Iespējams, ka tā ir liktenīga nejaušība, ka Rīga ir dzimis viens no 20. gadsimta lielākajiem brīvības filozofiem Jesaja Berlins, kura domas un idejas par brīvību noteica 20. gadsimta filozofisko domāšanu. Berlins bija tas, kurš aicināja brīvību nejaukt ar laimi vai kaut ko citu un kurš cita starpā ir teicis, ka totalitāra vara vispirms iznīcina pirmos brīvas apziņas un ideju cilvēkus.
Raidījums “Brīvības bulvāris” reizi nedēļā piedāvā tikšanās un sarunas ar cilvēkiem, kuru domas un idejas liek varbūt mums pašiem kļūt gudrākiem.
Site
RSS
Apple
Données mises à jour le 16/09/2026
Classements récents
Dernières positions dans les classements Apple Podcasts et Spotify.
Liens partagés entre épisodes et podcasts
Liens présents dans les descriptions d'épisodes et autres podcasts les utilisant également.
Découvrez des podcasts liées à Brīvības bulvāris. Explorez des podcasts avec des thèmes, sujets, et formats similaires. Ces similarités sont calculées grâce à des données tangibles, pas d'extrapolations !
Jānis Ikstens: Daži valdības darba kārtības jautājumi ir tālu no tā, kas satrauc cilvēkus
mardi 15 septembre 2026 • Durée 29:29
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātņu profesoru Jāni Ikstenu par partiju priekšvēlēšanu tēmām un vēlētāju vērtībām, Latvijas vēlēšanu iznākuma variantiem un iespējamo koalīciju pēc Saeimas vēlēšanām.
Vai vēlēšanu tēmas, ko par politikas dienaskārtību padara partijas, patiesi ir tās tēmas, par ko pēc trim nedēļām gaidāmajās Saeimas vēlēšanās mēs arī balsosim? Vai jautājums par nākamo koalīciju un skaidrām "sarkanajām līnijām" ir būtisks Latvijas valsts pastāvēšanas kontekstā? Vai un kā mēs redzam vai neredzam Krievijas ietekmi uz mūsu vēlēšanu procesu? Vai un kā mainās Latvijas demokrātija?
Vairāki politiskie komentētāji medijos saka, ka šīs vēlēšanas ir arī par valsts aizsardzību, drošību, valsts pastāvēšanu. "Eirobarometra" mērījumi rāda, ka Latvijas iedzīvotājus visvairāk uztrauc karš Eiropā, 72% par to ir ļoti nobažījušies. Vai redzam arī tēmās, kā partijas šobrīd mēģina mobilizēt vēlētājus?
Jānis Ikstens: Droši vien ir abi atbilžu varianti - jā un nē. No vienas puses, Kulberga valdība izveidojās, lielā mērā pateicoties tam, kas notika aizsardzības resorā. Arī Kulberga valdības veidošanas procesā valsts drošība biju viena no lielajām prioritātēm. Tas arī pēc pirmajām simts dienām nav būtiski mainījies. Publiskajā apritē ir nonākušas arī ziņas, ka ir kaut kādas nekārtības iepriekš bijušas un pašreizējais ministrs mēģina vērst lietas uz labu.
Paralēli ir arī citi jautājumi, kas ir aktualizēti. Imigrācijas jautājums un pastarpināti caur to Latvijas nākotnes profils drīzāk demogrāfiskajā izpratnē, Latvijas kā nacionālas valsts, Latvijas kā latviešu valsts jautājums pastarpināti ir dienaskārtībā. Imigrācija noteikti nav starp pieciem nozīmīgākajiem jautājumiem, kas sabiedrību šobrīd nodarbina. Svarīgākie ir ekonomikas attīstība, dzīves dārdzības samazināšana, veselība, izglītība un, protams, arī drošība. Bet daži no jautājumiem, kuri ik pa brīdim parādās valdības darba kārtībā, ir diezgan tālu no tā, kas satrauc sabiedrību. Diemžēl ir jāsaka, ka pagaidām ļoti maz es dzirdu, redzu un lasu tādus konkrētus piedāvājumus, kā risināt Latvijas ekonomiskās attīstības problēmas.
Inga Spriņģe: Dusmu radīšana ir viens no veidiem, kā saniegt auditoriju sociālajos medijos
mardi 8 septembre 2026 • Durée 29:30
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar pētniecisko žurnālisti un sociālo mediju pētnieci Ingu Spriņģi par Saeimas vēlēšanu kampaņu sociālajos medijos, manipulācijām ar ziņu saturu, dusmīgiem politiķu savstarpējiem uzbrukumiem un šo dusmu izplatīšanās algoritmiem.
Priekšvēlēšanu laiks šoreiz Latvijā ir sācies salīdzinoši agri, vairāk nekā pusgadu pirms parlamenta vēlēšanām bija jau kampaņas gan sociālajos medijos, gan arī tradicionālajos medijos. Sociālie mediji un tajos iepakotais kampaņas saturs apvieno vēlētājus veidos, kādos pat mēs nenojaušam. Dažiem liek mainīt izvēles, manipulē ar mums, par to nezinot. Kā mēnesi pirms vēlēšanām izskatās Latvijas priekšvēlēšanu kampaņa, kas ir tās instrumenti no sociālo mediju skatupunkta?
