnieki dēvē par diplomātisko teātri. Taču, protams… Jo karu beigt var tikai diplomātiskā ceļā. Tā ir… tā ir klasiska no šī skatpunkta. Taču, kad mēs… šodien pienāca informācija arī par to, ka Krievija plāno pārcelt tā sauktās miera sarunas uz Maskavu – kopā ar ASV. Ko jūs par to domājat? Tāpēc, ka Tramps domā… Un varbūt viņš ir informēts pa zināmiem kanāliem, ka ir iespējams panākt samērā ātrus kompromisus ar Krieviju. Pirmkārt, man šķiet, ka viņš tam vairs netic. Viņš tam ticēja janvārī, februārī, bet pēc pirmajām sarunām mēs redzam, ka viņa retorika ir nedaudz mainījusies. Viņš vairs netic ātriem kompromisiem. Ne trīs dienas, ne simts dienas… Jā. Un arī citi varianti ne. Un arī tāpēc, ka Krievija nereaģēja uz viņu ierosinājumu par pamieru. Viņš joprojām uztur savu ideju, jo negrib parādīt, ka sākotnēji kļūdījies. Taču vienlaikus viņš jūtas vīlies, jo no Putina nav nekādas reakcijas. Tas ir laika jautājums. Pārrunas ir tikai rīks. Pārrunas nav risinājums, tas nav galīgais lēmums, tas nav kompromiss. Pārrunas ir tikai rīks. Diplomātisks risinājums ir vēlamais variants, taču tas nav vienīgais. Piemēram, ja piemin kapitulēšanu – tas nav diplomātiskais darbs. Kapitulācija ir… Tas var iet rokrokā ar sarunām – attiecībā par kapitulācijas nosacījumiem –, taču tas nav diplomātiskais darbs. Tikai sarunas, tikai šis rīks. Tā nu šajā ziņā mēs gribētu, lai būtu iespējams diplomātisks risinājums. Esam to mēģinājuši. Būsim godīgi. Visi aizmirst, ka tikai divas dienas pēc Krievijas iebrukuma, mums piedāvāja sarunas Minskā – nevis Minskā, bet Grodņā, ja nemaldos, Baltkrievijas teritorijā. Pēc nedēļas mēs bijām Stambulā. Vai tas bija par diplomātisku risinājumu vai arī Krievija vienkārši pieprasīja Ukrainas padošanos un kapitulāciju? Sarunas Stambulā – kāpēc Medinskis? Lai vilktu paralēles ar 2022. gada pavasari. Lai parādītu, ka Krievijas nosacījumi nav mainījušies. Viņš ieradās uz šīm sarunām ar pilnīgi tiem pašiem nosacījumiem, kas viņiem bija pirms trim gadiem, kaut arī situācija kaujaslaukā ir pavisam cita. Jā, tas ir diplomātiskais teātris. Tas ir diplomātiskais teātris. Tātad, vai tas ir diplomātisks risinājums? Vai kāpēc mums ir vajadzīgas diplomātiskās darbības no Krievijas puses? Vai mums vajadzētu sarunāties? Ja jūs jautātu… Jā, vajadzētu. Pat, ja šīs Stambulas tikšanās rezultāti būtu tikai gūstekņu apmaiņa, kas mums notikusi beidzamajās divās dienās, tas jau būtu ļoti labi. Mēs jau esam diezgan apmierināti, jo esam panākuši ļoti daudzu ukraiņu karavīru atgriešanos. Taču vienlaikus tas nenozīmē, ka tikai tāpēc, ka sēžam pie sarunu galda, Krievija pēkšņi pārtrauks šo karu. Tāpēc, ka tagad visa ekonomika, viss režīms ir atkarīgs no šī kara. Mums jāsaprot, kāpēc Krievija piekrīt šīm sarunām. Pirmais iemesls ir tāds, lai atturētu ASV no nākamo sankciju noteikšanas. Un atturētu ASV no Ukrainas apgādāšanas ar ieročiem. Tā ir galvenā doma, kāpēc viņi brauc un brauks uz Stambulu, jo tas novilcinās laiku, tas kavēs jebkurus lēmumus. Tāpat tas noteikti ļauj viņiem sakopot spēkus militārā ziņā un dod atelpu viņu karavīriem. Taču viņi neuzskata, ka jau ir laiks sēdēt un apspriest galīgos risinājumus, jo viņi uzskata, ka nav sasnieguši gribēto. Ja viņi nevar dabūt to, ko grib – tas ir, Ukrainas padošanos – kāpēc piekrist? Krievijai kompromisus nevajag. Tur tā nelaime. Tā ir tā problēma, ko Vašingtona negrib saprast. Un diemžēl daudzi Rietumeiropas kolēģi tāpat. Viņi runā par kompromisiem. Kompromiss ir kaut kas tāds, kas var… ja ne patikt, tad kam vismaz var piekrist. Ja Krievija pieprasa, lai Ukraina padotos un beigtu pastāvēt, kāds gan te var būt kompromiss?… Es to neredzu.