Inga Spriņģe: Būtiskais faktors, kas uz šīm vēlēšanām ir ļoti svarīgs, ka nav vairs iespējams par maksu pirkt "feisbukā" politisko reklāmu. Iepriekšējās vēlēšanās tu varēji ielikt savu saturu, samaksāt naudu, lai parādītu algoritms vairāk cilvēkiem. Politiskās reklāmas vairs nav. Tas nozīmē, ka politiķiem ir ar ar dabisku saturu jāsasniedz liela auditorija. It sevišķi, ja tu esi bijis kūtrs politiķis, un tev nav jau izveidota sava kopiena, tagad sākt veidot no nulles trijos mēnešos ir praktiski neiespējami. Es to saku kā cilvēks, kurš jau gadiem strādā pie sava sekotāju skaita. Tāpēc arī viņiem ir jābūt radošiem. Un viens no veidiem, kā ātrāk sasniegt [auditoriju], ir emocionālo tēmu jeb dusmu radīšana. Bet tieši tas, ka viņi nevar vairs par naudu nopirkt, viņiem ir pēkšņi – ā, mums ir kaut kas pašiem jāsāk vairāk darīt, ir jāizdomā, kā piesaistīt auditoriju.
Es domāju, tas ir būtiski visās vēlēšanās. Tāpēc šobrīd Lielbritānijā ļoti runā par viņu patreizējo premjeru, cik viņš atraktīvi panāk uzmanību, tieši strādājot uz sociāliem medijiem.
Mūsdienās vispār jebkurā jomā sociālie mediji ir mainījuši komunikāciju, arī žurnālistikā. Domāju, ka nākamajos gados arī žurnālistus tas ļoti mainīs. Mēs šobrīd joprojām daudz "guļam" attiecībā uz saturu. Un politikā ir tieši tas pats. Viss ir balstīts mūsdienās uz personībām. Cilvēki seko cilvēkiem, tev ir jābūt personībai. Tu neseko "Jaunajai Vienotībai", tu seko konkrētam politiķim, kurš tev patīk.
Kāpēc politiķi zinātni izmanto priekšvēlēšanu kampaņai? Saruna ar socioloģi Andu Laķi
mardi 1 septembre 2026 • Durée 29:30
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Kultūras akadēmijas zinātņu prorektori un Kultūras un mākslas institūta vadītāju socioloģi Andu Laķi par zinātnes brīvību, pētījumu lietderību un nozīmīgumu un to, kāpēc politiķi šobrīd zinātni izmanto savai priekšvēlēšanu kampaņai.
21. augustā apritēja 35 gadi, kopš atjaunoja Latvijas Republikas konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu, proti, Latvijas valsts un varas atjaunošanai de facto. Tikai divas dienas pirms šī vēsturiski nozīmīgā datuma notika Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde, kuras uzmanības centrā bija zinātne, fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas efektivitāte vai jautājums par to, kā valstij vērtēt zinātnē ieguldīto publisko finansējumu. Par ko mēs diskutējam 35 gadus pēc valstiskās neatkarības de facto atjaunošanas, kāpēc zinātne pēkšņi kļūst par priekšvēlēšanu kampaņas instrumentu un kas ir antiintelektuālisma cēloņi Latvijas sabiedrībā un pasaulē?
"Pats fakts, ka politiķi lemj vai ir apņēmīgi izdarīt secinājumus par to, vai ir izvēlētas pareizās tēmas, vai ir lietderīgi iztērēta nauda jeb dažkārt tiek lietots jēdziens "izpļekarēta nauda", tas jau vien parāda, ka mūsu politiskajā domā jeb politiskajā kultūrā pastāv kā norma, ka politiķi ir eksperti zinātnieku tēmu izvēlē un zinātnisko zināšanu lietderīgumu novērtēšanā," vērtē Anda Laķe. "Tas, ka notiek cenzūra jeb politiķi cenšas rekomendēt vai ieteikt to, kādas tēmas tiek izvēlētas pētniecībā, tā nav tikai Latvijas situācija. Kad izveidojās pirmā Trampa valdība Amerikas Savienotajās Valstīs, tika izveidota īpaša politiski administratīvā struktūrvienība, kurai bija dots uzdevums izvētīt ieguldījumus zinātnē. Bija apdraudēti pat tādi ieguldījumi, kas bija saistīti ar pētījumu virzieniem, kas ir Nobela prēmijas saņēmuši."
Latviešu konservatīvisms veidojas. Saruna ar filozofu Krišjāni Lāci
mardi 16 juin 2026 • Durée 29:30
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu un Latvijas Universitātes lektoru Krišjāni Lāci par konservatīvismu vēsturē un šodien.
Latvijas sociālo vērtību jautājumos apmēram puse vēlētāju sliecas būt liberāli, puse – konservatīvā virzienā. Citādāka aina esot ekonomikas jautājumos – vairākums ir kreisi noskaņoti un vēlas labklājības valsti, kas rūpējas par iedzīvotājiem. Tā liecina kā nule publicētais pētījums "Politiskie spektri Latvijā". Tas arī parāda paradoksu Latvijas politikā. Politikas leksikā pēdējā laikā mēs bieži dzirdam jēdzienu konservatīvisms. Mums ir konservatīva valdība. Vieni to izmanto kā politisku birku, citi - kā priekšvēlēšanu saukli. Konservatīvisms kā politiska ideoloģija vai vērtību sistēma Rietumos, Austrumeiropā, ASV un Latvijā: pašidentifikācijas un politiskā izdevīguma konstrukcijas – par to saruna ar filozofu, Latvijas Universitātes doktorantu un lektoru Krišjāni Lāci, kurš ir arī viens no aplādes "Telos" veidotājiem.
Konservatīvisms. Vārda etimoloģija ir ielikta šī latīņu valodas nozīme "conserve" (saglabāt). Cik lielā mērā šī semantiskā nozīmē šajā vārdā vēl līdz mūsdienām ir klātesoša? Cik lielā mērā par to ir jāatgādina? Un kas ir tas, ko mēs vēlamies saglabāt, un kas ir tas mūsdienu konteksts, kurš nepieļauj? Mēs bieži vien sakām, ka mēs neprotam realizēt reformas, mēs neprotam izstrādāt lielus projektus, un, iespējams, kaut kas varbūt vērtību orientācijā mums traucē.
Krišjānis Lācis: Raivis Bičevskis, kurš Latvijā ir, iespējams, visvairāk pētījis kontinentālo konservatīvisma tradīciju, viņš vienmēr arī tiecas uzsvērt šo semantisko kodolu. Viņš ir nonācis pie skaidras un vienkāršas definīcijas, kas, protams, ir plaša, bet arī paskaidro: Konservatīvisms kā saglabāšanas vērtu lietu saglabāšana, nodošana tālāk nākamajām paaudzēm.
(..) Savukārt Latvijā, redziet, ko mēs vēlamies saglabāt? Vai mēs vēlamies saglabāt kādas padomju tradīcijas? Vai mēs vēlamies saglabāt tieši to, ka mums ir latviešu valoda, ka mums ir tādas robežas, kādas ir. Armija arī nodarbojas ar saglabāšanu, robežu saglabāšanu. Vai mēs vēlamies saglabāt vismaz kādu daļu no savas suverenitātes iepretim, teiksim, Briseles arvien pieaugošām pilnvarām. Saglabāšana ir. Bet mēs zinām, ka arī liberālie politiķi, jebkura institūcija mēģina saglabāt savu iekšējo koherenci. Jebkurš sabiedrisks veidojums, pat ja tas sabiedriskais veidojums ir kādā bagātā aktīvistu nevalstiskā organizācija, tie iekšējie sociālie mehānismi, kā tiek panākts konsenss šis organizācijas, varbūt pat progresīvas organizācijas, ietvaros, tas būs konservatīvs, saglabājošs. Uz šīs organizācijas iekšējās koherences saglabāšanu vērsts.
Jēdzienu definīcijas – šķiet, arī esat rakstījis par to – vienmēr pieprasa laikmeta teoriju, bez kuras tās paliek tukšas. Ja runājam par konservatīvismu, kas būtu tā laikmeta teorija, kura primāri būtu jāsaprot?
Krišjānis Lācis: Man liekas viena lieta, kas arī Latvijā publiskās sarunās, dažādos ierakstos un tai skaitā arī... Jūs atsaucaties uz Hirša pētījumu.
Jā, tas bija Eberta fonda veiktais pētījums par Latvijas vēlētāju politikām orientācijām.
Krišjānis Lācis: Es gribētu teikt, ka viena būtiska konservatīvisma ideoloģijas vai politiskās doktrīnas tēma ir, tāds sarežģīts vārds – partikulārisms. Proti, ka jāņem vērā, ka konservatīviem būs alerģija pret konservatīvismu ar lielo burtu. Konservatīvajiem vajag konkrētību. Konservatīvisms ir konkrētu tautu, konkrētu politisko veidojumu, no konkrētiem sabiedriskajiem veidojumiem izrietoša vēsturiskā pieredze. Tāpēc, manuprāt, būtu adekvātāk runāt par dažādu tautu dažādām konservatīvisma tradīcijām. Ir amerikāņu konservatīvisms vai angloamerikāņu konservatīvisms, kuram, protams, amerikāņu milzīgās ietekmes dēļ arvien vairāk sliecas piekrist arī cilvēki Austrumeiropā, pat Vācijā. Protams, lielais jautājums ir – kas ir Latvijas konservatīvisms? Jo Latvija kā jauna valsts, kas radusies uz izjukušu impēriju drupām, kas radusies tieši konfrontācijā ar tradicionālajām aristokrātiskajām kārtām, latviešu inteliģentiem konfliktējot ar baltvācu aristokrātiju kā to konservatīvāko tā brīža sabiedrības slāni, vai latviešiem ir kaut kas tāds kā konservatīvisms? Es teiktu, ka veidojas latviešu konservatīvisms, bet kā tāda skaidra politiskā sociālā doktrīna vēl nē. Bet mēs pie tā šobrīd strādājam.
Krišjānis Lācis ir Latvijas Universitātes doktorants, zinātniskais asistents. Viņa pētnieciskās intereses saistītas ar ideju vēsturi, filozofijas vēsturi, Sērena Kirkegora 20. gadsimta politisko un sociālo filozofiju, Karlu Šmitu, filozofijas un teoloģijas sastapšanos, protestantisko teoloģiju un mūsdienu filozofijas aktualitātēm. Viņš ir viens no portāla "Telos" autoriem un veidotājiem.
Katerina Stepanenko: Grūti atbildams jautājums, ko Kremlis darīs aiz Ukrainas robežām
mardi 9 juin 2026 • Durée 29:30
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Vašingtonas Kara pētījumu studiju institūta (ISW) vadošo pētnieci Katerinu Stepanenko par to, vai Krievija gatavojas karam ar NATO un kas ir Krievijas realizētais kognitīvais karš.
Ukraina pirmajā jūnija nedēļā veikusi vairākus uzbrukumus Krievijas reģionos, sasniedzot Krievijas teritoriju līdz pat tūkstošiem kilometru dziļumā un trāpot vairākiem mērķiem. Dažas dienas iepriekš Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atklātā vēstulē Krievijas diktatoram Putinam piedāvāja tikties klātienē, lai apspriestu kara izbeigšanu, un paziņoja, ka Ukraina ir gatava abu valstu līderu sarunām. Vācija, Francija Lielbritānija kopā ar Ukrainu šobrīd strādā pie plāna, lai piespiestu Krieviju iesaistīties sarunās par kara izbeigšanu, tā rakstīja ziņu aģentūra "Bloomberg".
Ukrainas panākumi frontē un sekmīgie triecieni dziļi Krievijas teritorijā ir stiprinājuši Ukrainas prezidenta Zelenska pozīcijas, tāpēc Londona, Berlīne un Parīze saskata iespēju panākt Krievijas diktatora Putina sēšanos pie galda.
Rīgā notikušajā Starkom ikgadējā konferencē kādā no diskusijām izskanēja viedoklis, ka Krievija šobrīd ir ievainots dzīvnieks, tādēļ ļoti bīstams.
Jūs bijāt komandā, kas apkopoja un veidoja krievu ofensīvas kampaņas izvērtējumu kopš 2022. gada februāra. Pirms tam jūs ziņojāt ari par Krievijas gatavošanos pilna mēroga iebrukumam Ukrainā. Vai ir iespējams pateikt, ko Krievija gatavojas darīt tagad?
Katerina Stepanenko : Manuprāt, Krievija turpina virzīt savu stratēģisko mērķi, tas ir, dzīties pēc "gravitācijas centriem", kas atrodami rietumu galvaspilsētās. Tā cenšas iznīcināt atbalstu Ukrainai. Ja skatāmies uz Krievijas stratēģiskajiem mērķiem, numur viens ir iekarot Ukrainu. Krievija zina, ka tas nav iespējams tikai ar militāru spēku vien. Kā pierādījuši līdzšinējie kara gadi, ukraiņi ir apturējuši daudzas krievu ofensīvas, krievu progress šobrīd ir pietuvojies absolūtai nullei, pateicoties ukraiņu pretuzbrukumiem un formējošajām operācijām. Krievijas mērķis ir bijis tēmēt pa gravitācijas centriem Vašingtonā, Briselē, Parīzē, Londonā, lai liktu Ukrainas partneriem to pamest, tādējādi liekot Ukrainai priekšlaicīgi piekāpties Krievijas nosacījumiem. To Kremlis ir virzījis jau kādu laiku, un visdrīzāk turpinās virzīt. Izaicinājums ir skatīties uz āru, ko Kremlis darīs tālāk, aiz Ukrainas robežām? Tas ir neparedzams, grūti atbildams jautājums, vismaz pašlaik. Kremlis turpina attīstīt vairākus naratīvus.
Ja skatāmies salīdzinoši, piemēram, 2022. gads un situācija šobrīd. Vai to vispār ir iespējams salīdzināt?
Katerina Stepanenko: 2022. bija interesants gads, jo man tolaik šķita, ka Kremlis vēl nebija izveidojis pareizo informatīvo stāvokli kara uzsākšanai. Ja skatāmies uz iekšējiem vēstījumiem, ko Kremlis izplatīja, daudzi no tiem bija haotiski. Tie krievu sabiedrībai klāstīja, ka nekāda kara nebūs, ja nu kaut kas tomēr notiks, tas būs maza mēroga iebrukums, kurā Krievija uzvarētu pāris dienu laikā. Šeit arī rodama problēma – Kremlim neizdevās savu sabiedrību sagatavot ilgstošam konfliktam, likt tai ziedoties. Tas ir izaicinājums, ar ko Krievijas informatīvā telpa saskaras jau pēdējos četrus gadus. Katru reizi, kad ukraiņu spēki dodas uzbrukumā un gūst panākumus kara laukā, vai apdzen Krievijas spēkus militārās inovācijas lauciņā, tas rada atgriezenisko saiti Krievijas sabiedrībā. Redzam, kā krievvu ultranacionālisti sūdzas par Aizsardzības ministrijas vai bruņoto spēku amatpersonām. Lielā problēma ir šāda – Krievija domāja, ka karu uzvarēs ļoti ātri, bez lielas ziedošanās no tautas, taču, kad tas nenotika, valsts ir centusies pielāgoties, sabiedrību "atpakaļejoši" sagatavot karam, cerībā, ka tā pieņems arvien augošos zaudējumus.
[EN] Katerina Stepanenko: Grūti atbildams jautājums, ko Kremlis darīs aiz Ukrainas robežām
mardi 9 juin 2026 • Durée 34:18
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Vašingtonas Kara pētījumu studiju institūta (ISW) vadošo pētnieci Katerinu Stepanenko par to, vai Krievija gatavojas karam ar NATO un kas ir Krievijas realizētais kognitīvais karš.
Latvijas vēlēšanu sistēmas nacionālās īpatnības. Saruna ar politologu Hariju Kārkliņu
mardi 2 juin 2026 • Durée 29:30
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu un vēlēšanu ekspertu Hariju Kārkliņu par Latvijas vēlēšanu sistēmu, vēlēšanu prognozēm un Latvijas vēlēšanu sistēmas nacionālajām īpatnībām.
Latvijā priekšvēlēšanu periods ir sācies, un arī jauna valdība ir kļuvusi par šo priekšvēlēšanu daļu. Saruna ar Hariju Kārkliņu par to, kas ir vēlēšanu tendences, balstoties uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, un kas ir tas, ko mēs varētu sagaidīt šī gada oktobrī.
Jūs analizējāt detalizēti portālā "Delfi" situāciju pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām. Kuras ir tās tendences, kuras ir samērā tipiskas Latvijas politiskajai kultūrai, par kurām var teikt - tās saglabāsies, jo tā ir "Latvijas nacionālā īpatnība".
Harijs Kārkliņš: Mūsu nacionālā īpatnība ir augstais mainīgums tieši no vienām vēlēšanām uz nākamajām. Cik ļoti mainās partijas, cik mazs ir lielākās partijas īpatsvars, spēks parlamentā. Mums ir augsta sadrumstalotība ne tikai skaita ziņā, cik ir partijas, bet arī no tā, ka mums nav izteikta līderība starp šīm partijām. Mums ir apmēram līdzvērtīgi spēlētāji. Skatoties uz pašreizējiem reitingiem, šķiet, ka šī situācija arī saglabāsies.
Bet, ja vēlēšanas notiktu tagad - tas ir viens no jautājumiem, ko sociologi uzdod iedzīvotāju aptaujās. Vai, jūsuprāt, koalīcija būtu apmēram tāda pati, kādu iepriekšējā nedēļā izveidoja Saeima un apstiprināja?
Harijs Kārkliņš: Īsa atbilde - nē.
Garā atbilde. Ja mēs varam uzticēties reitingiem, un pieredze rāda, ka reitingiem var uzticēties, jo tie reitingi, kas ir tieši ap Saeimas vēlēšanām, ir diezgan tuvi īstiem rezultātam. Jaunākie reitingi rāda, ka astoņas partijas pašlaik pārvarētu 5% barjeru. Skaitot, cik šīs partijas katra iegūtu pa vietām, redzam, ka pašreizējā četru partiju koalīcija nevarētu izveidot valdību. Nevarētu izveidot arī valdību iepriekšējā [koalīcija] - "Progresīvie", "Jaunā Vienotība" un Zaļo un Zemnieku Savienība (ZZS). Vienīgais variants ir, ja visas piecas - "Progresīvie", Apvienotais saraksts, ZZS, Nacionālā apvienība un Jaunā Vienotība - saliek kopā, tad mums varētu būt valdība no iepriekš esošajām partijām.
Tā ir vēl viena tendence, kas ir bijusi, varbūt kādai partijai iet uz augšu, kādai iet uz leju, bet pēc vēlēšanām tās partijas, kuras tobrīd ir veidojušas valdību, kopā saņem mazāk, nekā tas bija pirms vēlēšanām.
Līdz ar to ir izskanējuši viedokļi, ka šie četri mēneši varētu būt arī ģenerālmēģinājums.
Bet jūs tā nedomājat.
Harijs Kārkliņš: Maza iespēja. Es domāju, ka nebūs šī pati valdība. Tīri dēļ matemātikas, vienkārši nepietiks [mandātu]. Es varu kļūdīties, tā ir mana prognoze.
Par kurām Latvijas politikas nacionālajām īpatnībām jūs esat drošs, ka tās nemainīsies arī nākamajās vēlēšanās?
Harijs Kārkliņš: Es varu tikai prognozēt, nevaru garantēt simtprocentīgus rezultātus. Ar to tas ir interesanti tāpat kā sportā. Es sagaidu, ka esošās valdības partijas neiegūs pietiekami daudz mandātu, lai varētu izveidot valdību, un ka būs jauni spēki iekšā valdībā. Es sagaidu arī to, ka "Mēs mainām noteikumus" iegūs vairāk, nekā pašreiz uzrāda piecus procentus, ka viņi kā jauns spēlētājs tieši vēl pieaugs. Līdz cik, es nezinu, grūti spriest.
--
Harijs Kārkliņš ir politologs, vēlēšanu pētnieks, Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu politikas zinātnē, bakalaura grādu matemātikā un statistikā un studējis doktorantūras programmā "Politikas zinātne". Studiju laikā vadījis lekcijas par vēlēšanu sistēmām un citiem saistītiem tematiem. Līdzautors pētījumā par sabiedrības drošības uztveri un profesionālā jomā deviņus gadus strādājis valsts pārvaldē.
Aivars Ozoliņš: Valdības krišana bija par drošību, kas nenāca par labu drošībai
mardi 26 mai 2026 • Durée 29:30
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar žurnāla "Ir" politisko komentētāju Aivaru Ozoliņu par valdības demisiju un jaunas valdības veidošanas procesu priekšvēlēšanu kontekstā.
Priekšvēlēšanu posms Latvijā: valdības krišana un jaunas valdības veidošanās aprises, un ārējā apdraudējuma konteksts. Kas ir šī politiskā tirgošanās, kas ir atbildīga rīcība šajā kontekstā un kādēļ tas viss notiek tieši pusgadu pirms parlamenta vēlēšanām?
Tu jau vairāk nekā 30 gadus vēro politiskos procesus. Vai tam, kas šobrīd notiek, ir kaut kādas analoģijas ar to, kas jau ir bijis pēdējo 30 gadu vēsturē?
Aivars Ozoliņš: Gluži šādu valdības krišanu, ka premjerministre kopā ar vienu koalīcijas partneri paši nogāzt valdību, tādu es īsti neatceros. Bet citādi jau tas politisko spēku salikums nav nekas oriģināls, vienīgi partiju nosaukumi ir citādi un birkas, ko viena otrai piekar, mazliet mainās. Bet partiju struktūra Saeimā atspoguļo apmēram to pašu vēlētāju struktūra, kas mainās lēnāk nekā partijas.
Vai kaut kādā ziņā Latvijas demokrātija ir apdraudēta, ja pusgadu pirms vēlēšanām ... Šis process neizskatās īpaši atbildīgs, no vienas puses.
Aivars Ozoliņš: Demokrātija nav apdraudēta. Tas būtu pārspīlēti. Nav noticis nekas dramatisks vai traģisks. Bijuši neveikli politiski gājieni, kas noveduši pie pašiem spēlētājiem negaidīta rezultāta. Es neapgalvotu, ka būtu apdraudēta demokrātija. Redzēsim, kā būs pēc vēlēšanām, kāds būs politisko spēku salikums. Kaut gan man šķiet, ka nekas traģisks arī nenotiks. Un, protams, visādi lielie pavērsieni, ko mēs visu laiku, šos 30 gadus, cenšamies nepieļaut, ir vienkārši prokremliska valdība. Diezin vai tāda būs arī pēc šīm vēlēšanām.
Ja atgriežamies pie šīs 30 un vairāk gadu terminoloģijas, par kuriem spēlētājiem tev vairāk vai mazāk ir skaidrs, ko viņi dara Latvijas politiskajā sistēmā?
Aivars Ozoliņš: Var minēt vairākus. Ir skaidrs, ko dara "Jaunā Vienotība", ir skaidrs, ko dara Nacionālā apvienība, un ir skaidrs, ko dara "Latvija pirmajā vietā" ar Aināru Šleseru. Kā jau es teicu, struktūra ir līdzīga, kā ir bijusi, kaut gan partiju nosaukumi ir mainījušies mazliet.
Ir daļa vēlētāju, kuri vēlētos Kremlim draudzīgāku valdību. Tos pārstāvēja "Saskaņas centrs", tad "Saskaņa", tagad lielāko daļu ir pārņēmis Ainārs Šlesers. Mazāko, radikālāko ... tagad būs Jūlija Stepaņenko ar "Jaunlatviešiem". Bet struktūra ir tā pati. "Suverēnā vara" un "Jaunlatvieši" ir paņēmuši to, kas bija Ždanokai, kas bija Rosļikovam, bet lielāko daļu paņēmis Šlesers. Viņš vēl arī paņēmis tos, kuri bija balsojuši par Artusu Kaimiņu un Aldi Gobzemu savulaik. Tos, kuriem vienmēr viss ir slikti. Nekā principiāli jauna tajā salikumā nav. Ir mainījies šo partiju apzīmējums. Kādreiz prokremlisks bija sinonīms kreisam. "Saskaņa" – tie bija prokremliski, tātad kreisi. Tagad prokremliski ir "Latvija ir pirmajā vietā", bet viņi pēkšņi ir labēji. Tas ir tāds interesants pavērsiens. Bet citādi nekas principiāli jauns nav.
Pirms dažiem mēnešiem tu teici kādā no žurnāla "Ir" raidierakstiem, ka nākamās vēlēšanas būs par drošību.
Aivars Ozoliņš: Par drošību. Kamēr ir karš, kamēr mums blakus ir agresīva impērija, no kuras var sagaidīt jebkādus iracionālus izlēcienus, drošība, protams, ir pats pirmais.
Bet vai tas, kā notika valdības krišana vai notiek valdības sastādīšana, ir iemesls veidot vēlēšanu procesu, kurš ir par drošību?
Aivars Ozoliņš: Protams, valdības krišana sanāca par drošību. Siliņa gribēja izdarīt labāk, lai ir drošība, nomainīt aizsardzības ministru, kurš acīmredzami netika galā ar saviem pienākumiem. Bet izdarīja to tik neveikli, ka valdība krita. Tas bija viss par drošību, kas nenāca par labu drošībai. Bet šī būs viena no divām lietām, kas Kulberga valdībai būs jāizdara, būs jāsakārto aizsardzības lietas pēc iespējas ātri.
Piecos mēnešos var ļoti daudz izdarīt tajā jomā. Nevar izdarīt visu. Kā man stāstīja – "nevarēs jau uzreiz nosusināt to purvu, kas tur palicis pēc Mūrnieces un Sprūda", bet tur ir konkrētas lietas, kuras var izdarīt.
Un otra konkrēta lieta, kura arī būs šai valdībai jārisina, tas ir "airBaltic". Skaidrs, vai viņi atdos vai neatdos to 30 miljonu aizdevumu, viņiem vajadzēs naudu vēl, un tad valdībai nu būs izvēle – ļaut bankrotēt nacionālajai aviosabiedrībai vai atkal to atbalstīt.
Priekšvēlēšanu process un kampaņu tematika. Saruna ar "Providus" vadītāju Sandu Liepiņu
mardi 19 mai 2026 • Durée 29:30
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar "Providus" direktori Sandu Liepiņu par valdības efektivitāti, priekšvēlēšanu procesu un kampaņas tematiku.
Līdz Saeimas vēlēšanām ir mazāk nekā pusgads. Latvijas politika piedzīvo satricinājumus, kas dod iespēju izstrādāt un runāt par dažādiem scenārijiem, kas notiks līdz Saeimas vēlēšanām. Taču šoreiz saruna ar "Providus" direktori Sandu Liepiņu par to, kas notiks pēc vēlēšanām, kā sistēma, kas tiks iegūta vai nodota varas maiņas rezultātā vai saglabāšanās rezultātā, funkcionēs attiecībā pret tām pārmaiņām, kuras mēs visi tik ļoti gaidām.
Kas Latvijas politikā un tās aktuālajos procesos jūs uztrauc visvairāk?
Sanda Liepiņa: Laikam atbildības par rezultātu jebkāds trūkums. Tas ir fokuss, ko mēs no domnīcas "Providus" puses mēģinām dažādās tēmās, kuras mēs uzrunājam, akcentēt. Piemēram, pēdējās divās nedēļās prezentējām pētījuma rezultātus par latviešu valodas mācību sistēmu, kuru pirms pieciem, septiņiem gadiem dažādos brīžos bija nepieciešams uzlabot. Ir pagājis laiks, un faktiski nekādi uzlabojumi nav panākti. Šīs ir lietas, kas ir konsekventi un daudz uzstājīgāk mums visiem, kas ir ap šo sabiedriski politisko procesu, jāizgaismo un ir jāprasa rezultāts.
(..)
Sanda Liepiņa: Pietrūkst sistēmiski vairāk tāda veida cilvēku, kas starptautiski tiek arī saukti par politikas inovatoriem, kas iet iekšā, meklē risinājumus, aktīvi strādā.
Jūs domājat no ekspertīzes viedokļa vai no politikas veidotāju viedokļa?
Sanda Liepiņa: Ekspertīzes, bet pamatā attieksmes [viedokļa]. Nebūs neviens cits, kas atnesīs Latvijai šobrīd tos risinājumus. Tie risinājums šeit, Latvijā, Rīgā, novadu pilsētās, būs jāsameklē pašiem, pacietīgi sēžot, diskutējot, runājot un liekot kopā. Neviens cits mums no ārpuses šobrīd, izņemot kā bija "Moneyval" vai augsta riska finanšu transakcijas, kur Latvija palika par apdraudējumu starptautiskajai finanšu sistēmai.
Jūs bijāt viena no pētījuma autorēm tieši par birokrātiju, par to, cik salīdzinoši liela ir birokrātija pārvaldes procesos. Kas bija secinājumi, ko redzējāt salīdzinoši ar citām valstīm?
Sanda Liepiņa: Šobrīd esmu iesaistīta Birokrātijas atmešanas grupā, ko vada Endziņa kungs. Arī šeit mans pienesums bija - aicināt grupu mēģināt definēt skaitliski izmērāmā veidā, kas būtu rezultāts, ko būtu jāsasniedz.
(..) Ja mēs skatāmies ilgākā laika perspektīvā, ejot atpakaļ līdz laika periodam, pirms Latvija iestājās Eiropas Savienībā, tajā brīdī panācām būtisku uzrāvienu dažādu administratīvo procedūru šķēršļu mazināšanā. Bet tas bija laika periods, kad lēmumu pieņemšana bija salīdzinoši ātra, sagatavošanas posms īss un lēmumi Ministru kabineta noteikumu, grozījumu un likumu veidā tika pieņemti 2-3 mēnešu laikā, tādā veidā arī panākot to ātrumu, kas bija nepieciešams.
Tagad šie jautājumi tiek skatīti vienas Saeimas darbības periodā.
Sanda Liepiņa: Ir starptautiski vispārzināms, ka, piemēram, Eiropas līmenī normālā procesā jebkāds regulējums top sešu līdz astoņu gadu laikā, izejot visas politikas plānošanas cikla stadijas. Tur mēs vēl neesam, bet mēs strauji arī Latvijā virzāmies apmēram uz tādiem laika rāmjiem jebkādai lēmumu pieņemšanai. Visam fokusam šobrīd būtu jābūt, ka mēs atrodam veidus, kā tomēr no virziena uz sešu līdz astoņu gadu jebkādu lēmumu pieņemšanai Saeimā likumdošanas akta veidā tomēr virzāmies tuvāk kaut kam, kas būtu saprātīgi. Gads līdz divi, kuru laikā tiek izdiskutētas, iespējams, arī seši mēneši atsevišķos gadījumos. Faktiski to pieprasījumu šobrīd redzam.
--
Sanda Liepiņa ir domnīcas "Providus" direktore, studējusi gan Latvijā, Latvijas Universitātē politikas zinātni un jurisprudenci, gan ASV, Sirakūzas universitātes Maksvela skolā ieguvusi maģistra grādu sabiedrības vadībā. Sanda Liepiņa ir vadījusi Latvijas Finanšu nozares asociāciju. Kopumā vairāk nekā 20 gadus dažādās lomās strādājusi Pasaules Bankas grupā un Starptautiskajā finanšu korporācijā. Bijusi valsts sekretāre Izglītības un zinātnes ministrija un kā Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidente bijusi atbildīga par budžeta un finanšu jomas trīspusēju dialogu, kā arī bijusī finanšu ministra padomniece rīcībpolitikas jautājumos un Rīgas Tehniskās universitātes padomes sastāvā vadījusi iekšējo audita komisiju.
Dita Rietuma: Politika un ietekmīgās mākslas skates vienmēr ir bijušas cieši saistītas
mardi 12 mai 2026 • Durée 29:30
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar kinozinātnieci Ditu Rietumu par kinofestivālu politisko vēsturi, Krievijas tiešu un pastarpinātu dalību šajos festivālos un to saistību ar Latvijas reputāciju.
11. un 12. maijā Eiropas Savienības Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta ministru padomes darba kārtībā Latvija ir ierosinājusi jautājumu par kopīgas Eiropas Savienības pieejas nodrošināšanu saistībā ar Krievijas atgriešanos Venēcijas biennāles starptautiskajā mākslas izstādē, kā arī dalību starptautiskajās kultūras platformās kopumā. Lai nākotnē vairs nepieļautu, ka Krievija izmanto kultūras platformas kā manipulācijas instrumentu propagandas mērķiem, lai apietu sankcijas un uzlabotu savu reputāciju Eiropas Savienībā un tās dalībvalstu līdzfinansētajos pasākumos, Latvija aicinās Eiropas Savienības dalībvalstis nodrošināt konsekvenci starp Eiropas Savienības lēmumiem attiecībā uz Krieviju un sankciju politiku. Tostarp novēršot Krievijas maigās varas aktivitātes pasākumos un organizācijās, kuras līdzfinansē Eiropas Savienība.
Šajās dienās arī sākas Kannu starptautiskais filmu festivāls, kura programmā ir iekļauta krievu režisora Andreja Zvjaginceva filma, kura pieteikta kā Latvijas kopprodukcija.
Vai krievu kultūra starptautiskajā apritē un platformās atgriežas un dara to gan tiešā, gan pastarpinātā formā - par to saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes lektori un docētāju un Nacionālā kino centra direktori un filmu kritiķi Ditu Rietumu.
Kultūra kā manipulācijas mehānisms un kino. Kannu un Venēcijas festivāli nav bijuši pasargāti no šīm politiskajām manipulācijām ne pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, ne pēc. Vai cēlonība tam būtu meklējama šo festivālu pirmsākumos, respektīvi, kad festivālu Venēcijā dibināja Gēbelss sadarbībā ar Musolīni un Kannu festivāls radās kā reakcija uz to pēc Otrā pasaules kara sadarbībā ar sabiedrotajiem no ASV? Vai šiem vēsturiskiem pirmsākumiem ir kāda nozīmība attiecībā uz to, kā šie festivāli kā politiskā skatuve veidojas šodien?
Dita Rietuma: Visi šie fakti norāda uz to, ka politika un šīs lielās, ietekmīgās mākslas skates vienmēr ir bijušas ārkārtīgi cieši saistītas.
Venēcijas festivāls ir vispār pasaulē senākais festivāls, festivāla formāta aizsācējs, jo 1932. gadā Venēcijas mākslas biennāles kontekstā tika radīts Venēcijas kinofestivāls. Protams, tur klāt stāvēja Musolīni tēls un viņa mīlestība pret kino. Mēs zinām, ka autoritāri režīmi un diktatori ļoti mīl kino. Ja nemaldos, Musolīni dēls bija kino teorētiķis, kinokritiķis. Ja mēs skatāmies bez šādas ģimenisko attiecību lirikas, tad, protams, šīs lielās, ietekmīgās mākslas skates ir ļoti nozīmīgas arī politiski. Un mēs varam teikt, ka mediju ainava ir krietni mainījusies kopš 20. gadsimta vidus un tā izskaņas. Iespējams, ka tādam, normālam cilvēkam, kurš īsti nesaprot festivāla nozīmi, liekas - ko var ņemties, festivāls tur, festivāls šur, vēl kaut kur.
Gribu uzsvērt, ka Eiropas kinofestivāli ir vārti Eiropas filmām gan uz pasaules atzinību, gan atpazīstamību, gan uz iespēju tikt izrādītām ārpus savas valsts un tikt nopirktām izrādīšanai. Tie ir tie vārti, ko Eiropā sargā būtībā pāris festivālu - Kannu festivāls un Venēcijas festivāls. Berlīnes festivāls tomēr ieņem mazliet nīkulīgu pozīciju, lai gan šim festivālam arī ir ļoti komplicēti politiskie konteksti. Šie vārti ir svarīgi.
Visi tie tūkstoši saražoto Eiropas un ne tikai Eiropas filmu tad arī gāžas uz šiem vārtiem, un ir ļoti būtiski, kuras ir tās filmas, jo filmu, kuras nonāk šo festivālu oficiālajās skatēs, ir ļoti maz. Filmām tiek pievērsta liela globāla preses uzmanība. Tāpēc lieliem spēlētājiem, Krievijai tai skaitā, ir svarīgi tur būt dažnedažādās formās, legāli, mazliet lavierējot. Festivāli ir ārkārtīgi svarīgi.
Ukrainas Kinematogrāfistu savienība 2022. gada pavasarī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā izplatīja petīciju, aicinot boikotēt Krievijas kinematogrāfu. Petīcija savāca vairāk nekā 10000 parakstu, to publicēja "The New Yourk Times". Tajā teikts, ka Krievijas filmu demonstrēšana festivālos rada ilūziju par Krievijas iesaistīšanās civilizētās pasaules vērtību veidošanā. Šī petīcija aicināja arī izplatītājus nestrādāt Krievijā. Ukrainas Kino akadēmijas aicinājumam atsaucās arī Kannu festivāls, kas vēl 2022. gada konkursa programmā bija iekļāvis jau vairākus gadus mājas arestā esošā krievu režisora Kirila Serebreņņikova filmu "Čaikovska sieva". Tiesa, Serebreņņikovs festivāla preses konferencē aicināja atcelt sankcijas visu mākslu patronam, kā viņš teica, Romānam Abramovičam, par ko saņēma pretrunīgu reakciju un nosodījumu.
Aicinājumam neiekļaut turpmāk A klases festivālu oficiālās programmas filmas, kuru finansējums ir no Krievijas, atsaucās lielākā daļa festivālu. Viens no tiem, kurš pirmais reaģēja uz šo aicinājumu, bija Venēcijas festivāls, norādot, ka krievu izcelsmes kinematogrāfisti ir jānodala no finansējuma avotiem, kādā veidā šīs filmas ir veidotas. Bet pēdējos gados redzam, ka visos šajos festivālos parādās filmas, kuru autori ir krievu izcelsmes kinorežisori, vai arī naratīvi, kas attiecas uz aktuālo vai vēsturisko Krievijas politisko situāciju, kurus ir veidojuši lielie Eiropas kinorežisori. Šo naratīvu klātbūtne nav pazudusi arī pēc 2022. gada. Kāds tam ir iemesls?
Dita Rietuma: Es domāju, ka šī tēma nevis nav pazudusi, bet ir aktualizējusies. Tās realizācijas formas ir kļuvušas daudz izsmalcinātākas, daudz ciniskākas.
Ja mēs atgriežamies pie nesenā piemēra - franču režisora Olivjē Asajass filmas "Kremļa burvis", kas - kā nu bija, tā bija, tika filmēta Rīgā, Latvijā; kas nodrošināja būtībā Kremlim labvēlīgu naratīvu izplatīšanu. Pirmizrāde bija Venēcijas festivālā. Pēc tam bija viss, kas seko festivāliem, diezgan plaša, bet arī kritiska prese, pēc tam izrādīšana Francijā, kur filmai gāja komerciāli ļoti labi. Paldies dievam, filmai gāja komerciāli ļoti slikti Latvijā.
Bet kāpēc vispār šāda filma var tapt? Tāpēc ka pēc saistošajiem kritērijiem šī nav Krievijas filma. Tā ir lielas un senas franču kompānijas producēta filma, ko viņi uzņēma tur, kur viņiem šķiet piemērota lokācija, tur, kur meklē arī kaut kādu finansiālu atbalstu. Šīs filmas gadījumā viņi nesaņēma Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalstu. Bet tā ir franču filma, Francijas kino, viena no vairāk nekā 300 filmām, ko Francija ražo ik gadu. Viņa stāsta šādu stāstu. Bet acīmredzot vilinājums un labumi, ko šie Rietumeiropas dzīvie klasiķi gūst, piedaloties šādos, es teiktu, prokrieviskos projektos, prokrievisku naratīvu veidošanu... Tad ir jautājums: kā tiek uzbūvēts šis mehānisms, vai tiešām visi iesaistītie, tai skaitā Olivjē Asajass, ir tik naivs, īsti nesaprot, ko viņš dara, būdams ļoti spilgts un līdz tam ļoti cienījams Francijas kino klasiķis?
